Iļja Muromietis
Ilja Muromietis
Krievu traģēdija piecos cēlienos
Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies? Vai tu slapjā zemē, bēda, mitinies? Izlīdi no akmens, akmens pelēkā? Izlīdi no krūma, krūma kārklienā? Vīzes tu sev, bēda, kājās apāvies: Lūku svārkus, bēda, plecos apvilkies; Pakuliņu saiti vidū apjozies. Manim līdzi staigāt, bēda, piesities.
PERSONAS
ILJA MUROMIETIS, zemnieka dēls
KLAUSNIEKS-DZIEDĀTĀJS
KLAUSNIEKA ZĒNS
UBAGS-STAIGULIS
SVILPIS-LUPIS, laupītājs-varonis
PEĻKA, viņa meita
MIKULS-LAUCINIEKS, zemes dēls
LATIGORA
SVĒTKALNS
VLADIMIRS, Kijevas kņazs
APRAKSIJA, Kijevas kņaze
VIŅU ABU MEITIŅA
KŅAZA VLADIMIRA GALMA VAROŅI:
DOBRIŅA, Nikitdēls
AĻOŠA, popa dēls
ČURILA, Plenka dēls, bagātais, no Surožas tirgotājiem
DUKA, bagāts un smalks itāļu tirgotājs
SAMSONS, vecs varonis
DUNAJS
SOLOVEJS, Budimira dēls
VECAIS BERMATA
NASTASJA, Dobriņa sieva, poļenica - kara sieva
KŅAZA VLADIMIRA GALMA ĻAUDIS:
KŅAZA ACS
KŅAZA AUSS
KŅAZA NAGS
VECAIS SULAINIS, bijis kareivis
VECAIS BURTNIEKS
KRODZNIECE
VANADZNIEKS
TATĀRU VADONS
TATĀRA PAVADOŅI
NĀCĒJS
Zemnieki, mednieki, zvejnieki. Galma ļaudis; sulaiņi. Tatāri. Ļaudis.
Laiks: teikā domātais - ap 9. g. s.
Vieta: Kijeva, stepe, Karpati.
PIRMAIS CĒLIENS
Brjanskas tīreļu mežs. Nāves upe. Meža klajiņa. Trīs milzu ozoli septiņiem zariem, kuros laupītāja Svilpja-lupja ligzda tikko redzama. Tāļumā līkais nāves bērzs un atspīdums no Pašradenes nāves upes, no kuras kāpj tvaiki. Purvs. Rīts.
(Atskan aiz skatuves sēra, gari vilkta meldija kā K l a u s n i e k a b a l s s.)
Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies? Vai tu slapjā zemē, bēda, mitinies? Izlīdi zem akmens, akmens pelēkā? Izlīdi zem krūma, krūma kārklienā? Vai no nāves upes purva pamalā?
CITA, KĀ UBAGA-STAIGUĻA BALSS
Skani, skani, bēda, drīz tai dziesmai gals. Skanēs cita dziesma, dziedās cita balss.
(Top dzirdami spēcīgi soļi, un dziesma apklust.)
(I l j a M u r o m i e t i s iznāk no meža uz klajiņu.)
ILJA
Še es esmu, krievu varons - zemniekdēls, Ilja, Muromiešu ļaužu, Jāņa tēva! Nāc nu laukā, briesmas! - pretspēks, nāc!
(Apstājas un klausās.)
Drebi gaiss, lai vīri dzird, kam varoņsirds!
(Sauc ar lielu balsi.)
Aidā!
(Klausās, tad:)
Visur kluss, kur saucu, tikai lapas trīs. Tikai gari, klusi pīkstēja kā zemes pelēns.
(Sauc vēlreiz skaļāk.)
Aidā! aidā!
(Ar roku atmezdams, klusu.)
Eh! Rokas, kājas jāatstiepj no jātiņa. Ausmā ceļoties, līdz azaidam, Saulei sāņis jājot, noskriets jūdžu simts. Jau līdz saulei veikti četrdesmit karaļi.
(Atspārda notirpušās kājas.)
Nu tik zeme dreb un lapas birst!
(Atviļņo t v a i k i, gar zemi vilkdamies.)
Ha, kas viļņo smacīgs? elpu aizrauj ciet. Lēni lien gar zemi čūskas vilkumā? Pū! tu smakons; mana dvaša tevi aizpūš prom.
(Pūš, un tvaiki atvelkas atpakaļ.)
Jājot klupa zirgs un ostot krāca.
(Šaubās.)
E, - vai būt' jau še tā briesmu zeme? Vai tie tvaiki Pašradnes, tās nāves upes? Kas no sevis pašas iztek, sevi ietek? Vai tur būtu jau tas nāves līkais bērzs? Vai te Lupis-svilpis - zemniekbiedonis? Miegā, nomodā tās briesmas pārsapņoju, Gadiem gulēt neļāva par šo tie sapņi. Ak, varbūt, varbūt! - Nu laukā sapņu šaušalons! Svilpj kā putns, šņāc kā čūska, rēc kā zvērs! Ū! ū! ū!
(Klausās.)
Visur kluss, tik zari sprakš un augšā kūp!
(Tvaiki, atvilkušies no zemes, kāpj, lienot pa meža virsotnēm.)
Pū! tu smakons, mana dvaša tevi aizpūš prom! Pū! pū!
(Pūš, un tvaiki atvelkas atpakaļ, bet paliek augšā.)
(Atskan tālē v a i d s it kā no zemes.)
Vai!
ILJA
Ā, kas vaid tur zemu? - Es še, Ilja pats: Jāju slavas pilnā Kijevpilī Kalpot kņazam saules Vladimiram, Sargāt labus ļaudis, bāra bērnus, - Aizstāvēšu tevi arī - kas tu esi, teic!
(Gaida, tad runā.)
Svētīj' mani Jāņa tēvs uz labiem darbiem. Lika Jauna nedarīt ne tatāriem, Ne vēl laukā labus ļaudis kaut. Novēlējos bultas nenolaist no loka, Netriept asnīm šķēpu, garasmeni. Lika nekauties man, kad nāks Mikuls laucenieks, Jo to zeme mīl, un Svētkalns, jo to zeme nenes. Ejot upei metu maizīti par dzirdījumu, Sauju dzimtās zemes ņemšu sevim līdz.
(Klausās. T ā l a i s v a i d s atskan dzirdamāk.)
ILJA
Kas tu esi, tālais vaidētājs? nāc šurp! Kad tu zemais vārgs, - tev līdzēšu; kad - bargs: Stiepjam šķēpus, sitam krustām zobeniem! Ū! ū!
(Atskan tālē p ē r k o ņ a b a l s s it kā no kalna.)
ILJA
Ā! vai kalna pērkons pats pret mani? - Nāc! Tukšā nestāv Krievzeme, - ir varoņi.
(P ē r k o ņ a b a l s s atskan dzirdamāk.)
ILJA
Rūc! sev rūc! kad spēj, sper to, kas kalnā kūp! Sevim līdza spēka nerodu nekur, Eju meklēt, vai nau tāda pasaulē. Kaujā krist no ienaidnieka nau man lemts. Nāku iznīcināt gala ļaunumu, Nāku uzveikt pašu nāvi viņas valstībā.
(Atskan v a n a g a k l i e d z i e n s.)
ILJA
Ā! vai Svilpis-lupis atbild reiz? Nē - vanags. Vanag, kā līdz nāves upei drīksti skriet? Visi zvēri slapstās, stādi zemē lien - Vai i tevi ilgas dzen līdz nāves ežām sniegt?
(V a n a g a k l i e d z i e n s atskan skaļāk.)
ILJA
Klusi, vanag! Tāli mani pretspēki, Nau tik kāri izkauties kā Ilja: - - Varam nolikt vairogu un smago šķēpu nost.
(Tikko Ilja nolicis bruņas, viņam top gandrīz virsū uzsviests no augšas liels koka stumbrs.)
(Parādās augšā koku kuplos zaros liela, pinkaina g a l v a un tūliņ nozūd; atskan slepeni, dobji smiekli.)
Hu! hu! hu!
ILJA
(Sauc dusmīgi.)
Kas tāds neliets uzbrūk man, kad nolikts šķēps?!
SVILPIS-LUPIS
(Izbāž atkal savu lielo, pinkaino galvu no zariem; rupjā balsī.)
Ko tāds neliets mauro, kad es atmiegā?! Kad es putnā svilpšu, čūskā šņākšu, zvērą rēkšu: Zāle rausies, krūmi vītīs, meži lieksies, Tad gan muti turēsi tu, zemnieks - cūkgans! Citād' mute kā no mežābola sarausies.
ILJA
(Pārsmejot.)
Kāds es cūkgans? Kad tad ganīju es tevi? Bet tad tu varbūt tas šausmons: Svilpis-lupis?
SVILPIS-LUPIS
Šis vēl jautās, nejēga, kas esmu es? Es tas svilpējs, Rahmaņdēls, tas ļaužu šaušalons! Es tev svilpšu miega dziesmu gan: Krīti zemē! nedzīvs garšļauk' izstiepies!
(Viņš uzlaiž negantu svilpienu.)
ILJA
(Priecīgi.)
Lūk, tad gan tu mūsu Svilpis-lupis, šaušalons! Miegā, nomodā es tevi pārsapņoju. Ak tu prieks! ka taču tevi tieku reiz!
SVILPIS-LUPIS
(Dusmīgi.)
Kaula, krama piere! Kas šim te tāds prieks? Šņākšu, ka tev pušu sprāgs tavs kauls un krams.
(Viņš šņāc jo stiprāk.)
ILJA
(Sit no prieka plaukstas.)
Tiešām, tiešām, tu tas esi: gaisi dreb! Zāle raucas, meži liecas, krūmi vīst!
SVILPIS-LUPIS
(Lielās.)
Pat i zemā zeme dreb, kad brēcu es!
ILJA
(Naivi, priecīgi.)
Zvēri alās bļauj no bailēm, čūskas šņāc! Viss kā pasakā, ko bērni drebot klausās. Vai i nams tev trejos ozolos un septiņzaros? Vai tad tur tas briesmu likais nāves bērzs? Purvels - neizbridels, staigņa iestrēgums?
SVILPIS-LUPIS
(Dusmīgi, nicinoši.)
Aklis vai! Ka neredz? Zaru kuplumā vai nakts? Še tik krēslis man, kur redz, kāds ģīvuls nāk. Tur mans nams! Uz deviņ'ozol'deviņ' verstīm; Garām netiek tur neviens; toj kaklis nost! Ko tu nāc? Te nāves upe! Te tas līkais bērzs! Es tas nāves vietnieks: man viss rokā dots! Tevi žēloju, tu muļķis. Bēdz!
ILJA
Nekā! Tu tas nāves vietnieks, nu tad dzīves vietnieks es! Trīsdesmit es gulēj' gadu aizkrāsnē kā nāvē, - Cēla mani staiguļubadziņi, teica man: Kļūt tev, Ilja, lielam krievu varonim! Sargāt labus ļaudis, bāra bērnus! Eju saulē icelt pasauli, kas vārgst.
SVILPIS-LUPIS
(Pārsmejoši.)
Vēlu uzcēlies tu, dzīves vietnieks, he! Aizgulēj' trīsdesmit gadus aizkrāsnē! Agri atkal tevi guldīšu, kā visus!
ILJA
Nē! ir teikts: man kaujā nāve lemta nau.
SVILPIS-LUPIS
(Smejas.)
Daudz kas teikts! - Man namam apkārt kaulu kalns! No tiem manis kautiem, vilku apgrauztiem! Tā ij tevi grauzīs vilki.
ILJA
Pagaid', vilks!
SVILPIS-LUPIS
(Smejas un lielās.)
Hu! hu! Manam namam apkārt dzelžu sēta, Katrā mietā galva uzclurta kā poga rTo tiem taviem labiem ļaudīm, bāra bērniem, No tiem tirgoņiem, kas garām brauc ar precēm.
ILJA
Vai! tie nabadziņi! Ak tu zvērs! tu zvērs!
SVILPIS-LUPIS
(Smejas jo vairāk.)
Hu! hu! hu! hu!
ILJA
Es gan nodievojos netriept šķēpu asnīm - Tēvam teicos nenokaut ne tatārēna - Bet vai katris teikumu var noturēt, Kad tam nebruņotam uzbrūk tāds? Apkauj labus ļaudis, buru bērnus tāds? Diezgan gulēju, ne mani guldīt tev! Tam nu jāgulst, kas ir labus guldījs! nāc.
(Viņš paceļ vairogu un pacel loku.)
SVILPIS-LUPIS
Hu! hu! hu! Kaulus, dzīslas mīkstākus tev saspaidīšu! Tavi kauli būs man sētai pakaisēm! Tavas dzīslas būs man mietu sasējam! Tavu lielo muti akmens aizbāzīs!
(Met slepeni lielu akmeni uz Ilju.)
ILJA
(Izvairīdamies.)
Ko man smiltis met no savas ligzdas nost? Vērts nau šķēpu traipīt, pārkāpt dotu vārdu. Tu man nāvi soli, bet es tevi gribu dzīvu! Dzīvu vedu tevi rādīt Kijevā! Lai redz ļaudis, kā iet tam, kas labus kauj.
SVILPIS-LUPIS
(Šņāc kā čūska.)
Bēdz! Bēdz!
ILJA
(Paņem loku un bultu.)
Nu pret nāv' un ļaunu iziet zemniekdēls!
SVILPIS-LUPIS
Iziet, nepārnāk!
(Rēc kā zvērs.)
ILJA
Rēc, ka lapas raucas, labāk tevi redz!
(Uzlikdams bultu uz loka.)
Teci, bulta, lupja acī! Ķer, bet nenokauj!
(Šauj, Svilpja-lupja galva tūdaļ pazūd zaros. Ar troksni nokrīt ķermenis zemē. Ilja iet biezoknī meklēt.)
(Priekškars.)
(Svilpja-lupja nams. Sētai uz katra staba uzdurtas galvas. Kaulu kaudzes. Lieli dzelzs vārti, ģindeņiem izrotāti. Klajiņā neredzas neviena, dzird tikai ievaidamies dobji.)
SVILPJA-LUPJA BALSS
Ou-u! ou-u! oi!
ILJA BALSS
- Kur tu esi? - Sasities? Ē! ē!
(Attālinās. Brīdi klusums. Dzirdas klusi tā pati sērā balss.)
KLAUSNIEKA BALSS
Migla, migla, bēda, - sprīdi pacēlās! Tvaiki, tvaiki, bēda, - soli atkāpās! Vai tu nāci, saulīt, - spīdēt mākoņos -
(Balss apraujas; brīdi klusums.)
UBAGA-STAIGUĻA BALSS
Saulīt' nāca, nāca - spīdēt dziļumos.
(Slapstīdamies ienāk galminleki - K ņ a z a a u s s un K ņ a z a a c s; runā čukstot.)
KŅAZA AUSS
Še tas būs, kas nāk, - tas varvērze, kas gūstāms, Lai to liktu kņaza kalpībā.
KŅAZA ACS
Klau! tur vienu kāva! Vai pa kņaza likumiem?
KŅAZA AUSS
Iesim! Kur kāds vaid, tur lomu varam vilkt.
KŅAZA ACS
Kņaza vārdā visu var!
ILJA BALSS
Ē!
GALMINIEKI
(Sabijušies.)
Dzīvs vēl! Bēgsim!
KŅAZA AUSS
(Pabēg, bet apstājas.)
Tas ir zemniekdēls! - Kas vaid, tas Svilpis-lupis. Nu mēs lupi lupsim, - salaupījis daudz. Neļaut, ka ņem zemnieks!
KŅAZA ACS
Neļaut!
KŅAZA AUSS
Ņemam nost!
ILJA BALSS
(Iesaucas skaļi.)
Rekur esi!
(G a l m i n i e k i aizbēg; neviena neredzas meža klajiņā.)
ILJA BALSS
Ko tu klusi? Vai tev sāp?
SVILPJA-LUPJA BALSS
(Skaļi, dusmīgi.)
Ū! - ū! - ū! Ļaužu kāvējs! rīkles rāvējs! maitātājs! Viltnieks! krāpnieks! slepu šāvējs, nāves kalps!
ILJA BALSS
Ko tik nikni šķaudi! - būdams nāves kalps tu pats! Repi raušu! kņazam kalpot vedīšu, Varēsi tu riedams pili apsargāt.
GALMINIEKS
(Parādās, bet paliek, aiz koka turoties, pavēlošiem mājieniem, bet klusi.)
Kņazam kalpot ved!
(Pazūd atkal, tiklīdz padzirdas mežā runa.)
SVILPJA-LUPJA BALSS
Nost ej! vajā! vai tu esi traks? To gan ne]aušu! Ej kalpot pats! Ne es!
(Dzirdama nikna ciņa arvien tuvāk. Svilpis-lupis šņāc un rēc, koki brākš, uz klajiņu nogāžas zari.)
ILJA BALSS
Jāsasien! Šurp klajā! Jāpierauj pie zirga segla!
ILJA
(Parādās, velkot sev līdzi sasieto Svilpi-lupi, kurš vēl pretojas.)
SVILPIS-LUPIS
Ū! ū! palīgā! Saukšu palīgu; pirms tevim atnāks man! Te jau ir mans nams un mana saime! 0la! olla! olla! - šurpu! glābjat! - ū!
ILJA
(Smejas.)
Sauc sev! - kam man palīgs? - Veicu tevi viens.
SVILPIS-LUPIS
(Mēdīdams.)
Ko tad bļaudams sauci?
ILJA
Pretniekus, ne draugus!
SVILPIS-LUPIS
(Ņirgājas.)
He! he! Svētkalns pretnieks tev? vai Mikuls?
ILJA
Nē, ar tiem man kauties liegts.
SVILPIS-LUPIS
Nu lūk! Nāk tie, - sasaucaties.
ILJA
Kā tu zini?
SVILPIS-LUPIS
Kas lai nezin šo un burvi, tevi arī?
ILJA
Lūk vai! Kas tev teica?
SVILPIS-LUPIS
Maitas putni teica. Vārnas saoda, pret vēju knābjus turot: Dzīvais nāk pret mums! - ū! Peļka, ū!
(No vārtiem izskrien Peļka, mežonīgi ģērbta ādās.)
PEĻKA
(Ieraudzījusi tēvu sasietu zemē, metas virsū Iljam; no tā atvairīta, skrien pie vārtiem, izceļ tos un uzbrūk ar tiem Iljam. Pret Ilja zobenu vąrti salūzt.)
Laid tu tēvu! laid tu tēvu! laid!
SVILPIS-LUPIS
(Uz Peļku.)
Kad jau vārti lūst, tad nepadarīt tam nekā!
PEĻKA
(Piepeši apkampj Ilju un grib to saspiest, kozdama tam plecā.)
Katram, ko es skauju, kauli brakš un elpu rauj!
ILJA
(Ar vienu roku to saspiež un viņa atkrīt. Viņš smejas.)
Ha, ha! meitēns!
SVILPIS-LUPIS
Laid! ar labu vajga nākt! Ilja, zemniekdēls, ko velti uzbrūc man? Abi esam zemes ļaudis!
ILJA
Jā, tik tu tos lup, - Es tos glābju.
SVILPIS-LUPIS
Došu arī tev no mantas. Tec tu, Peļka, atnes šurp!
(Peļka aizskrien, atskatīdamās uz Ilju.)
ILJA
Nevajaga mantas man, kas salaupīta.
SVILPIS-LUPIS
Kura manta tad nau salaupīta?
ILJA
Krātā.
SVILPIS-LUPIS
Ko sev iekrāj, citam atņem.
ILJA
Kņaza manta.
SVILPIS-LUPIS
Kas tad mesli ir? - tik lupināmais man var izbēgt, Kņazam ne. - Ij man viņš meslus ņem. Tad ņem ij tu!
ILJA
Melsi.
SVILPIS-LUPIS
Domā: maz man? Pūru naudas došu, Pusi došu, - būsim kopā ceļa valdnieki! Celsim pilis, slazdus visai pasaulei! Grābsim naudu, rīsim maizi, ka vai vēders plīst!
ILJA
Man ir citi ceļi - tāli aizbraukteņi, Man ir cita maize - tāli atvestene.
(Ieskrien Peļka no vārtiem, sētuvīti rokās.)
PEĻKA
Še tev! še tev! Zeltu sēju, zeltu kaisu tev!
(Sēj zelta naudu pa skatuvi un ber to Iljam pār galvu.)
SVILPIS-LUPIS
Visu mantu došu! Būsi mantnieks, znots! Es tev došu savu brango meitu Peļku. Peļka, vai tu gribi Ilju?
PEĻKA
Gribu gan! Katram, ko es skāvu, kauli brakš un elpu rauj, Šis ir vienīgais, kas cieš un mani žņaudz.
ILJA
Neder, vecim, man ne precēties, ne mantu krāt: Nabagi bij tie, kas mani augšā cēla, Nabagus un bāra bērnus - -
SVILPIS-LUPIS
Beidz jel bārubērnot!
ILJA
Visu jaunu gribu veikt, it pašu nāvi! Jo man kaujā krist nau lemts.
SVILPIS-LUPIS
Nedz man! Es jau nemirstīgs, tāpat kā tu: Es tik šķidrā atgriežos, tu cietā!
ILJA
(Smejas.)
Ha! ha! - ha! ha!
SVILPIS-LUPIS
(Lūdzas.)
Neej Kijevā un neved mani! - tapsi vergs!
PEĻKA
Neej Kijevā! pie manis paliec mežā še!
ILJA
Tēvs man liek.
SVILPIS-LUPIS
Tavs paša spēks to liedz, klaus' tām!
ILJA
(Domīgi.)
Ko tad liek mans spēks?
PEĻKA
Kā vējš pār zemi skriet!
ILJA
Kur tad skriet?
SVILPIS-LUPIS
Nu zinies pats! - Bet tēvs ir vergs!
ILJA
Ā, tu tēvu aizskar! stiepšu tevi prom.
SVILPIS-LUPIS
Burvi saukšu!
(Svilpo spilgti. Tālumā atsaucas vanaga svilpiens. - Kad Ilja Svilpi-lupi sagrābj un nes projām, tas sauc.)
Šķidrā atgriezīšos es, bet cietā tu!
(Visi prom. Aiz skatuves nosauc kā Klausnieka s ē r ā b a l s s.)
Atgriežas mums saule! baltā saulīte!
(Priekškars.)
(Atkal meža klajiņa pie nāves upes, kā pirmā skatā. Aiz skatuves sauc b a l s s.)
Ilja, zemniekdēls! Ē! Atsaucies, še zemnieks sauc!
ILJA
Še es esmu, Ilja Muromietis, zemniekdēls, Ko tu gribi, nāc!
(Ienāk Mikula, liels, plecīgs zemnieks, nabadzīgā zemnieka ģērbā, somu pār pleciem.)
MIKULA
Tad tāds tas Muromiets! Krievu varons, kam būs lielākam par visiem būt! Tas tik skaļi sauc, ka tūkstots verstīm dzird. Ko tur darīt? Jānovaidās, jāiet ir, - Jāmet arklis zemē, kaut pats arams laiks! Neuzart, - tad nebūs šogad pasaulei ko ēst, - Nesveikt varoni, tad pasauli tas pušu spers, Labāk tautas spēku sveikt, kas sencerēts, Lai tas vieglu dara pasaul's zemes nastu.
(Klanās Iljam.)
ILJA
Vai tad tu tas tālais vaidētājs? Kā no zemes dzīles vārga balss.
MIKULA
Tas es.
ILJA
Divreiz atsaucies tu, - palīga vai cīņas dēļ? Gatavs es uz abiem.
MIKULA
Man nekatra vajdzīgs nau.
ILJA
Dod tad roku! Kas tu esi, spēkots vīrs? Ko teiksi? Zeme līgojas, bet smejot tevi nes.
MIKULA
Tevi kumeļš diedams nes, kaut pleci līkst; Zeme mani nes, kas viņu kopj: Zāle, manis mīta, divreiz kuplāk aug; Rudzis vienā stiebrā divas juma vārpas laiż. Es tev teikšu: mīli zemi, zemniekdēls! Lai tā tevi arī mīl kā mani līdz!
ILJA
Labi, zinu. - Kas tu esi, ka tu man to teic?
MIKULA
Es tas esmu, kuru zemīte visvairāk mīl: Kad es zemi apsēju un pļauju pēc, Alu izvāru un ļaudis cienāju, Lauku ļaudis mani tencina un sauc: «Ē, tu zemes dēls, tu Mikuls-laucinieks!»
ILJA
Esi sveikts tu, vecais Mikuls-laucinieks! Likts man: nekauties ar tevi! zeme tevi mīl. Bet ij citi ir, ko zeme mīl, ne tevi vien.
MIKULA
Labi zinu. - Kas tu esi, ka man pretī teic? Nebe zeme vairāk mīl tos glauni ietērptos? Ne tos zemes pīšļiem segtos pelečus? Nebe mīl tos šķēpus, asnīs rūsētos, Ne tos smiltīs balinātos lemešus? Lūk, tev jauni vilnas svārki trinītēm, Cik tur tavas mātes sviedru iekšā austu? Tev tēvs, māte deva pēdējo, sev atraujot, - Kas vēl trūka, paņēmi no veiktiem pretniekiem.
ILJA
Es no citiem nelaupu, bet citiem dodu gan. Ne tas vien ir lāga vīrs, kas apružģots, Lāpu svārkiem, ubagtarbu mugurā.
MIKULA
Strādāt, taupīt mācīj' tēvs ij man, ij tev. Spēks ne lepnībā, bet varbūt ubagtarbā šeit! Varbūt tā sver smagāk nekā viss tavs varoņsvars? Lūk, man somā visas zemes srnagums guļ: Pilna pielocīta kreklu sviedraiņiem, Kuri lipa līkās kalpu mugurās; Pilna pieraudāta asarautiņem, Kurus tekot saslaucīja bāri. Manā somā visas zemes smagums sūt: Cilas drupināmas, kaulus drūpinot, Sēkla izkaisāma, sviedriem aplaistot, Visa dzīva kustoņa še panesama: Zirgs un cilvēciņ, un govs, un jērs, un vilks - Visas netaisnības, pretestības, visi spaidi, Viss, kas zemniekmugurai top virsū krauts.
ILJA
Kņazs ir likts par aizstāvi, kam pāridarīts.
MIKULA
Kņazs ij pats ir jānes līdz ar bajāriem.
ILJA
Sūtīts es priekš bāriņiem un atraitnēm, Kara varā aizdzīt jaunus mācējus.
MIKULA
Jānes man ij tu, ij viss tavs karš, Jānes mums ij bads, kas karam pakaļ nāk. Ij tās ligas, sērgas, kas kā vārnas sec. Spēks ne karā, bet tik miera darbā vien! Karā neeju, tik situ nost, kas manu zemi ņem. Ja tu zemes smagumu, kas somā, nespēj celt, - Lūko jel, ka pārestības virsū nekrauj vēl! Ej ne pakalpot tiem smagumdaroņām, Ej tos nogrūst nost, lai zeme ļaudīm viegla top!
ILJA
Biji jau ij tu pie galma Kijevā; Izprecēji savas meitas bajāriem. Ko nu liedzi?
MIKULA
Ej, kad palepoties tīk. Tikai nepaliec, bet pārnāc somu celt! Padzen laupītājus - spaidītājus, bet tad ar!
ILJA
Kam tu nepaliki pats? Vai Kijevā Bij par lepnu ubagsoma, lāpu svārks?
MIKULA
Kijevā, tur manai somai vietas nau: Kurā galdā uzlīktu, tas lūztu; Kuras rokas ņemtu prom, tās pārrautos; Ko tu, cāli, vajā muti čiepsti pret? Kad tu varons, kad tev spēks, tad ņem un cel!
ILJA
Kauns man spēkoties ar zemniekubagiem. Šorīt veicu četridesmit karaļus, Katram tūkstoš kara vīru kāvu nost.
MIKULA
Lielai mutei liela darba kauns! Lielam šārīt' kungam kauns no ubagiem! Nu tad sper ar kāju ubagsomu nost!
(Viņš, noņēmis somu no pleciem, liek to zemē tā, ka aizskar Ilja kājas.)
ILJA
(Dusmīgi.)
Nost no manis?
(Sper ar kāju, bet soma nekustas.)
MIKULA
(Smejas.)
Ubagsoma tā ij nepakust!
ILJA
(Sper vēl.)
Ā, kas tas?
MIKULA
Sper vēl, kad spēks un dūša ir!
ILJA
Sak' nu!
(Ņemas ar rokām pavelt somu; tā nekust.)
MIKULA
Vai nu liksi lepnās rokas klāt?
ILJA
(Dusmīgi.)
Māņi ir tie! - jaunas mākslas! - burvis tu! Somu piebūri pie zemes! - sitams netārps tu!
MIKULA
Mazs tavs spēks, bet mazāks vēl tavs prāts. Es ne burvis - burvja spēks gan nāks tev pret'. Ne pats Svētkalns nespēja šo celt. Galva kūpēs, pierē asins izsvīdīs, Mati čokurosies, acu dzirņi valbīsies! Tad jau ašāk pats tu zemē iestigsies, Nebe celsi manu lieso tarbu šo!
(Ilja pūlās vēlreiz veltīgi.)
ILJA
Eh tu!
MIKULA
Pavieglošu, gabaliņu noņemdams. Vai tu zini ar', ko kājām spārdīji?
(Viņš atraisa somu vaļā.)
Lūk, še bārenīšu asarauts!
(Viņš izņem no somas mutautiņu.)
Vai nu vari kustināt?
ILJA
(Drusku pavelk somu.)
Ā!
MIKULA
Lūk, tu stiprs! Noņemšu vēl kalpa kreklu - sviedraini. Sviedri smagi: :- soma vieglāka taps daudz.
ILJA
(Velk vēl drusku somu.)
Vai tad sviedrus, asaras es kājām spēru?
MIKULA
Dēls, ko bēdā, - viss ir jānes, pārestība ar'. Bet vissmagāk, kad mūs sper ij tas, ko mīlam mēs.
ILJA
Celšu, celšu, nezināju, ko es daru.
MIKULA
Senās pārestības, riebes, īgnes, rūgtes, Mūžam sarūgušas, sazūmētas dibeņos, Tev tās, dēls, ir laukā jaizgāž, Lai tās zeme treknu mēslu vietā ņemt! Lai no sārņiem jauna, laba zāle aug!
ILJA
Tu dod citu darbu.
MIKULA
Citāds tik, ne cits! Noņemšu vēl asnīs gulējušu dunci, Asins aprūsējis sūcas vēl no dzīvas sulas.
ILJA
(Ceļ somu gaisā.)
Varu, varu jau no zemes pacelt gaisā.
MIKULA
Noņemt vēl šo sakaltušo maizes garoziņu.
ILJA
Tēti, tēti, jau līdz pusei ceļu zemes smagmi!
(Atņem elpu un nopūšas.)
Nu es visu zemes smagmi spēšu celt.
MIKULA
Dēls, ne drīzi: pašā somas dibenā Guļ vēl bēdu meldiņa, zem tās tik zeme vēl. Nāc man līdz, tad spēsi somu visu celt!
ILJA
(Atliek somu, domīgi.)
Tēvs liek iet uz Kijevu -
MIKULA
Es vecāks ne tavs tēvs.
ILJA
Kņazs no tāles dots, tam jāklaus' -
MIKULA
- Vairāk somai. Kņaza nebij vēl, bet zeme bij jau aparama. Valdīt sevi neprotam, mums svešs ir kņazs. Tēvs tev liek iet kalpot svešam Vladimiram. Pašiem vajga sevi valdīt, to tev lieku es. Es tev teikšu nu, un tu tik uzklausies: Mīli zemi, neatstāj to, zemniekdēls! Padzen laupītājus-spaidītājus, bet tad ar! Nes šo zemes somu!
ILJA
Ko mēs divi nesīsim? Tu jau nes, - es gribu savu darbu pats: Iešu noņemt smagumu, kas Kijevā. Svilpis-lupis noņemts jau.
MIKULA
Mēs tencinām. Zemnieks pats jo vairāk zemnieku. prot lupt.
ILJA
Tad es eju -
MIKULA
Neej!
ILJA
Tu ne šā, ne tā.
MIKULA
Nāc man līdz, tu zemniekdēls! man mantnieks būsi! Man ir mūžam jādzīvo, ja neņem darbu cits! Nāc, šo somu nes!
ILJA
Es negribu. Būs man citi biedri -ho, ho! ho, ho! Laukā varoņi! - Ho! Atsaucaties! Ē!
(Sauc.)
(Parādās Svilpis-lupis.)
SVILPIS-LUPIS
Nesauc, Ilja, pērkons rēks, kur tad mēs bēgsim?
SVĒTKALNA BALSS
(Atskan kā dobjš pērkoņa rībiens.)
SVILPIS-LUPIS
Lūk, ko teicu? - Ļauj man zemē līst!
ILJA
Cit! Klus'!
SVILPIS-LUPIS
(Klusi.)
Ko ar tādiem milžiem ielaidies kā šis un viņš?!
(Pazūd.)
MIKULA
Dzirdu: dārdu vārdi, Muromdēls.
SVILPIS-LUPIS
(Aiz skatuves.)
Vai man! vai man!
MIKULA
(Uz Ilju.)
Kam sauc Svētkalnu, to pērkoņbalsi šurp? Negribu to dzirdēt.
ILJA
Tu jau stiprāks. Ho, ho! Nāc!
SVĒTKALNA BALSS
(Ar pērkoni.)
Nevar - purvi iedūkst - zeme sadrūp - nenes mani - Šurp nāc runāt tu!
ILJA
Man jāiet Kijevā.
SVĒTKALNA BALSS
(Ar pērkoni.)
Šurp nāc kalnu tāļumā un augstumā!
MIKULA
Krievu varon', dzirdi! virzies Krievijā! Neej turp - tu pazudīsi zudumos. Neklaus' ļaunus spēkus, skraidu vilkus! Kam ne alas nau! Sēd' mājā mierīgi! Zemi kop un sievu ņem, un bērnus laid!
ILJA
Bar, bar Svētkalnu, viņš stiprāks nekā tu. Viņu zeme nenes, iešu es pie tā. Mierā sēdēju trīsdesmit gadus, kājas jāloka.
MIKULA
Loki, somu celdams!
ILJA
Negribu, cel pats!
MIKULA
Necelsi tu somu, zemes smagumu, Tiksi pats tu neceļams, kā soma smags.
SVĒTKALNA BALSS
(Ar pērkoni.)
Šurp nāc, varon'! Kam ir balss par tūkstots verstīm, Tam i spēks būs panest manu spēku, Viņš par smagu man, es došu tev.
ILJA
Nākšu, gaidi!
SVĒTKALNA BALSS
(Ar pērkoni.)
Gaidu.
ILJA
(Uz Mikulu.)
Būs tad spēka gan man celt ij tavu somu.
MIKULA
Vai būs griba? Skriesi viens ar zvēriem draudzēties.
ILJA
Iešu tālas mājas mūžus mūžot viens.
MIKULA
(Nopūšas.)
Nu tad likšu somā smagmes mantas atpakaļ. Lūko, ka pēc mūžiem esi spējīgs celt jel vienu! Ka top ļaudīm vieglums! Ka ne velti nācu! Piemin labā! Virzies zemē! Piemin galā jel! Lai nau galā jānāk man, nau mūžam jādzīvo.
ILJA
Eji, tēvs, ar mieru!
MIKULA
Galā, galā . . .
(Nozūd.)
SVILPIS-LUPIS
Nu tas pērkons. nerūc vairs, var uzelpot! Prom ij smagais vecis - zemnieks mocītājs -
ILJA
Nu uz Kijevu!
SVILPIS-LUPIS
Vai balsi dzirdi tur?
ILJA
Dzirdu - vanags.
(Vanags lido apkārt.)
VANAGA BALSS
Neej Kijevā, kā akmens tiksi neaugošs!
ILJA
Kas? No kurienes? Ko brīdini? Ko māci?
VANAGA BALSS
Es,no tāles nāku, tik, cik saule iet - Kur tā sēstas zelta laivā vakarguļoties Latirzelta jūrā, kas ir visām jūrām māte; Kur tā Latirkalnā lec, kas visiem kalniem tēvs. Tur es dzirdēj' tevi, ausīs ne, bet garā; Tur es redzēj' tevi, acīs ne, bet garā. Nācu apsveikt tevi, kas tik skaļi sauc.
ILJA
Kas tu esi, ka tu mani tālē dzirdēji? Vecie varoņi tik mani dzirdēj', atbildēja. Jauniem nau vairs dots tas spēks, tā balss. Vai tu Voļga Vsevoloda dēls, tu skaistais putnis?
VANAGA BALSS
Es ne Voļga Vsevoloda dēls, nedz putnis; Es ne vecs, ne jauns, ne mūža vidus; Mūžam biju, mūžam būšu jauns un augošs. Zināju kopš mūža, ka tu modīsies un nāksi. Zināju, kāds liktens lemts tev.
ILJA
Kaujā nekrist lemts.
VANAGA BALSS
Tā tik puse liktens.
ILJA
(Smejas.)
Kā var puse būt, kad teikts man tā?
VANAGA BALSS
Maz tu zini savas laimes likumu un mērķi. Es tev draugs, tev liktens otro pusi gribu vērst.
ILJA
Kad tu draugs, tad savā īstā veidā parādies!
VANAGA BALSS
Katris veids man īsts, tik tu ne katru proti. Pirmais tevi baidītu, tu neklausītu: Draugs bij Mikuls, draugs bij Svētkalns, - neklausīji.
ILJA
Viens liek zemē vērsties, otris kalnā, - kā lai klausu?
VANAGA BALSS
Klausi mani, spēsi klausīt pēc ij viņus abus, Abi savus spēkus līdz ar mērķiem deva tev.
ILJA
Man ir pašam spēks jau dots un mērķis līdz.
VANAGA BALSS
Liktens liek tev spēku nest, kas ir un bij, un būs.
ILJA
Nesaprotu.
VANAGA BALSS
Klausi man, tad sapratīsi: Krievu lielo varon', virzies sevī!
ILJA
Sevi esmu sēdējis trīsdesmit gadu, Eju Kijevā, lai citiem kalpotu.
VANAGA BALSS
Sevī nevirzīsies, nespēsi ij citiem pakalpot.
ILJA
Kauties spēju, nespēju ar gudru putnu ķildot, Rādies cilvēkā, tad redzēšu, vai draugs? Ja ne draugs, nedz labu ļaužu, - situ nost.
(Parādās Latigora kā bruņota sieviete.)
ILJA
Sieviete! Tu jauna ragana! Tu nāvēkle! - Dievs lai nedod kauties man ar sievieti! - Ko daudz runāt? Es tev melnās krūtis pušu pāršķelšu. Melno odzi, kas tev sirdī, izraušu!
LATIGORA
Cērt! Tik krūtīm garām neaizcērt!
(Kad Ilja cērt ar zobenu, viņa veikli izvairās aiz koka, tā ka Ilja zobens iecērtas kokā un tur paliek.)
ILJA
Ļauni māņi! Veiklas kājas!
LATIGORA
Vai man koka krūts? Lūk nu, kamēr šķēps tev stumbrā sēd, Es tev kaklu varu nocirst nost, bet necērtu.
ILJA
(Nevarēdams izraut šķēpu.)
Sēd sev, šķēps! -
(Paķer vairogu.)
Nu bēdz, vai satriekšu!
LATIGORA
Tevis nebēgu, vēl bruņas metu nost.
(Viņa noņem bruņas.)
Ko tās der? Tu, lielais varoni, tās sacirstu.
ILJA
Vairies! Nežēlošu tevis, raganas!
LATIGORA
Cērt, kad dūšas! - Vai ij ragana nau sieviete?
(Kad Ilja atvēzējies cirst, viņa palaiž viņam pretī dūju.)
ILJA
(Satrūcies, pārsteigts.)
Kas tas? Putnis!
LATIGORA
Mīlas dūjiņa.
ILJA
(Atkal atvēzējas cirst, bet Latigora uzmet viņam virsū puķu vītnes.)
Ko tās vītnes?
LATIGORA
Mīlas vītņu vaiņadziņš.
ILJA
(Atsvabinājies no vītnes, grib atkal cirst, viņa uzmet viņam plīvuri.)
Nost tas plīvurs!
LATIGORA
Mīlas līgavplīvurītis.
ILJA
Grozies, lokies! Velkšu tumšos spēkus tomēr!
LATIGORA
(Smejoties.)
Kā tev neveikt mani: tu pats pasauls stiprākais! Šorīt veici četridesmit tūkstoš karaļus! Pašu zemes spēku cēli, ko neviens vēl ne!
ILJA
(Īgni.)
Nemin'!
LATIGORA
Kā tev manu spēku nepacelt? Jo, lūk, manim spēks ir vieglumā, ne smagumā; Ziedu kāts to nes, - tu vienā rokā mani pacelsi.
ILJA
Nedod dievs ar sievu kauties!
LATIGORA
Viegli veikt!
(Tuvojas viņam smaidīdama.)
ILJA
Kaut veikta - Neder, vecim, man ar tevi precēties!
(Latigora apskauj viņu.)
ILJA
(Atgrūž viņu.)
Nost! es tomēr tavas melnās krūtis pušu šķelšu!
LATIGORA
(Smiedamās turpina.)
Melno odzi, kas tev sirdī, izraušu!
ILJA
(Turpina.)
Lai tu citiem labiem ļaudīm nekaitētu!
LATIGORA
Pušu nešķēlis, kā zini, ka man krūtis melnas? Varbūt baltas? baltākas nekā tu redzējis jebkad! Lido dūjas, ved mūs: sekosim! Vītnes vijas, segs mūs līgavplīvuris, Tur tu redzēsi.
(Paņem viņu aiz rokas un ved.)
ILJA
(Vēl pretodamies.)
Visiem ļauniem spēkiem krūtis melnas ir. Vai no Latirjūras, Latirkalna neesi?
LATIGORA
Tur zem līgavplīvura tu redzēsi.
(Aiziet abi.)
SVILPIS-LUPIS
(Viens, priecājas, sasiets lūko dejot, svilpo kā lakstīgala. Vēls vakars.)
Nu tu, varons, nu es tevi uzveicis un pievīlis! Nu tu aizcelsies uz Latirkalnu prom! Burve Latigorka rīkojas pēc manas pavēles, Nu es mājās palikšu un naudu paglābšu! Nu ardievu, Kijeva, es neiešu vairs turp!
(Ienāk Galminieks.)
GALIMINIEKS
Ko tu trokšņo tā? Ko svilp? Kas noticis?
SVILPIS-LUPIS
Tas ar burvi tur! es slazdos ievīlu! Neies vairs uz Kijevu! man nauda paglābta! Es tam lakstīgalu mēlēm kāzu dziesmu dziedu.
GALMINIEKS
Muļķi! Viņš kaut ies, tev ligzdu izpostīs, Lai vairs nelaupi. Bet naudu paņems kāzu pūrā sev.
SVILPIS-LUPIS
Nebūs jābrauc Kijevā.
GALMINIEKS
Ko baidies tās? Tur drīz brīvā laidis tevi, dod tik kukuļus!
SVILPIS-LUPIS
Tiesa: šis jau neņem. Bet kam šis tev Kijevā? Visus nokaus jūs.
GALMINIEKS
Nu, tur to pieveiks gan.
SVILPIS-LUPIS
Ļauj tad man to nosist!
GALMINIEKS
Labi.
SVILPIS-LUPIS
Brauksim ar! Pēc tu ļausi man, šurp atgriežoties, palaupīt? Protams, ka pret nodevu.
GALMINIEKS
Gan salīgsim.
SVILPIS-LUPIS
Bet vēl labāk te to nosist! Rais' man važas!
GALMINIEKS
Jā, bet kad viņš manis? - Labāk paliec važās! Labāk rokas netraipīt, bet viltiem aizvilt.
SVILPIS-LUPIS
Palīgā saukt, - nāks.
GALMINIEKS
Bet, viltu manot, ārdisies. Zin' ko? - Klaušu Kilvekels tik gauži dzied.
SVILPIS-LUPIS
Iekšas apkārt griežas no tās bēdu meldiņas, Riebjas man, ij suņi sprāgst, ij purva rāva rūgst, Kā no kapa dibens lien, kaut rimtu reiz!
GALMINIEKS
Liec tam dziedāt, Ilja izskries laukā viņu glābt.
SVILPIS-LUPIS
Bij jau norimis, kopš veica Ilja, ko nu atkaļ?
GALMINIEKS
Vajga!
SVILPIS-LUPIS
Nedziedās.
GALMINIEKS
Nu draud ar nodevām! Liec tam pašam kapu rakt, tad dziedās negribots.
SVILPIS-LUPIS
Labi. Bet cik naudas ņemsi, kad tu atlaid mani?
GALMINIEKS
Ņemsim visu naudu līdz, es vedu naudu, Tu ved Ilju! Pēc tev atdošu.
SVILPIS-LUPIS
(Aiziet, bet atnāk.)
Labāk es tev došu savu meitu Peļku; Būsi znots, tad vedam kopā manu amatu!
GALMINIEKS
Labi, labi, tikai maz tu dodi.
(Aiziet.)
SVILPIS-LUPIS
(Nopūšas.)
Ir jau nakts.
(Aiziet.)
(Brīdis klusuma, tad vairāki vanaga kliedzieni; atkal klusums īsu brīdi.
Ienāk K l a u š n i e k s - d z i e d ā t ā j s ar lāpstu rokā. Aiz viņa paredzas U b a g s - s t a i g u l i s.)
KLAUŠNIEKS
(Dzied.)
Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies? Kur no bēdas bēgsi - kapa bedrītē - - - Spīdēj' zvaigznes, zvaigznes, pilnais mēnesis, Mācas, atkal mācas, pazūd mēnesis, Latirkalnos tāļi aiziet Muromiets, Kur no bēdas bēgsim? - kapa bedrītē, Paši rokam kapu zemes klēpītī.
UBAGS-STAIGULIS
Klusi labāk, bēda, pati bēdu sauc, Tāļu laimes ceļu pati sevim jauc.
(Tumsā nozūd.)
(Ienāk I l j a, uztraukts, dusmīgs.)
ILJA
Kas te kauc, kas gaudo? Tä kā vēla rudens vējš? Ir pats pavasars; kur nāk tā smagā balss? Smaga tā kā slapja zeme, pilna asarām, Kalpu sviedriem - ē - tā zemes soma - necelta!
(Klausās.)
Kas te kauca? - Svilpis? - Tas jau guļ.
KLAUŠNIEKS
(Klusi, žēli.)
Kungs, es!
ILJA
Ko te dari?
KLAUŠINIEKS
Kapu roku.
ILJA
Kapu? Kam? Šinī manā kāzu naktī kapu rakt!
KLAUŠNIEKS
Sev es roku kapu.
ILJA
Kādēļ?
KLAUŠNIEKS
Kņaza vīrs man liek.
ILJA
Kādēļ?
KLAUŠNIEKS
Baidījās, ka ej uz Latirkalniem prom, Kas tad zemi tīrīs. Svilpis maz tam meslu dod -
ILJA
Neroc, dzīvo! esi brīvs no klaušām tu! Bet nu nedzied' vairs to bēdu meldiņu!
KLAUŠNIEKS
Ilja, man ir brāļi.
ILJA
Visus atlaižu.
KLAUŠNIEKS
Ilja, purvā dzimām mēs, tais tāļos tīreļos Nāves upes Pašradenes pamalās: Igst no purva slapjās zāles bēdu meldiņa. Paceļ vienu zālīti, vēl tūkstots purvā līkst: Kas to nāves purvu pacels? Zemes smagmi? -
ILJA
Nost!
KLAUŠNIEKS
(Aiziet.)
ILJA
(Viens domās, tad piepeši.)
Ho! es ceišu zemes smagmi! Kalnus gāzīšu! Katrai zālītei būs augt līdz pēdējai! Katram purvam sust līdz dibenam! Celies, Svilpi-lupi! Braucam Kijevā!
SVILPIS-LUPIS
(Dobji smejas.)
He, he! lielais zemnieks!
ILJA
Ko tu smej?
SVILPIS-LUPIS
Es zinu gan.
ILJA
A, ko nu tu!
(Svilpj.)
Koš, koš -, zirdziņ, pinkainīti,, ūdainīti!
(Ienāk L a t i g o r a; viņa baltā tērpā.)
LATIGORA
Ilja, kur tu paliec?
ILJA
Ceļā sataisos. Jāju Kijevā celt zemes smagumu.
SVILPIS-LUPIS
Uzticami kalpot kņazam, kungs tā liek: Negāj' labā, viltiem vīlu - liku uzdziedāt Bēdu dziesmu, bet šis muļķis klausījās. Nezināj', ka nāves meldiņa no nāves nāk, Nevar iet neviens pie nāves upes nesodīts: Bēdu dziesma sekos tev, līdz upē vilks. Nu tu zini!
ILJA
Lai vairs neskan bēdu meldiņa nekad!
LATIGORA
Neej, Ilja, Kijevā! - tur bēdu dziesma skan. Nāc man līdzi, es tev gribu teikt, Kur tev iet un ko tev darīt būs, Lai tie nedzied vairs bez saules vakarā!
ILJA
Tur ir bāri, turp es sūtīts, turp man iet!
LATIGORA
Neej! neej! neej! tur tev piepildīsies lāsts!
ILJA
Ha! ha! Kaujā krist man nava lemts.
LATIGORA
Nekritīsi, paliksi, kur biji tu.
ILJA
Laid!
(Latigora apskauj viņu, cīnās, Ilja izraujas.)
LATIGORA
Ej tad, Ilja! turēt tevi man nau spēks. Vienu teikšu, piemin to! varbūt var lāstu vērst? Rītu saņem, kad nāks rīts, tavs dēls! Rīts tai bēdu dziesmai klusēt liks, Rīts to vārdu teiks, to zemes smagmi cels, No tā vārda akmens vieglis taps un mīksts, - Nesaņemsi rīta, akmens tapsi pats!
ILJA
Augšā!
(Priekškars.)
OTRAIS CĒLIENS
Kijeva. Kņaza mitekļa pagalms.
(Pagalmā slaistās un niekojas dažādi kņaza galminieki, uzraugi un sulaiņi. Ienāk I l j a M u r o m i e t i s, aiz viņa sasaistīti: S v i l p i s - l u p i s, viņa meita P e ļ k a un v e d ē j i; līdzi arī K l a u s n i e k s ar z ē n u. Ilja piesien S v i l p i - l u p i pie staba. - Izvairoties no Iljas, ienāk K ņ a z a a c s un a u s s.)
ILJA
(Sauc skaļā balsī.)
Ē! tu kņazi, sarkansaulīt Vladimir! Atvedām tev zemes šaušaloni Svilpi-lupi; Atbrīvojām Krievzemi no zemes smagumiem. Vedam naudas desmit mučeles priekš bāriņiem. Ē! ē!
(Uz galminiekiem.)
Puiši, saucat šurpu kņazu Vladimiru!
(Ilja apsēstas.)
KŅAZA ACS
(Uz Svilpi-lupi, rādīdams galminiekiem.)
Lūk, kāds pinkainis!
SULAINIS
(Uz Peļku rādīdams.)
Un kāda pinku meita!
KŅAZA AUSS
Mani iemīlējās, nāca līdz uz Kijevu! Precēt solījos, tā atvīlu ar tēvu šurp.
(Galminieki smejas.)
PEĻKA
Melsi, blēdi, Ilja dēļ es nācu šurp!
KŅAZA ACS
(Jokodams.)
Dod man mutes, līgava!
PEĻKA
(Uz Kņaza ausī rādot.)
Lūdz melno kuņu!
(Smejas Ilja, galminieki klusē.)
SULAINIS
Ko tu klusi, Svilpi-lupi, Rahmaņdēls, Padzied' lakstīgalā! Tu jau skaists kā putniņš pats.
SVILPIS-LUPIS
Kalps tu, - kungs man Ilja.
ILJA
(Pieceldamies.)
Kalpi, saucat kņazu, ē!
GALMINIEKS KŅAZA ACS
(Galmā drošāks juzdamies, bet tomēr turēdamies attāļāk no Ilja.)
Neaptēstais zemnieks, ko tu kliedz? Zin': mēs še pie viņa Saulgaišības, Lielā kņaza, visu zemju pavēlnieka. Saki tā: mēs nākam lūgt, lai žēlīgi mūs pieņem, Līdz ar zelt' un sudrablaupījuma desmit mucām. Kņazs lai lūko meža ērmu Svilpi-lupi, Laipni pasmej ērma joku lēcieniņiem!
ILJA
(Uz runātāju.)
Tec tad, pateic tu!
KŅAZA ACS
Vai prāts tev? es jau Kņaza acs!
ILJA
(Uz citu.)
Tad ej tu!
GALMINIEKS KŅAZA AUSS
Es Kņaza auss.
ILJA
Tad tu!
GALMINIEKS KŅAZA NAGS
Es Kņaza nags.
ILJA
E, jūs tikai melnumi aiz kņaza naga.
(Dur viņam ar pirkstu, tas aizstreipuļo.)
SULAINIS
(Uz Ilju.)
Klusu! - Kņazam Saulgaišībai nava laika: Labvēl ēst ar dievekli un kungu Īdaloņu.
ILJA
Likšu uzsvilpt Svilpim, mošķiem ēstgriba būs nost.
SULAINIS
(Pārbijies.)
Vai man dien, tas taču lielskungs Īdaloņa! Īdaloņa!
ILJA
Kas tas Īdaloņa tāds?
SULAINIS
Kā, tu to nezini?
SVILPIS-LUPIS
(Atmozdamies no savas bezjūtības.)
Tas jau mūsu labvēls Īdaloņa! Ēst tik jādod! Nu mēs tevi, Ilju, žņaugsim, kā tu mūs; Vladimirs ir Īdaloņa draugs, tad arī mans - ne tavs!
ILJA
E, nu ko tur? Sauksim Vladimiru. Svilpi, svilp!
SVILPIS-LUPIS
(Mēdīdams.)
Ē! ē!
ILJA
(Pagriežas pret viņu.)
Vai tu svilpsi?
KŅAZA ACS
Nesvilp! nesvilp!
GALMINIEKS KŅAZA AUSS
Glābies! Glābies visi! - Neiedrīksties svilpt.
SVILPIS-LUPIS
(Sabijies svilpj. Galminieki aizbēg un pakrīt zemē.)
ILJA
(Uz vedējiem.)
Vedat Svilpi prom!
(Aizved.)
(Ieskrien no pils S u l a i n i s; pēc viņa k ņ a z s V l a d i m i r s un p a v a d o ņ i, starp tiem D o b r i ņ a un A ļ o š a.)
SULAINIS
(Bažīgi.)
Kas par troksni? - Traucē kungus!
KŅAZS VLADIMIRS
(Drīz pēc tam.)
Kas še kliedz?
KŅAZA AUSS
Saulgaišība, kņazu kņazs, mēs atvedām Svilpi-lupi līdz ar ģimeni un naudas daudz.
(Uz Ilju rādīdams.)
Šis to troksni ceļ: liek Svilpim svilpt. Pašu Ilju atvedām: tev ka1pos būs.
PIRMAIS SULAINIS
Teicām; ka tu labvēl' ēst ar kungu Idaloņu.
GALMINIEKI
(Viens caur otru.)
Tas, tas neaptēstais zemnieks, vainīgs ir!
ILJA
(Stāv mierīgs, rokas salicis.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz viņu.)
Kas tu esi? nezinu. Kāds vārds, kāds tēva vārds? Vai tu cars vai cara dēls? vai karals kāds?
ILJA
(Paklanās kņaza priekšā; tas klanās pretī.)
Esmu vecais zemnieks, Ilja Muromiets. Atvedu tev zemes šaušaloni Svilpi-lupi, Pāri nedarīs vairs bāreņiem un atraitnēm; Atbrīvoju Krievzemi no zemes smagumiem, - Jo man pretī atstāvēt nekam nau spēks, Kaujā krist no ienaidnieka man nau lemts!
(Parādās pils durvīs k ņ a z e A p r a k s i j a ar p a v a d o n ē m - k a l p o n ē m, ļaudis, starp tiem Klaušnieks ar zēnu un Ubags-staigulis.)
APRAKSIJA
(Uz klātesošiem, paklusu.)
Kas tas varons?
KŅAZA AUSS
(Viņai piesteidzas, pakalpīgi.)
Ilja Muromiets!
APRAKSIJA
(Pārsteigta.)
Ā! tas!
(Kad visi vēršas uz kņazi Apraksiju, kņazs Vladimirs neviļus arī viņai piegriežas.)
KŅAZS VLADIMIRS
Ko tu nāc še? Tev pie Idaloņa jāpaliek! Jākavē tam laiks!
KŅAZE APRAKSIJA
Pēc ēsmas snauž. Gribu redzēt, kāds ir jaunais varons Ilja.
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Ko tu lielies, Svilpi-lupi atvedis? Nu tu, brašo puisi, redzams, bijis gan Kņaza krodziņā un dzēris zaļu vīnu, Ka tu tādas lietas stāsti man.
ILJA
Ak tu, muļķis esi, Lielkijevas kņazs! Man tas Svilpis-lupis šeit ir saitēs siets.
KŅAZS VLADIMIRS
Rādi šurp!
(Uz Kņaza ausi, klusi.)
Un kur tā nauda?
KŅAZA AUSS
(Tāpat klusi.)
Kungs, še būs!
(Rāda uz muciņām.)
ILJA
Tās priekš bāreņiem!
KŅAZS VLADIMIRS
(Īgni.)
Gan apgādās tos kņazs.
(Ieved S v i l p i - l u p i.)
SVILPIS-LUPIS
(Ar lielu balsi sūdzēdamies par Ilju.)
Sarkansaulīt! Kņaz! Šis ļaudīm virsū brūk! Sašauj mani, aplaupa un līdz ar meitu sien! Tas mans zelts! To tu ar Idaloņu ņem! Visi trīs mēs maitāsim to Ilju nost, - Vienam viņš par stipru.
KŅAZS VLADIMIRS
Tur tas zelts ir mans! Vienam man tas pieder. Veļat aši pagrabā!
(Galminieki to izdara.)
VLADIMIRS
(Uz Kņaza ausi klusi.)
Vai tam palika vēl kas?
KŅAZA AUSS
(Tāpat.)
Nē, visu paņēmām.
KŅAZS VLADIMIRS
(Priecīgs.)
Krietnu puisi atvedāt man.
(Uz Ilju, viņam uz plecu uzsizdams.)
Ilja varons!
KŅAZA ACS
(Uz Svilpi-lupi rādot.)
Kņaz, šis prot tā riet kā suns, kā putnis svilpt.
KŅAZS VLADIMIRS
(Jautri.)
Parej! pasvilp!
KŅAZA AUSS
Lai liek Ilja!
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Nu!
ILJA
Mute viņam pierietusi asinīm: Acī šāvu, ausī bulta iznākusi. Liec tam zaļa vīna lielo kausu sniegt!
(Svilpim-lupim pasniedz vīnu.)
SVILPIS-LUPIS
(Dusmīgs uz Vladimiru.)
Nu tad svilpšu tā, ka Idaloņa modīsies! Visi zemē kritīsat no šaušalām.
KŅAZA ACS
(Uz kņazu Vladimiru.)
Neļauj tā, bet lai kā lakstīgala dzied!
SVILPIS-LUPIS
Labi, labi!
(Viņš brēc tā, ka visi metas zemē, kņazs Vladimirs iet četrrāpuus, kņaze Apraksija bēg pēc patvēruma pie Iljas; tikai Dobriņa paliek kājās stāvot. Visapkārt b a l s i s: Vai man! vai man! vai!)
ILJA
(Sauc.)
Kņaz, nāc šurpu!
KŅAZE APRAKSIJA
Ilja, varon; mani glāb!
VLADIMIRS
Neļauj! neļauj! lai man paliek bajāri kaut sēklai!
ILJA
(Smejas, sniedz roku Dobriņam.)
Tu no visiem vienīgais, kas nebaidies, tu vīrs!
(Ieskrien I d a l o ņ a ar pavadoņiem.)
IDALOŅA
(Acis no miegiem berzēdams.)
Kas no miega mani iztraucē? Es jūs plūkšu gan!
(V i s i stāv klusu, nobijušies, krīt ceļos, Vladimirs arī, tikai Dobriņa paliek un Apraksija pie Iljas.)
SVILPIS-LUPIS
Idaloņa, labvēli, es tevi saucu, nāc! Tur, tas Ilja kauj mūs, - plēs tam galvu nost!
IDALOŅA
(Uz Ilju.)
Kas tu esi tāds, ka stāvi? ceļos nekrīti!
ILJA
Tavas vara bārdas priekšā. ceļos krist nau vērts.
(Uz apkārtējiem laudīm un bajāriem.)
Visi kājās ceļaties! - Ē, Vladimira kņazs!
KŅAZS VLADIMIRS
Klusi, neprāts! - Neklausies to, Idaloņa kungs! Zemes pīšļos tevi, kungu, lūdzam mēs!
ILJA
Viena kņaziene tik godu prot.
KŅAZE APRAKSIJA
Kā tu!
ILJA
(Domīgi.)
Kņazam lai ņem zemi, valsti, kad tik nauda tiek! Jāju kalpot kņazam, saulei Vladimiram, Un nu Vladimirs ar visiem bajāriem ir citam kalps.
KŅAZS VLADIMIRS
Are! kā tad citād'? Idaloņa kungs un labs.
IDALOŅA
Ko šis iedrīkstas? Vai neredzi, ka es še kungs? Neredzi, ka sudrabgalva man un zelta ūsas? Ozolvēders, dzelzu kājas, zibens rokā man? Melnas cūskas, melni suņi, melni ūpji man? Pērkons manim grauj un vētras brāž!
SVILPIS-LUPIS
Tas ir senais dieveklis no tēvu tēviem celts! Vladimirs ar Apraksi ved jaunu, - kāds tad ir?!
KŅAZA ĻAUDIS
(Pret Idaloņu.)
Visi tevi, Idaloņu, zemi pielūdzam!
IDALOŅA
Visi pielūdz, vai tu stipris, ka tu nepielūdz? Teic, tu puis, vai daudz tu spēji maizes ēst? Teic, cik alus tu uz reizi spēji dzert?
ILJA
Maizes rauša apēdu, vēl otru, tad ij gan! Alus kausiņu, vēl otru, tad ij tiek!
IDALOŅA
(Smiedamies.)
Nu tu redz: es maizes ēdu septiņpodi! Alus dzeru septiņspaiņi reizē vien!
ILJA
Manam tēvam Jānim āmrija bij govs, Daudz tā ēda, dzēra, kamēr plīsa, - tā ies tev!
IDALOŅA
(Dusmīgi.)
Ak tu tāds! es būtu tevi žēlojis nez kā, Tu tā nerāpies kā tie, - bet nu tev še!
(Viņš met Iljam ar smagu dunci, bet tas neķer.)
ILJA
(Izvairīdamies.)
Ko ar zobenu man tevi, lielvēderi, cirst? Manas grieķu zemes cepures tev tiks.
(Ilja met ar savu cepuri, un Idaloņa nokrīt zemē ar nolauztu galvu.)
KŅAZA AUSS UN GALMINIEKI
Ak, tas blēdis zemnieks! - Ķerat, turat to!
AĻOŠA
Skrienat, ceļat augšā kungu! Palīdzat!
(Sulaiņi un galminieki skraida, ceļ augšā Idaloņu, bet tas ir beigts.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz sulaiņiem.)
Kā tam kungu kungam Idaloņam iet?
I. SULAINIS
Visa sudrabgalva nost, pagalam, beigts!
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz sulaiņiem.)
Ko to lempi ceļat, stiepjat tikai prom!
KŅAZE APRAKSIJA
Lielais krievu varons, Ilja, esi sveikts!
DOBRIŅA NIKITDĒLS
Ilja pirmais ir starp krievu varoņiem!
AĻOŠA
Kas tad te nu sevišķs tāds bij?
ČURILA
Kas tad šis tāds, lupatlasis?
DUKA
Ilja pirmais ir!
KŅAZS VLADIMIRS
Klusu! klusu!
SAMSONS
Ilja gan ir lielākais!
KŅAZS VLADIMIRS
(Pieiedams pie Iljas un viņu apglaudīdams.)
To tu veikli izdarīji, zemniekdēls! Mēs tev pateicamies kņaza žēlastībā.
(Uz galminiekiem.)
Visiem paziņot, ka Idaloņa laiks ir beigts! Pilnā spēkā atkal Lielkijevas kņazs un kungs! Visus žēlojam, ij laupītājs lai paliek dzīvs! Svilpis-lupis var man kalpos derīgs būt. - - Kungi, bajāri, nu lūdzu mielastā! Pārrunāsim tur, kur kuram rinda krīt!
(Visi aiziet, paliek sulaiņi un mazākie galminieki.)
ILJA
(Ilja promiedams atgriežas, uz Svilpi-lupi.)
Nu tu, Svilpi-lupi, būsi kņaza īpašums! Ņemat viņu, kalpi! -
(Uz Svilpi.)
Paliec sveiks!
KĀDS SULAINIS
(Uz Svilpi-lupi.)
Nāc nu, parej mums!
PEĻKA
(Uzkliedz viņam strauji.)
Nost!
SVILPIS-LUPIS
(Lūdzoši, pārmetoši.)
Ilja, zemniekdēls! Mēs kā vīri kāvāmies, tu stiprāks, veici, Vai nu nodod mani apsmiet salašņiem? Vai lai esmu kņaza suns, kas zagļus biedē nost? Labāk kņazs lai manis baidās! Visus riešu nost!
ILJA
Tev būs klausīt!
SVILPIS-LUPIS
Neklausīšu, sit tad mani nost!
ILJA
Kņazs tev dzīvot liek.
SVILPIS-LUPIS
Tad labāk mirt, ne vergs. Pats tu verga dabas! Tēvs tev lika vergam tapt! Nu tu klausi; esi vergs un tapsi suns kā es, Tikai suns bez balss, kas spēj tik kost . . . Miršu es, bet brīvs, - tu dzīvs, bet vergs!
ILJA
(Dusmīgi.)
Klusi!
SVILPIS-LUPIS
Nosit! Neklusēšu. Tu ne vīrs, Latigorku atstāji!
ILJA
Klus'!
SVILPIS-LUPIS
Sit reiz! Sit! Bāru naudu devi kņazam, atrauj bāreņiem!
PEĻKA
(Ilju sagrābdama.)
Ilja, iesim brīvā mežā atpakaļ!
ILJA
Ha!
PEĻKA
(Ceļos nomezdamās.)
Atlaid mūs!
ILJA
Nē, - viņš laupīs!
PEĻKA
Nosit!
ILJA
Nē!
PEĻKA
Nau vīrs! Mirsti, tēvs!
SVILPIS-LUPIS
(Uz Peļku.)
Sit! - Šķidrā atgriezīšos es, tu cietā!
PEĻKA
(Paķer llja zobenu un ar to nosit Svilpi-lupi; tad pārcērt tēva saites un aiznes mironi ātri prom. Aiziedama un jau aiz skatuves nosaka.)
Zeme tiksi tu, tēvs ūdens taps! Vergs, vergs, vergs!
GALMINIEKI
(Sauc viens caur otru.)
Turat! Ķerat! Turat!
ILJA
Laid, lai iet!
GALMINIEKI
(Šurp turp aizskriedami aiz skatuves un atnākdami.)
- Aiznes tēvu - noliek zemē - ūdens! - ūdens! - Lieta ūdens strūkla šaujas gaisā - krīt - - Purvs pie vārtiem! - purvs no jauna cēlies! Purvs! Tavu brīmumu! - Kur Peļka? - Aizskrien! - Purvs!
ILJA
(Stāv un drūmi noskatās, tad liek kādam sulainim pacelt savu Peļkas nomesto zobenu, - sulainis ceļ, bet nespēj pacelt. Tad Ilja pats to paņem.)
KLAUŠNIEKS
(Klusi uz zēnu.)
Vai tu redzi?
ZĒNS
Visu redzu, pieminu: Tie ir teiku darbi, dziesmā apdziedami.
KLAUŠNIEKS
Bēdu dziesma, klusi, vai tu klusēsi?
UBAGS-STAIGULIS
(Aši ienāk.)
Ko? tu arī še?
KLAUŠNIEKS
Tu arī?
UBAGS-STAIGULIS
Es visur.
(Priekškars.)
(K ņ a z a p i l s l i e l ā v i e s u i s t a b a. Garš galds, soli, vidū kņaza un kņazienes goda krēsli; starp abiem vēl lielāks un greznāks krēsls, kas bij nodomāts Idaloņam.
Pilna viesu istaba varoņu, varoņsievu un bajāru, un mazāku galminieku.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz viesiem, kuri dzīvo, vēl it kā nedroši un gaidoši.)
Ēdam! dzeram, kungi, kā arvien!
DUNAJS
Ko nenāk viņš?
BAGĀTAIS ČURILA
Kautrējas kā zemnieks kungu vidū nākt.
AĻOŠA
Šņauc vēl degunu un slauka piedurknē.
SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS
(Smejas.)
Aļošam nu mēle gan, - kam dur, tas lec!
(Visi smejas.)
(Parādās Ilja durvis. Visi piepeši apklust.)
KLUSAS BALSIS
Ilja! Ilja!
KŅAZS VLADIMIRS
(Tāpat klusi.)
Sēstat, sēstat! Ko jūs traucaties?
(Kad Ilja panāk dažus solus istabā, visi piepeši nēviļus saceļas kājās.)
ILJA
(Ienācis apsveic.)
Sveiki, viesi, ēduši un dzēruši!
(Viņš klanās, visi klanās pretī, iad tik sēstas.)
KŅAZS VLADIMIRS
Ilja, sveiks! nu sēsties līdzi mielastā!
(K ņ a z a a u s s ienāk un pieiet pie Apraksijas.)
APRAKSIJA
(Paceļas.)
Bajāri un kungi, brīnums noticies! Svilpis-lupis beigts un tapis purvs!
KŅAZA AUSS
Purvs! Purvs!
(Pieskrien vēl citi galminieki un sulaiņi.)
KŅAZA ACS
Ūdensstrūkla šāvās!
SULAINIS
Peļka pati sit!
KŅAZS VLADIMIRS
Kas par purvu? Peļku?
DAŽI VAROŅI
Redzējām ij mēs!
DOBRIŅA NIKITDĒLS
Ilja brīnumzvēru veicis!
APRAKSIJA
Ilju slavējat! Pašā pirmā vietā liekat Iljam sēst!
KŅAZS VLADIMIRS
Sēsties, Ilja, vietā mazā ne, bet lielākā! Sēsties bajārvietā, ozolsolā pretī man!
ČURILA
Ilja bajārs nau, kā bajārvietā nāks?
DOBRIŅA
(Uz Čurilu.)
Kāds tu bajārs pats? Tu Surožtirgotājs.
APRAKSIJA
Sēsties vietā lielākā, še blakus man!
DOBRIŅA
Sēsties, Ilja, sēsties; tas ir gods vislielākaisl Tā ir kņazei Tā ir skaistule kā otras nau! Slaika, vieglu soļu, vanagacis, Sārtu vaigu, caunes melnām uzacīm.
AĻOŠA
Klau, to dziesmu! Vai to velti dzied?
KŅAZS VLADIMIRS
Sēsties vietā, kāda tevim pašam tīk!
ČURILA
Tik lai putekļainiem svārkiem citus neaptriepj!
AĻOŠA
Galma izglītības Iljam tiks, Kad ar roku neies citam bļodā grābt . . .
DUNAJS
Pats grābj cita bļodā, popa dēls.
APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Ilja, varon', - vari visas vietas ņemt. Ņem vai manu, ņem vai kņaza vietu pat!
KĀDA BAJĀRA BALSS
Kas par jaunu kņazu mums no aizkrāsnes!
APRAKSIJA
Ņem vai paša Idaloņa goda krēslu! Tu to veici, kuram klausīja ikviens.
ILJA
(Uz kuru visi skatās, visu laiku mierīgi stāvējis saliktām rokām.)
Kas tur būs: no zemniekdēla taisīt bajāru? Kas no popa bendi? - Tas, kas varons ir, Kā lai iet par varas darītāju Idaloņu? Varonim der sēdēt blakus varoņiem. Jūsu visu bajār' starpā viens tik varons ir: Dobriņa, kas neklanījās Idaloņam! Visi citi pelavas, kas vējā put.
ČURILA
Smalka runa galmā!
AĻOŠA
Re, kur lielais vīrs! Še tev!
(Viņš met Iljam ar dunci, bet neķer.)
APRAKSIJA
(Iekliedzas neviļus.)
Vai!
ILJA
(Lēni uz Aļošu.)
Ko niekojies kā bērns?
DUKA
Tas ir bruņnieks īsts! Kaut svārks nau smalks. Jāklus' jums, kad bruņniecīgi neesat!
VECAIS BERMATA
Darba spēks, kas pārvar, - tam ij jādod gods!
APRAKSIJA
Ietērpt Ilju stalti, staltāks būs par bajāriem!
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Es tev došo greznas drēbes, naudas daudz!
ILJA
Manim, varonim, gan zelta naudas kaudzes nau; Spožu, krāšņu svārku, daiļas sievas nau; Kam man līdzās kungiem ietērpties un staltoties? - Ne tie balti sniegi klajā laukā birst, Manā galvā balti matu sniegi balst, Manas mazās, sirmās bārdas galiņā - - Kam tās naudas, drēbju, daiļas sievas vajga man? -
(Klusums.)
KŅAZA AUSS
(Paklusā balsī.)
Peļka lūdzās viņu, lai to sievā ņem.
AĻOŠA
(Smejas.)
He! he! Tāds ar tādu!
DOBRIŅA
(Dusmīgi.)
Klusat jūs!
ILJA
(Turpinādams.)
Man tik vajga laba zirga vien, Labu bruņu līdz ar varoņieročiem. Man ir jāiet Krievuzemi aizstāvēt, Visus sērdieņus un bāra bērnus glābt. Gribu mācīt jūs, kā tautai kalpot būs.
SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS
Pirmo dienu še, jau mācīs mūs!
DOBRIŅA
Viņam tādi darbi kā nekam no mums.
AĻOŠA
(Uz Dobriņu.)
Tu cel viņu debesīs, un tevi viņš: Visu bajār' starpā vienīgs varons esot tu!? Kāds tad varons šis? Es pats šo glābu reiz! Sievas ieprec gan, kā kņazam Apraksiju, Otram Zabavu, - bet kurš tad mierā ir? Apraksiju sevi ieēdinājis ir pats, Tā tik, kņazu gribēdama, Vladimiru ņem; Basu kāju, vajā matiem pie šā skrien!
APRAKSIJA
Klusi, meli!
AĻOŠA
Vai tie meli?
BERMATA
Klusi, dzērāj!
KŅAZS VLADIMIRS
Kad šis piedzēries, tad sarunā nez ko!
AĻOŠA
Vai tad nebij pirmais precnieks Kalincars? Vai tad paša Dobriņsieva viņu grib?
NASTASJA
Melsi! Kā tad negribu?
AĻOŠA
Tik kauns to teikt. Vai tad kulē neiebāzi Dobriņvaroni? Nastja mani vairāk mīl, ne to.
(Viņš apskauj blakus sēdošo Nastasju.)
NASTASJA
(Vairās.)
Laid jel! - Ļaužu priekšā!
DOBRIŅA
(Uz Aļošu.)
Ej tu nost!
AĻOŠA
Aprakse tāpat kā kņazs šo labāk novēl man!
KŅAZS VLADIMIRS
Meli!
APRAKSIJA
Meli!
AĻOŠA
(Uz Apraksiju.)
Tev tak gribas, lai viņš neprecēts.
DOBRIŅA
Blēdis! Nositams!
(Saķer Aļošu aiz matiem un rauj pie zemes, grasīdamies to nosist.)
ILJA
Klus', Dobriņ, laid!
DOBRIŅA
(Atlaižas no Aļoša.)
Kas tad sita Zmeju Goriņdēlu nost? Kas Zabavu izglāba no tā? Vai tu? Tugarins ir tevis veikts tik negodā. Tie ir visi tavi darbi, vairāk nau. Ēst un mūžam dzert, un neķītrot, to gan, Popa mēle asa tev, bet zobens truls.
ILJA
(Uz Dobriņu.)
Klus'! lai mēļo sievietes un popi!
AĻOŠA
(Uz Ilju ņirdzīgi.)
Svētais šis! kas tevi nezin?
BALSS NO DZĪROTĀJU VIDUS
Peļkas draugs.
ČURILA
(Mirkšķinādams uz Apraksiju.)
Grib lai viņam basu kāju, vajā bizi pakaļ skrien.
ILJA
(Novēršas riebdamies.)
KŅAZA AUSS
(Paklusi.)
Kas tad bij ar poļenicu - kara sievu?
ČURILA
(Skaļi.)
Kas par kara sievu? Otra Peļka?
AĻOŠA
(Uztraukts.)
Ko? Vai Nastja?
KŅAZA AUSS
Nē, tā lielā ragana.
ČURILA
Ko? Ragana?
BALSS
Kas tā?
ILJA
(Paceļas, draudoši.)
KŅAZA AUSS
(Klusāki.)
Kam ar Latigorku - raganu - bij kāzu nakts?
AĻOŠA
Ē! Ē! - Kāzu nakts!' - Kā bij tas? - Stāsti vien.
ILJA
(Aizturēdamies.)
Kas vēl vārdu teiks, vairs nerunās nekad!
VAIRĀKAS BALSIS
Stāsti! stāsti! - visi klausāmies.
ILJA
(Piepeši stipri uzsauc.)
Klusēt!
(Visi apklust. Aļoša palien zem galda. Vladimirs slēpjas aiz Apraksijas.)
(Ienāk bailīgi S u l a i n i s un pieiet pie Vladimira.)
SULAINIS
(Čukst.)
Jūsu Saulgaišība, ļaudis nāk pie jums, Liela pulka - tūdaļ - grib jums godu dot.
KŅAZS VLADIMIRS
(Priecīgs.)
Labi, labi - laid lai nāk! - Jūs, kungi, klau! Nāk mūs apsveikt ļaudis - klausāmies!
SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS
Slavēt sarkansaulīt' - Vladimiru, Kņaza taisnību un viesmīlību, Krievu zemes aizstāvi un kopotāju.
(Ienāk pulks m e d n i e k u, z v e j n i e k u un z e m n i e k u, pavadītu no k ņ a z a ļ a u d ī m; viņi ģērbušies nabadzīgi un ir ar ievainojumiem un sasietiem locekļiem.)
KŅAZS VLADIMIRS
Nu jūs, labi ļaudis, nākat apsveikt mūs, Sāl' ar maizi nesat, slavas vārdus kņazam, man.
ĻAUDIS
(Viens caur otru.)
Sūdzēt nākam! - Pāri dara. - Piekauj mūs. -
KŅAZS VLADIMIRS
Nu, kas?
PIRMAIS RUNĀTĀJS
Kņazam taisnam jābūt!
KŅAZS VLADIMIRS
Kas tad noticies?
OTRAIS RUNĀTĀJS
Esi sveiks, tu kņaz!
TREŠS
Nu, saki, vai tā var?!
MEDNIEKS
Ejam medīt, - viss ir izmedīts!
ZVEJNIEKS
Ejam zvejot, - viss ir izzvejots!
OTRS MEDNIEKS
Mūs no meža ārā dzen, ņem lokus nost!
OTRS ZVEJNIEKS
Mūsu tīklus saplēš, zveju liedz! Pašus piekauj mūs, kad gribam zivis ēst!
TREŠS ZVEJNIEKS
Vai nau ūdens visiem līdzi dots kā gaiss?
MEDNIEKS
Vai priekš visiem līdz nau dieva dēstīts mežs?
ZEMNIEKS
Visu vairāk ciešam zemes rūķi, mēs -
PIRMAIS RUNĀTĀJS
Kā tu ļauj, ka kauj mūs laupītāju bars? Ka mums maitā locekļus?
KŅAZS VLADIMIRS
Nu, kas jūs kauj?
MEDNIEKS
Lielu kungu ļaudis - kalpi greznos uzvalkos.
DUNAJS
Ko šie nākuši te kņaza svētkos troksni celt! Nava laika.
ZVEJNIEKS
Klausies, kņaz!
KŅAZS VLADIMIRS
Nu, kas jūs kauj!
ČURILA
Ārā dzīt tos!
VIENS NO ĻAUDĪM
(Paklusu uz Čurilu rādīdams.)
Klau! Vai tas nau viņš?
KŅAZS VLADIMIRS
Kāda kunga ļaudis?
MEDNIEKS
(Stostās.)
Kā to teikt?
BALSS NO SODZĒTĀJIEM
(Paklusi.)
Viņš jau kņazam tieši blakus sēd!
KŅAZS VLADIMIRS
Sakat reizi! - Ko jūs klusat?
MEDNIEKS
Man ir bail. Vienam teikšu tev.
KŅAZS VLADIMIRS
Kas taisnis, tam nau bail.
ČURILA
Jāslēpjas tik tam, kas melot grib.
MEDNIEKS
(Uz Čurilu.)
Kungs, mēs melot negribam: tie tavi ļaudis!
ČURILA
Lūk, kā melojat! Man ļaudis krietni vien, - Tūkstots vīru; kad kāds pajoko, - nu kas? Ir kāds saukums kņazam, _- tūdaļ samaksās!
(Uz savietn ļaudīm.)
Ejta atnesat!
(Tie aiziet. Uz sūdzētājiem.)
Ko teiksat vēl?
MEDNIEKS
Neko.
ZEMNIEKS
Kur mēs sējam, tie pār laukiem medīt skrien. Kas vēl izaug, tie no tā ņem desmito!
DUNAJS
(Dusmīgi uzlēkdams.)
Ko šie sūdz?! Pret desmito šie sacelsies!? Gribat mums to likumdaļu nolaupīt!? Ne vēl tā jūs vajga kaut!
MEDNIEKS
Nu ko tad mēs -
ILJA
(Paceļas.)
Kņazi, bāriņaizstāv', ko tu teic? Tev ir zemes smagums jāvieglo.
KŅAZS VLADIMIRS
Kad nau taisnas sūdzības, tad lai tie iet!
KĀDA BALSS NO ĻAUDĪM
Kā lai sūdzam bajārus, kad kņazs ar tiem?
CITA BALSS
Tētiņ, Ilja, bāriņgādnieks, aizstāvi mūs tu!
VĒL CITS
Noņem zemes smagumu no mums tu, zemniekdēls!
KŅAZS VLADIMIRS
Taisnības un bāriņgādnieks ir tik kņazs.
ILJA
Ko teic bajāri?
(Bajāri klusē.)
- Neko!
(Uz varoņiem.)
Un varoņi, ko jūs? Jums ir zeme jāizmēž no ļaunumiem.
DUNAJS
Zemi aizstāvam pret āra naidniekiem, - Tā par tiem ar mesliem maksā mums; Ko tu gribi? - Tevi aizstāvēju es, Bet tu tāds!
VECAIS BERMATA
Jel mities, Ilja! beidz! Dzērumā jums, varoņiem, kur prāts!
AĻOŠA
Zemniekam ir krietni jāsadod, tur prāts. Ko tie iedrīkstējās šurpu nākt? Ilju sadzirduši, baiļu vairs tiem nau.
(Ienāk Č u r i l a ļ a u d i s, nesot Vladimiram dārgas ādas un citas dāvanas.)
ČURILA
Še būs atlīdzība, kņaz, - lai nu tie iet!
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz sūdzētājiem.)
Ejta tad! jeb niknis būs jums sods!
(Sūdzētāji iet un tiek projām, bīdīti no kņaza un Čurila ļaudīm.)
ILJA
(Skaļi.)
Paliekat! - Lai sodīt nedrīkst tas neviens! Brīvi medīt, zvejot visiem ļaut! Neciest zemes smagumu tiem, kas to kopj!
KŅAZS VLADIMIRS
Kņazam krīt to vārdu teikt, ne tev!
ILJA
Tad teic!
KŅAZS VLADIMIRS
Dzīt tos ārā!
(Sulaiņi dzen ļaudis laukā.)
ILJA
Tā tu gādā?! - Kņazi, klaus': Ja tu tautas gādnieks neesi, tad - es - Projām aizeju bez tevis tautu kopt!
KŅAZS VLADIMIRS
Tēvs tev lika kalpot kņazam Kijevā.
ILJA
Zeme lika kalpot zemes bāreņiem. Kņazi, pats tu dari grūtu zemes somu, - Mikuls teica man, es velti neklausīju tam.
(Ar sevi cīnoties.)
Tēvs, tu redzi, nevaru tur iet, kur liki tu!
(Uz varoņiem.)
Sveiki, varoņi! Kad neejat jūs gādniekos, Iešu viens. - Nāc, Dobriņa, man līdz!
DOBRIŅA
Man ir sieva, bērni. - Kurp tu ej?
ILJA
Eju vairāk spēku smelt, lai spētu viens, Tad es atkal nākšu. - Klau, jau sauc!
(Dzirdams vardes kurciens no purva, tad vanaga kliedziens gaisos, tad pērkoņa grāvienā b a l s s.)
Nāc! nāc! nāc!
(Priekškars.)
(Augsta kalnāja ainava Karpatos. Stāvas klintis gar malām. Augsti koki. Retas puķes. - Pa labi starp četriem augošiem kokiem ierikota milzu gulta no šķērskokiem. - Dziļumā zeltītas mākoņu ainas.
Milzu gultā guļ S v ē t k a l n s. B a l s s a i z s k a t u v e s.)
Ū! ū! ū! ū!
(Ienāk I l j a M u r o m i e t i s, lūkodamies un saukdams.)
Kur tu esi, Svētkaln? atsaucies! u-ū!
(Ieraudzīdams gulētāju.)
Kas, tu guli? - ho!
SVĒTKALNS
(Paceldams galvu no gultas.)
Vai, Ilja, tu, kas mani sauc?
ILJA
Ilja! - lejā smaku, kalnā nāku elpu vilkt; Zemē visiem ērti, šauri tikai man!
SVĒTKALNS
Tu tur smaki viens, un es še klīdu viens. Ilgi tevi saucu, reiz tu atsaucies. Nu mums abiem labi, nu es piecelšos.
(Pieceļas gultā.)
ILJA
Kas par gultu. Četri zaļi koki tev!
SVĒTKALNS
Laba ilgai guļai - pats es guļu, gulta aug. - Vienam klaidot, apnika man, likos gult.
(Pieceļas kājās.)
ILJA
Tavu augumu! Tu pāri stāvam mežam sniedz? Galva atspriežas tev staigu mākoņos!
SVĒTKALNS
Ha, ha, - kad es eju, meži lokās, Upes viļņi krastam pāri šļakst - Viens es esmu pasaulē tāds izdzimies. Klausies, Ilja - Sen tas . . . Klajā laukā izeju es viens, Vientuls. Nau ar ko man spēkiem mēroties . . . Vientuls šurpu, turpu jāju meklēdams. - Bet pa dzīslām tā vien strauji laistās spēks! Smagi man no spēka! Tā kā grūta nasta spiež, Krūtīs manim sirdi plakanu vai žņaudz!
(Nopūšas; strauji.)
Kad es kādu sviru spētu rast, - Kalnā augsti es gan visu zemi paceltu! Noceltu to smagumu ij sev no sirds!
(Pēc brīža, drusku apmierinājies, stāsta atminēdamies.)
Zemes smagmes somu atradu es stepē reiz - Ceļot somu, zemē iestigu es pats. Kopš tā laika kalngalos tik spēju mist, Nenes mani zemes māte vairs; Kad es eju, mugura tai pušu lūst. Vientuļāks nu esmu vēl nekā līdz tam; Visu mūžu viens, ne dzīvs, ne miris vairs! Redzu, jūtu savu vientulību vien. Labāk neredzēt un nejust man neko!
(Uzelpodams.)
Tevi saucu biedros nākt un nastu noņemt man. Tālē dzirdēj' tu, - jo tuvu iet, man stigt. Jaunie manus saucienus vairs nesadzird, Drīz ij tevi tie vairs nedzirdēs, Tagad brālis esi man un klausi man!
(Viņš apskauj Ilju un skūpsta.)
Nu mans mazais brālis tu!
ILJA
Mans lielais tu! Mūžam visās likstās kopā stāvēsim!
SVĒTKALNS
(Pārgalvīgi jautri.)
Kopā jāsim, divi - vairs ne viens! un tāļi, brāl!
ILJA
Tāļi, tāļi! Viss še liels un plašs, un brīva krūts - Nost no tā, kas sīks un smacīgs, šaures gaiss.
SVĒTKALNS
Lūk, še labi! Paliec mūžam šeit! Karstās cīņās skriesim! Tur, kur asins kūp! Visas kara mākslas mācīšu es tev!
ILJA
(Domīgi.)
Vai būs labi? Teica tēvs - iet Kijevā! To nē!
SVĒTKALNS
Kas tev daļas? Kas tev tēvs? Tu brīvs un viens!
ILJA
Visus bāra bērnus, vārgdieņus būs aizstāvēt!
SVĒTKALNS
Ej un visus brīvi klaidot laid! Lai ikviens var darīt, ko tik grib! Manus ceļus nāc!
ILJA
Vai stiprais vājo nenomāks? Un vai pats tu brīvs? Jo kalni tevi sien. Dīkā stāv tavs spēks, tik tevi spiež! Jāceļ tas, kas spiež: - celt zemes smagmi Mikuls Mek!
SVĒTKALNS
Daudz ko Mikuls liek, kas lieks! Kas daļas tev?
ILJA
Tiesa, tiesa! Ko tas melš, tas laucniekdēls? Viņa somu pacelt nespējis ij tu? Tu līdz ceļiem zemē esot iestidzies, Vaigā sviedri netecējuši, bet asins tev; Kur tu iestidzies, tur bijis tev ij gals!
SVĒTKALNS
(Smiedamies.)
Es sveiks.
ILJA
Lielās Mikuls: somā tam tik burvju spēks!
SVĒTKALNS
Lemts man gals ne tur, bet šeit - sirds smagumā. Mikuls pats gan zemes smagmi nes, Bet viņs siets pie tās un neaizies nekad. Līdzi man ij viņš ne dzīvs, ne miris smagmi cieš, - Tik es viens, - viņš kopā nes ar arājiem. Viņš ij tevi gribēj' sīkā jūgā jūgt, Nu tam palikt tur un pašam lēni zust.
ILJA
(Atkal domīgs.)
Zemes smagmi celt, vai tomēr darbs nau mans?
SVĒTKALNS
Katram mums ir likts celt zemes smagmi! - kurš to spēj? Katris esam siets: trīsdesmit gadus tu pie krāsns, Visu mūžu es pie kalniem kalts! Necelt zemes smagmi mūžam! - Māņu vārds! Pārmēr' uzdevumiem liktens mūs tik krāpj: Kad es kādu sviru spētu rast, Pasniegt nekustošo zelta vadzi debesīs, Piesiet zemi, augšā vilkt, - tad smagmi spētu celt. Es to izmeklējos mūžam - nau! Viena zvaigzne nekust debesīs, - bet kā to sniegt? Māņu liktens, māņu vārdi mūs tik krāpj!
(Ņem Ilju aiz rokas.)
Labāk iesim brīvās draiskās jāt! Jāsim ziemeļkalnos: sudrabs ledū mirdz! Jāsim dienvidklajās: zelti smiltīs mirdz! Meklēsim tur dienvidos, tur esot kalns: Saules karstā kalvē sakalts dimantdzelzs!
(No citas puses, rādīdams uz kalnu galiem un puķēm.)
Mēs ar citiem kalniem iesim padzīvot! Kazas ganīt, puķes audzēt, atbalss saukt, Lāčus baidīt, klintis, sniegus velt un zibšņus spert!
ILJA
Jāsim tāļi, tāļi, - brīvi, brīvi reiz!
(Abi sataisās iet uz kalnu augsti.)
(Kalnu augstē nolaidies liels, melns mākonis un aizstājies ceļā priekšā.)
SVĒTKALNS
Kas par melnu miglu pretī saltā stāv? Manu mazo brāli, cērt, lai redz, kas ir!
(Ilja cērt ar zobenu: melns mākonis dalās, un priekšā stāv balts mākonis.)
SVĒTKALNS
Balta migla saltāka vēl pretī stāv! - Drebuļi man lien.
ILJA
Ij manim pielīp auksts!
SVĒTKALNS
Nejutu nekad! Dreb sirds. - Nu, brāli, cērt!
(Ilja cērt, un baltā migla sadalās un aizvelkas, top gaišs, bet savādā palsā gaismā. Vidū mazam laukumam redzas liels z ā r k s; viņš ir zelta, ar uzrakstu.)
SVĒTKALNS
(Izbrīnījies.)
Gaišs kā dienā! - Zārks!
ILJA
Ko stāv tas zārks? Lielo brāli, kas par zārku? Tīrais zelts!
SVĒTKALNS
Tur kas uzrakstīts, - ej, palas', brāl!
ILJA
Es ne dižen lasu, - labāk tu!
SVĒTKALNS
Nē, lasi vien!
ILJA
«Kuram - lemts ir - zārkā - - gult, tas - iegulsies».
SVĒTKALNS
(Domīgi atkārto.)
Kuram lemts ir gulties, iegulsies -
ILJA
(Vēl burto.)
Kuram lemts ir -
SVĒTKALNS
Gulsti, mazo brāl!
ILJA
(Iekāpj zārkā, bet tas viņam ir par lielu, izkāpj atkal laukā.)
Man tas nams ir liels un plašs.
SVĒTKALNS
Tad gulšos es.
(Viņš iekāpj zārkā, kurš viņam laikā; viņš tanī atgulstas.)
Lūk, tas nams priekš manis ir kā likts. Ilja, brāli, - vāku ņem un virsū vāz!
ILJA
(Novēršas.)
Ne es ņemšu vāku, brāl, ne vāzīšu. Joks ne joks, - ko sevi apbēro tu pats?
SVĒTKALNS
Kad tu nevāz, mazo brāl, - tad vāžu es.
(Viņš paņem vāku.)
ILJA
(Nemierīgi.)
Nedar', brāli! Nekaitini likteni!
SVĒTKALNS
Es jau tā ne dzīvs, ne miris mūžu dien!
(Uzliek sev vāku.)
ILJA
(Lūdzoši.)
Diezgan! Diezgan, brāli! - Met nu vāku nost!
SVĒTKALNS
(Zem vāka.)
Nost, nu, vāks!
(Par mazu brīdi, brīnīdamies.)
Ko? Neiet? - Neiet nost?!
ILJA
Paspied stiprāk, brāl! ar kājām sper!
SVĒTKALNS
(Dzirdas ar visu spēku cīkstāmies, bet vāks neiet nost. - Par brīdi gurdā balsi nopūšas.)
Redzu, pienākusi mana likieņdiena ir!
(Vēl cerēdams.)
Pacelt nespēju, nu, brāli, pacel tu!
ILJA
(Pūlas noņemt vāku.)
Plēšu, rauju, grābju vāku, - neiet nost!
SVĒTKALNS
Brāli, ņem tu manu svara zobenu un cērt!
ILJA
(Lūko celt Svētkalna zobenu, bet bez panākumiem.)
Pacelt nespēju.
SVĒTKALNS
Pie zārka šķirbas pienāc klāt! Es tev uzpūtīšu mana varoņgara, še!
ILJA
(Pieliecas pie zārka.)
Ā! es jūtu, spēks man trejkārt aug!
(Viņš lūko celt zobenu un nu to spēj.)
Nu ij tavu svara zobenu es spēju celt!
SVĒTKALNS
Cērt nu zārkam vāku šķērsām!
ILJA
Ē, nu, zobens, cērt! Dzirkstis lec un liesmas sprakst, kā zobens sper!
(Pār zārka vāku pārstiepjas dzelzsstīpas.)
Vai! tu brīnums! Dzelzu stīpas aug, kur zobens cērt!
SVĒTKALNS
Smagi manim, mazo brāl, cērt vēlreiz, vēl!
ILJA
(Cērt vēlreiz.)
Zobens cērt, ka dzirkstis lec un liesmas sprakst!
(Atkal parādās stīpas.)
Vai man! jaunas dzelzu stīpas atkal aug!
SVĒTKALNS
Smoku nost, mans brāl! - Pie šķirbas nāc: Došu visu savu spēku tev, - tad spēsi gan!
ILJA
Aktu, veco brāli! man šī spēka tiek; Citād' zeme arī mani nespēs nest.
SVĒTKALNS
(Pēc brīža.)
Labi darīji tu neklausīdams, mazo brāl! Nāves dvašu būtu uzpūtis es arī tev. Tagad paliec sveiks! - Ņem manu svara zobenu! Tagad būs tev spēka visu vienam veikt.
(Pēc brīža.)
Bēgt es gribēju, bet liktens nepieļauj, Nu man labi būs še kapā padzīvot. Nāves upe dzīves kalnam pretī guļ, - Vai varbūt ij zelta zārks no nāves upes nāk? Man ir labāk kalna augstē zelta zārkā gult Nekā melnās dūņās stepes ielejā, Kur no kalniem zemes smagmes sārņi kopā tek.
(Nopūšas.)
Man ir jāmirst, nepildīju, ko man liktens liek, Debess vadzī neiespēju zemi augšā vilkt. Palūko, ka velti nepazūd tev spēks kā man, Ka tev mērķi netop mazāki arvien! Kad tu nepildīsi, kas tev likts, Tad būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl. Ej tu trejceļus, tev tagad spēka tiks - Tur, kur visi mirst, tur nemirt tev! Gala ļaunu veic, tā zemes smagmi celsi vēl!
(Domās nogrimis.)
Ej, es gaidīšu no tāles.
ILJA
Svētkaln, sveiks!
VANAGA KLIEDZIENS UN BALSS
Ej tu tāļāk!
ILJA
Kurp lai eju atkal viens?
BALSS
Ej, kur tevi sauc!
ILJA
Kas mani sauc?
BALSS
Sauc!
(Priekškars.)
TREŠAIS CĒLIENS
Kņaza miteklis Kijevā. Viesu istabas priekša noslēgta ar atbīdāmu priekškaru visas istabas platumā. Pa abām malām durvis uz āru.
(Priekšas malā stāv I l j a un lūkojas apkārt. Viņš ģērbies nonēsātās zemnieku drēbēs. Viņam pienāk klāt Vecs s u l a i n i s, bijis kareivis, kurš drusku paklibo.)
ILJA
(Klusi.)
Kā pirms gadiem atkal te tā dārgā vieta ir! Satek zemes ilgas šurp un zemes smagums līdz.
VECAIS SULAINIS
(Runā arī paklusu.)
Nu, tu veci, zemes dēls, ko nāci šurp? Lūkot Vladimira kņazu līdz ar bajāriem?
ILJA
Lūkot kņazu-sauli, bajārēnus ne; Gana tie mums atslūkoti.
VECAIS SULAINIS
Tiesa gan.
ILJA
Lūkot, vai še vieglāks tapis zemes smagums ir?
VECAIS SULAINIS
Vecais Ilja vieglojis to smagmi gan, Kāvis naidniekus un laupītājus gan; Pārstāvējis atraitnes un bārenīšus, - Smagāks tikai tapis smagmes otrais gals, Tur, kur vieglums jācer.
ILJA
Kas tas?
VECAIS SULAINIS
Nevar teikt; Pats gan redzēsi, kad palūkosies šeit.
ILJA
(Atkal domīgi lūkojas apkārt.)
Priekšnams te tāpat, tāpat tur dzīru balss.
SULAINIS
Vai tu še reiz biji?
ILJA
Biju, - arī tu tas pats. Vecais kareivs - kaujā lauzta kāja tev.
SULAINIS
Kā tu zini? - Godam lauzta kāja man: Blakus pašam Iljam.
ILJA
He, he!
SULAINIS
Nesmej vis! Ilja jokus neprot.
ILJA
He!
SULAINIS
Kas esi tu?
(Piepeši izsaucas.)
Ilja! Iljanīt!
ILJA
Klus', nekliedz, veci, klus'! Nepazini, - nepazīs varbūt i citi? Kur tie gadi, kopš es gāju sargāt zemi! Mani kara svārki, brūnie, nonēsāti, Mana kule, naudas pilnā., iztukšota, Visi leiši, ordas izstaigāti. - Jānāk lūkot, kas še liekas Kijevā.
SULAINIS
Nāc, mans tētiņ, varbūt vairs i nepazīs, - Bet, kad pazīs, lieliem godiem tevi saņems gan! Zīdiem svārkus šūs un zeltu kulēs bērs, Vladimirs dos mutes, rokas bučos bajārēni! Tavus lielos darbus paudīs tauru mutes!
(Dzirdas kokļu skaņa viesu istabā.)
ILJA
(Bērnišķi priecīgi.)
Klau, kur kokles! sen - ak! - nedzirdētas, mīļas! Paver šķirbu! Tīk man paklausīties paslepen. Bērns vēl klausījos tā, tupot aizkrāsnē.
(Sulainis paver priekškaru, redzas B u r t n i e k u v e c i s un K l a u š n i e k s, kurš nau vecāks kļuvis, un b a j ā r i pie dzīru galda.)
ILJA
(Vēl klusāki.)
Burtnieks vēl tas pats! -
KĀDS BAJĀRS
(Viesistabā sauc.)
Ko durvis verat?
OTRAIS BAJĀRS
(Turpat.)
Salaidīs vēl salašņus! Nāk zemnieksmaka šurp.
SULAINIS
(Skaļi.)
Lūdzas cilvēks, tālu ceļu atnācis.
ILJA
(Tāpat skaļi, pazemīgu balsi.)
Gudrības grib smelties, gudras runas klausoties.
TREŠAIS BAJĀRS
(Viesistabā.)
Labāk klau, ko dziedās vecis!
BURTNIEKS
Vecs kas vecs: Vecus bijumus es dziedu - veco Ilju, Ilgaugaini Muromieti, Jāņa dēlu, Kā ar kāviem kāvās, lielo Latigorku -
(Ilja aizvelkas aiz priekškara.)
PIRMAIS BAJĀRS
Šķiet, kā dzirdēts, aizdzirdēts tas Ilja -
OTRAIS BAJĀRS
Mūžiem tiks!
PIRMAIS BAJĀRS
I tās kokles sen jau dzirdēt aizdzirdētas: Pakāpj čīgums vienu soli augšup - atkrīt; Velkas vienmuļīgs kā ubags klibodams, Apriebjas kā rudens vējš, bez gala gaudodams.
OTRAIS BAJĀRS
Kad jel prastu dziedāt mūsu jaunus laikus! Prastu spēlēt jaunas kokles, daudzstīgotas!
BURTNIEKS
(Nikni iesmejas.)
Ē - tev labāks spurkšu-purkšu kazlēnlēciens, Svešu spickundziņu iemācītas spēles.
ČURILA
(Trekna balss dzirdas.)
Nu pamazām, veci-ubaģeli, Kur tev pazīt jaunlaik' greznas mantas.
DUKA
(Mīlīga balss.)
Smalkas spēles grib i smalkus spurkšus.
TREŠAIS BAJĀRS
Dziedi, veci, vien, ko gribi.
BURTNIEKS
(Nikni.)
Nedziedāšu!
KLAUŠNIEKS
(Klusi uz Burtnieku.)
Atkal bēdu dziesma būs man jādzied, zēn.
PIRMAIS BAJĀRS
Ko viņš dziedās? Beigts ir Ilja, beigta dziesma līdz.
(Bajāros dzird smejamies.)
BURTNIEKS
Beigts tu būsi pats un bajārēni līdz, Kad ne smakas nebūs jūsu, tad būs Ilja vēl - Pirmais krievu varons!
AĻOŠA
Ko viņš lielu darījis? Rupjš kā maiss bij, bļaurs kā zvērs!
DOBRIŅA
Bez viltus bij.
BURTNIEKS
Ko viņš dara? zemi sargā.
PIRMAIS BAJĀRS
Sargā kņazs.
BURTNIEKS
Ko viņš dara? zemi tīra ij no jums.
(Bajāri smejas pretī.)
Runā pats tu, saulīt, Vladimira kņazs. Liec tiem klusēt! teic, kas vecais Ilja bij!
PIRMAIS BAJĀRS
Ai, tu slavens Vladimirs, tu Kijevkņazs! Liec tu neriet tam pret bajārlabiešiem!
(I l j a nepacietīgi pavirzās uz priekšu, un V e c a i s s u l a i n i s atbīda priekškaru tik plaši vaļā, ka saredzas viss viesu galds, pie kura goda vietā sēd k ņ a z s V l a d i m i r s, viņam blakus kņaze A p r a k s i j a, viņiem apkārt pēc cienīguma un bagātības šķiroti b a j ā r i un zemāki bajāri jeb b a j ā r u b ē r n i. Viesu starpā izcilus manāmi aiz savas greznības Č u r i l a, bagāts, bezgaršīgi zeltiem un dārgiem kažokiem apkrāvies, un D u k a, itāļu tirgotājs, bagāts, bet ar garšu. A ļ o š a, D o b r i ņ a, tirgotāji, svešnieki, vidus ļaudis.)
KŅAZS VLADIMIRS
Ai, jūs mani varoņi, jūs varenie, Bajāri un bajārbērni, labieši, - Jūs, kam pilis dotas līdz ar pilsētām, - Jūs, kam ciemi doti līdz ar zemniekiem, - Jūs neviens lai manā valsti neaprāj! Es jūs liku: zemesgalus apsargāt, Es jūs liku: zemi iztīrīt no salašņiem, Es jūs liku: zemesspēkus sakopot, Kopā sakopot un valdā savaldīt!
PIRMAIS BAJĀRS
Ai, tu slavas pilnais Lielkijevas kņazs! Strauti mēs: no zemes galiem satekam, Tu tā jūra: sākums, beigums, visiem ūdeņiem!
(Bajāros liela piekrišana.)
KŅAZS VLADIMIRS
Jūra: sākums, beigums, - jūra: vidutāja, - Platos plecos svešu zemju viesus nes: Jaunas mantas krieviem, jaunu, smalku dzīvi.
(Piekrišana tirgotājos, svešniekos un vidus ļaudīs.)
VIENS BAJĀRS
(Klusi.)
Vairāk ņem, ne dod.
ČURILA
(Pacēlies.)
Lūk, kāds es greznis! Kņazs, tev zeltu bērsim pagrabos.
DUKA
Vladimir, tu karals visiem karaļiem! Gudrais visiem gudrajiem, tev dziedam mēs.
VECAIS BURTNIEKS
(Paceļas un tuvojas Vladimiram lūgdamies.)
Saulīt Vladimir, kur vārds par veco Ilju būs?
VLADIMIRS
(Bargi un svinīgi.)
Ilja iet bez manas ziņas, - nu, lūk, zūd. Veco minēt labi, labāk jaunāko.
BURTNIEKS
(Droši un draudoši.)
Zudīs Ilja, zudīs krievu zeme līdz!
(Tad domīgi paiedams.)
Lai tad pirmā mana dziesma zūd!
(Viņš sit kokli pret galdu, tā ka tā sašķīst. Viesi satrūkstas; Ilja īsi iesaucas.)
Veco nedziedāšu, dziedat jauno jūs! Suņu balsīs smilkstat, līdz jūs ēdīs suns!
(Aizgriežas un grib iet projām.)
AĻOŠA
Turi muti, suns! še suņa kumoss, ņem!
(Met vecim ar dunci, vecis pakrīt beigts. Liels uztraukums, visi saceļas kājās. Apraksija iet projām, bet, ieraugot Ilju, paliek.)
(I I j a ieskrien no priekšas istabā un apskauj mirstošo Veco burtnieku.)
ILJA
(Klusi.)
Beigta dziesma ātrāk vēl ne vecais laiks. Slēgšu acis dziedonim.
BURTNIEKS
(Mirdams, priecīgi.)
Ak - tu, - tu pats! Zūdi, dziesma, kad tik paliek dziedāts spēks!
(Ilja paceļ viņu un aši aiznes no istabas caur priekšu ārā.)
(D u k a mierina uztraukumu, sēdinādams visus viņu vietās un pierunādams.)
APRAKSIJA
(Klusi uz Vladimiru.)
Kas tas zemnieks bij?
VLADIMIRS
(Tāpat.)
Vai tādu trūkst?
(Apraksija aiziet.)
DUKA
(Uz Vladimiru, kurš novēršas no Apraksijas un aprāj dunča sviedēju.)
Karaļ' karali, liec lai ko jaunu dzied! Dobriņa lai dzied!
DOBRIŅA
(Apvainots, žēli.)
Kā es lai dziedu? Mute dziedonim top aizbāzta ar dunci.
DUKA
Karals jāpriecē, tad dziedāšu es pats, Būs tik jauns, kā nebijis ne mūžam vēl.
(Sāk stīgot savu ģitāri.)
(Ienāk I l j a, uzņēmis uz pleciem zemnieksvārkus. V e c a i s s u l a i n i s atver galīgi priekškaru.)
ILJA
(Skaļā zemnieku balsī runādams.)
Sveiks, tu Lielkijevas Vladimir! Vai tu godam cienā viesus - ceļavīrus?
VIENS BAJĀRS
(Klusi.)
Kas tas zemnieks tāds?
OTRS
(Tāpat klusi, svarīgi, nicīgi pakaļdarīdams Vladimiram.)
Vai tādu trūkst?
ILJA
(Vēl skaļāk uz Vladimiru.)
Atnācu pie tevis kalpos saderēt: Tūkstots tatāru es kaujā nebaidos, Es sev neaicinu palīgā Ne trīs desmit kraukļu līdz ar vārnēniem, Kas še sanāk apēst zemes treknumu.
(Klusi paveras drusku durvis, un paredzas Apraksija, kas klausījusies un durvis atkal aizver.)
KŅAZS VLADIMIRS
Kam tu ļaužu esi, drošniek? Kā tev vārds?
ILJA
Esmu Nikits, Aizmežnieku vīrs.
KŅAZS VLADIMIRS
Nu tad, Aizmžnieku Nikit, sēd' un ēd! Galda zema galiņā vēl brīva vieta būs.
ILJA
Ai, tu slavens Lielkijevas Vladimirs! Ne pa šķirai vieta, ne pa spēkam gods: Pats tu, kņazi, kraukļiem līdzi sēd', Mani sēdini pie vārnēniem!
(Uz bajāriem, tos grūstīdams.)
Ē, jūs, vietu dodat izplest elkoņus! Ozolsolus drusku kopā sabīdat.
(Viņš apgāž solus un nogrūž bajārus. Saliec dzelzs stieņus, kas starp bajāru sēdekļiem.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Dusmīgi kliedz.)
Ai, tu Aizmežnieku Nikits, ko tu dar'? Gudru ziņu liktas vietas, - ko tu jauc? Dzelzu stieņus saliec, solus lauz?
PIRMAIS BAJĀRS
(Sauc.)
Ak jūs, bajāri, jūs, bajārbērni! Klau! Vai tas dzirdēts, mūs par kraukļiem sauc?
OTRAIS BAJĀRS
Ne par kraukļiem vien, i vārnēniem!
KŅAZS VLADIMIRS
Ai, jūs mani varoņi, jūs varenie! Metat Aizmežnieku Nikitu pa durvīm, tur!
ILJA
Metat, metat mani, un tu skaties, kņazs!
(Viņš nomet no pleciem mēteli un sagaida bajārus, kas diezgan negribot nāk viņu mest ārā.)
Kādi ir tev bajāri, tie varenie, Kam dod ciemus līdz ar zemniekiem! Kas tev zemes galus apsargā, Kas tev tīra istabu no salašņiem?
(Viņš atgrūž uzbrucējus, un tie pakrīt.)
Tie, lūk, izput! Vai tev varenāku nau?
KŅAZS VLADIMIRS
(Bailīgi lūdzoši.)
Ei, jūs, bajāri! ei, turaties!
DUKA
Karal, kauns ar zemnieku mums spēkoties: Liec, lai kalpi izved!
KŅAZS VLADIMIRS
(Sauc.)
Kalpi, vedat jūs!
VECAIS SULAINIS
(Uz kņazu.)
Kungs, kā viesi izsviest?
KŅAZS VLADIMIRS
Ko tu drīksties? - Pag!
(Uz kareivjiem.)
Vedat! ko jūs stāvat? - Pagrabā jūs grūst!
(Kareivji un kalpi nekustas.)
ILJA
Lūk, nu, kņazi, kur tev ir tie varenie? Kam liec zemes spēkus sakopot, Kopā sakopot un valdā savaldīt! Lai tos ērtāk varat saknābāt un rīt.
(Panākdams uz priekšu.)
Nu es tevi pašu gribu pārbaudīt.
(Klusi paveras atkal durvis, un parādās Apraksija.)
ILJA
(Jostu sarīkodams kārtīgi un svārkus sagludinādams.)
Nāc nu spēkoties, kurš ir tas zemes spēks? Kam būs sakopot un savaldīt?
KŅAZS VLADIMIRS
(Aši atkāpjas aiz galda.)
Projām! projām!
(Uz bajāriem bailīgi.)
Priekšā aizstājaties man!
(Apraksija durvis pazūd.)
ILJA
(Zobodamies.)
Ha, ha! Lūk, tu bēdz vai aizkrāsnē, Turp, no kurienes es sākot laukā iznācu. Tu ij caunes kažociņiem aizsegtos, Lai tik neredz tevis - lielais jūras spēks!
(Uz visiem sapulcētiem.)
Nu, jūs, ļaudis visi, bajāri, ij jūs! Redzat, ka vēl zemesspēks ir zemniekos! Ka vēl nabagie veic bagātos, Kas grib ciemus apēst līdz ar zemniekiem. Sveiki esat nu, ar jums būt kopā - kauns! Iešu meklēt cilvēkus no salašņām.
(Viņš aiziet.)
ILJA
(Balss aiz skatuves.)
Ē, jūs, mani plikadīdas, nākat šurp, - Es jūs gribu labāk pacienāt kā kņazs: Ārā nelikšu neviena viesa sviest.
(Dzird durvis smagi aizkrītam. Brīdis klusuma bailēs.)
DOBRIŅA
(Klusu.)
Lūk, tā nevajdzēja!
KŅAZS VLADIMIRS
Klusu, brāļi, klus'!
ILJA BALSS
(Aiz skatuves, vēl tālāk.)
Tec, tu, bulta, jumta galiņā, Noņem apzeltītos cekuliņus nost!
KŅAZS VLADIMIRS
(Klusi.)
Klusat! Ko tas zīmē: zelta cekuliņus nost?
ČURILA
(Klusi.)
Gailim sarkans cekulīts, bet zeltīts man? -
(Troksnis istabas augšā kā no smagiem kritieniem.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Gluži klusi.)
Brāļi, cit, ka nedzird Aizmežnieks! Dzirdēs, atnāks vēl, mūs visus apsitīs, Vladimiram, man, ne sēklas neatstās.
(Priekškars.)
(Kņaza krogs.
Liela, tukša kroga istaba. Vienā kaktā kroga lāva. Pāris solīšu. Ir vakars. D i v i d z ē r ā j i - K l a u s n i e k s un U b a g s - s t a i g u l i s. Viens sēd kaktiņā uz zemes, otrs uz solīša. V e c e n e - K r o d z n i e c e snauž.
Aiz skatuves dzird saucam tālumā: Ē! Ē!)
PIRMAIS DZĒRĀJS - KLAUSNIEKS
(Uzklausās, tad nopūšas un sāk klusi tālāk dziedāt zem sevis.)
Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies? Izcēlies tu, bēda, slapjā zemītē.
BALSS
(Aiz skatuves, tuvāki.)
Ē, ē! - Ē, ē! -
OTRAIS DZĒRĀJS - UBAGS-STAIGULIS
Klus', tu vaidētājs, tu gaudotājs, - klau: sauc!
PIRMAIS DZĒRĀJS
Kas tur sauc?
OTRAIS
(Mēdīdams.)
Kas sauc! - Ko piesvempies?
BALSS
(Aiz skatuves, gluži tuvu.)
Ē, jūs, plikadīdas, drupatlaši, šurp! Aši skrienat kņaza pagalmā! Lasat vien, kur zelta cekulīši krīt!
KLAUSNIEKS
Kas par cekulīšiem?
KRODZNIECE
Muļķi, dzirdat: zelts!
BALSS
(Aiz skatuves.)
Nesat krodziņā un dzerat!
OTRAIS DZĒRĀJS
Jāskrien ir!
(Aiziet.)
(Sanāk pulks ļaužu kroga istabā - skrandaiņi, baskāji un ubagi; viņu vidū Ubags-staigulis un I l j a; ļaudis nes dažādus zeltītus nama un jumta puškojumus. Ļaudis rīko V e c a i s s u l a i n i s.)
ĻAUDIS
(Viens caur otru, labinādamies draudzīgi ap Ilju.)
Ak tu, tētiņ! - mīlīt! - labdarīti mans!
ILJA
(Smiedamies.)
Nāc! nāc! Iekšā, kroga dzērāji! jūs, delvērīši! - Nu, tu, krogamāte, dod nu visiem dzert! Še tev cekulīši! zinies vien, kur likt! Cik tev kaktos mēslu bij, tik zelta būs!
VECENE - KRODZNIECE
(Priecīgi, bet vilcinādamās.)
Ak tu, kundziņ, mīļais, - došu nu jums dzert - Tik tie cekulīši kņaza, - vajdzēs slēpt - Daudz jūs nodzersat - kņazs atņems - kas man tiks?
VECAIS SULAINIS
Dod tik, ragan, kad tev pavēl, - tiks tev, tiks!
(Vecene vēl grozās un šaubās.)
Vai tad, vecen, nezini, kas šis tāds ir?
(Uz ļaudīm, rādīdams uz Ilju.)
Klausat, mīļie, tas jau mūsu Iljanīts! Vecais Ilja Muromietis, Jāņa dēls!
ĻAUDIS
Ak tu, tētīt - mūsu mīlīt - Iljanīt! Tu jau bārenīšu, atraitnīšu tēvs!
VECENE - KRODZNIECE
(Iejūsmā.)
Lai tad atņem kņazs! lai nauda mana put! Visiem dzert pa brīvu! Gods tev, Iljanīt!
(Viņa dziļi klanās Iljam, ļaudis līdzi. Ilja apsēstas uz solīša.)
PIRMAIS DZĒRĀJS
Lec nu, papēd'!
OTRAIS DZĒRĀJS
Nu reiz piedzeršos, cik tīk!
VIENS NO PULKA
(Bailīgi.)
Jā, - bet rīt ko teiks mums saulīt' kņazs? Ka tam visus cekulīšus nodzeram?
VECAIS SULAINIS
Kāda teikšana tam kņazam būs vairs rīt? Visā krievu zemē kurš tas stiprākais? Visus lielos Ilja izkāva viens pats!
ĻAUDIS
Zinām - rāpus krita visi varenie - Vecais Ilja stiprākais - tas Aizmežnieks -
VECAIS SULAINIS
Vladimirs, tas aizslēpās pat aizkrāsnē - Kuram kņazam būt? - vai vājākam?
ĻAUDIS
Stiprākajam! - Stiprākajam!
DAŽI BAILĪGĀKIE
(Klusāk.)
Dzersim, brāļi!
VECAIS SULAINIS
Tad par kņazu savu veco Ilju iecelsim!
UBAGS-STAIGULIS
Veco Ilju!
ĻAUDIS
Mūsu Ilju! - Viņš mums tēvs!
VECAIS SULAINIS
Tūdaļ celsim!
ĻAUDIS
Celsim! - Rīt - pie gaismas - rīt.
VAIRĀKAS BALSIS
Nu, tad dzeram! Nešaubāmies, maksās Ilja viens!
ILJA
Dzerat, mani plikadīdas, nešaubaties! Rītu Kijevā es valdīšu kā kņazs. Jūs, tie plikadīdas, būsat lielākie!
ĻAUDIS
Ai, tu tētiņ! - mīlīt! - aizgādnīt! -
KĀDS DZĒRĀJS
Jāskrien kņazam teikt, ka rīt viņš krīt, - Vēl varbūt par vēsti dzeramnaudu dos?
(Aiziet.)
(Visi dzer un ēd, pa kaktiem salīzdami un runādamies.)
KLAUSNIEKS
(Pietupdamies zemē pie Ilja, kurš sēd uz solīša; klusu.)
Tētiņ, Iljanīt, vai nopietni tu teic? Vai tad tiešām visām bēdām gals?
CITS NO ĻAUDĪM
(Pienākdams tāpat Iljam klāt, klusu.)
Vai tie nospiestie reiz galvu cels?
VĒL CITS
(Tāpat pienākdams.)
Vai tas zemes spēks reiz nebūs smags?
ILJA
(Pussmiedamies, pussēri.)
Ak, jūs, plikadīdas-šaubulīši! Kad mēs nešaubīsimies, tad sāksies prieks?
(Priekškars.)
(Kņaza miteklis, tā pati viesu istaba.
Kņazs V l a d i m i r s ar b a j ā r i e m, sabijušies un uztraukti.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Pieņem svinīgu stāvokli, tiklīdz cerē briesmas garām.)
Ai, jūs, mani bajāri, jūs varenie! Pretnieks bēdzis pats, mūs bīdamies; Liekat izmeklēt, kur palicis tas vīrs! Un tad mierā varam tālāk mieloties.
DOBRIŅA
(Sērīgi.)
Kņazs, tu mūsu saulīt, Vladimir! Mierā nevaram mēs mieloties, - Zin', kas bij tas vīrs?
KŅAZS VLADIMIRS
To bajārs izmeklēs.
DOBRIŅA
Daudzi gadi, - balss vēl pazīstama šķiet, Reiz to mīlēju - vai nau tik -
AĻOŠA
- Šķiet i man! Vai tāds zvērs tik aši beigts -?
VIENS NO VAROŅIEM
- Un otra nebūs vairs.
KŅAZS VLADIMIRS
Ko jūs minat?
DOBRIŅA
Ilja.
KŅAZS VLADIMIRS
Ha, tas beigts! Jau kopš gadiem ziņneši to ziņo man.
(Piepeši troksnis aiz durvīm.)
VIENS BAJĀRS
Kas tur klauvē?
KŅAZS VLADIMIRS
Atkal Aizmežnieks?
(Viņš uztrūkstas no sēdekļa, bajāri līdzi; viens bajārs aiziet palūkoties.)
DOBRIŅA
(Drūmi.)
Kņazi, kņazi Vladimir, kas būs? Kas būs?
KŅAZS VLADIMIRS
Klus', ko piesauc nelaimi!
AĻOŠA
(Bezkaunīgi.)
Nu ko tur bail? Negants ir, bet muļķis, labs kā Tugarins.
(Ieskrien b a j ā r s, lielā uztraukumā.)
BAJĀRS
Ilja! Ilja! - zeltu plēš no jumta - dzer - Dzirda tautu - lielās: rītu tapšot kņazs!
KŅAZS VLADIMIRS
Brāļi, brāļi, domāsim, ko darīt nu! Stipri domāsim, kā pielabināt vēl: Sūtīsim, kas lūgtu goda mielastā!
KĀDS NO BAJĀRIEM
Kurš tad ies?
KŅAZS VLADIMIRS
(Lūgdamies.)
Jūs, mani varenie! Kurš nu ies par mani?
DUKA
Iet nau prāts; Ilja rupjš, - mūs neklausīs.
KŅAZS VLADIMIRS
(Puslielīgi, pusbailīgi.)
Es ietu pats, Tikai nepatīk man, Vladimiram, iet. Tikai jāiet ir - lūk: grib par kņazu kļūt!
DUKA
(Izgudrēm.)
Sūti skaistāko, kas galmā, - neaizskars!
AĻOŠA
(Nekaunīgi.)
Nē, - bet Apraksiju: tā to labprāt redz!
KŅAZS VLADIMIRS
(Dusmīgi, bet reizē apsverot apstākļus.)
Kā tu zini? - Nepiestāv, - bet sūtīt var -
(Uz sulaiņiem.)
Kur ir kņaze? Kādēļ nenāk viesus pagodāt?
SULAINIS
Kņaze lika teikt, kad jautā: - pašai darbs!
KŅAZS VLADIMIRS
(Dusmīgi.)
Kur tā ir? - Ā, ā! - Man vajg - šai pašai darbs!
(Uz bajāriem, nemierīgi.)
Brāļi, stipri domājat!
AĻOŠA
(Viltīgi.)
Kņazs Vladimir! Dobriņa pats pirmais Ilju pazina; Viņš tam krusta brālis saucās, - sūtīt to!
DOBRIŅA
(Uzlec izbailēs.)
Vai man! mani nē! man netīk mirt: Jauna sieva man ir mājās, mazi bērni! Ko viņš pirmo redzēs, tam būs galva nost.
KŅAZS VLADIMIRS
Sievu, bērnus apgādāsim.
DOBRIŅA
(Rūgti.)
Zinu gan! Atkal izprecēsat Aļošam!
(Uz Aļošu.)
Tu arī Iljam krustbrālis, to muļķi sauc, - ej pievil!
DUKA
(Izgudrēm uz Vladimiru.)
Sūti to, kas reiz ir Ilju mīlējis!
DOBRIŅA
(Lūgdamies.)
Vai man! vai man! vai! man netīk mirt!
KŅAZS VLADIMIRS
(Lieliski.)
Es tev pavēlu! Ej!
DOBRIŅA
(Uz viņu neklausīdamies.)
Paredzēja sirds.
(Tad sērīgi, kā zem sevis.)
Krusta brālis Ilja, kopā būs mums kaps.
(Tad uz Vladimiru un bajāriem.)
Sveiks, kņazs Vladimirs ar bajāriem! Eju mājās atvadīties; saule norietēs, Tad es posīšos.
(Aiziet.)
AĻOŠA
(Priecīgi.)
Kad krīt, lai krīt Tāds no tāda, citiem vairāk telpas dos.
(Priekškars.)
(Kņaza krogs. Vakars. I l j a sēd noskumis. Blakus viņam zemē notupies K l a u s n i e k s. Zemē pa kaktiem guļ šur tur kādi n a b a g a ļ a u d i s.)
KLAUSNIEKS
(Pusbalsī žēlīgi dudina savu dziesmu.)
Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies? Izcēlies tu, bēda, liesā zemītē.
ILJA
(Zem sevis skaita.)
Piesities tu, bēda, manim līdzi iet.
KLAUSNIEKS
Ilja, pag: pa rindai visas bēdas ņem!
(Ienāk V e c a i s s u l a i n i s.)
VECAIS SULAINIS
Ilja, sūtnis nāk no galma.
ILJA
Durvis ciet!
VECAIS SULAINIS
Tā ir labi; nepadodies: rīt tu kņazs.
KĀDS BASKĀJIS
(Ienākdams.)
Cits jo spožāks sūtnis!
ILJA
Teic tam: rīt - Pašu spožo saules kņazu šausim nost!
(Baskājis aiziet, ienāk cits baskājis.)
OTRS BASKĀJIS
Sūtnis vienā zeltā nāk no pašas kņazes.
ILJA
Kņazam līdzi nošausim i kņazi rīt.
(Aiziet otrais baskājis, dzirdams aiz durvīm troksnis, ielaužas iekšā sūtnis - bajārs, ļoti grezni ģērbies.)
SŪTNIS - BAJĀRS
(Atgrūzdams nost sargus - baskājus.)
Nost tu, neliet!
ILJA
(Dusmās uzlēkdams un nosizdams gar zemi sūtni - bajāru.)
Pats tu, neliet, nost!
VECAIS SULAINIS
(Uz pakritušo sūtni un ļaudīm, kas spiežas pie durvīm.)
Baidies tautas kņazu, veco: bargs kā pērkons.
PIRMAIS BASKĀJIS
(Ienākdams.)
Veco Ilja, nāk - šī pati nāk!
(Kņaze A p r a k s i j a ienāk istabā; ļaudis no durvīm godbijīgi atkāpjas.)
APRAKSIJA
Niknais Ilja Muromieti, Jāņa dēls!
ILJA
(Pieceldamies; drūmi.)
Nenāc, kņaze! lūk, tavs sūtnis guļ.
APRAKSIJA
Kad sev mironi par slieksni liec, Pārkāpšu i mironi, pie tevis nākot.
(Viņa pārkāpj sūtnim - mironim, tuvu nostādamās Iljam.)
ILJA
Teicu tev -
APRAKSIJA
(Viņu pārtraukdama, zobodama.)
Ka nošausi i mani rīt, - Tādēļ pasteidzos vēl šodien nākt.
(Viņa ar roku māj ļaudīm atstāt istabu. Tie aiziet.)
ILJA
Velti nāc par kņazu aizrunāt.
APRAKSIJA
Ko par kņazu aizrunāt, kas rīt nau kņazs? Ne dēļ viņa atnācu -
ILJA
Par sevi lūgt? Saudzēt to, kas nesaudzēja Dobriņu?
APRAKSIJA
Nesaudz manis! nelūdzos, - es esmu kņaze, Man nau nāves bail, - kā Vladimiram.
ILJA
Ko tad nāci?
APRAKSIJA
Nācu tevis dēļ. Kas ir stipris, kam nau bailes, tas būs kņazs.
ILJA
Ho, man valdīt!
APRAKSIJA
Reiz tu biji vājš: Visā varā būdams, veikdams Idaloņu!
ILJA
Ā, nu noprotu, kāds toreiz bij tavs vārds! Maldies: rūp man darbs, ne gods.
APRAKSIJA
Gods arī darbs.
ILJA
Tev tik valdīt rūp; vai kņazs, vai zemniekdēls.
APRAKSIJA
Valdīt . . . Nevaldīs ij zemes dēls bez manis.
ILJA
Nedz ar tevi: - zemei pašai sevi valdīt būs!
APRAKSIJA
Kā tā valdīs?
ILJA
Nezinu.
APRAKSIJA
Tu šaubies jau: Kad jūs nešaubīsaties, tad sāksies valsts.
ILJA
(Pārsteigts.)
Ā, tu zini?
APRAKSIJA
- Visu. Roku manim sniedz!
(Izstiepj viņam pretī rokas. Atskan vanaga kliedziens.)
ILJA
(Satrūkstas, atstumj viņas roku, drūmi.)
Neprecos nekad.
APRAKSIJA
(Dzēlīgi.)
Bet Latigorku gan?
ILJA
(Pārsteigts, aizskārts.)
Latigoru, ā!
APRAKSIJA
(Uzvaroši.)
Sniedz roku!
(Atkal sniedz viņam rokas pretī.)
ILJA
(Nikni.)
Nost!
APRAKSIJA
Tās dēļ Dobriņa nau saudzēts. Piemin' mani!
ILJA
(Domīgi.)
Latigora -
APRAKSIJA
(Draudoši.)
Minēsi i mani reizi
(Aiziet.)
(I l j a stāv domās. Ienāk V e c a i s s u l a i n i s.)
VECAIS SULAINIS
Labi, ka tu nepadevies: viltus bij. Rīt tu tapsi kņazs viens pats, - tev palīgs cits Draugs ir, - saukšu?
ILJA
Negribu neviena.
VECAIS SULAINIS
Tas ir stiprāks nekā plikadīdas.
(Kad Ilja domīgs apsēstas, viņš turpina.)
Nu, tad spriedīsim, kā darīt rīt.
ILJA
(Klusu, domās.)
- Piesitās man bēda, manim blakus iet -
VECAIS SULAINIS
(Dusmīgi.)
Kauns tev bēdāt, rīko! Rīt būs karš. - Vai par sievām iedomāji?
ILJA
(Uzraudamies.)
Nē, nē, nē! Ej nu vien tik, - gribu pārdomāt.
(Ilja nogrimst domās; Vecais sulainis aiziedams pamāj ar roku uz pretējām durvīm Dobriņam.)
(D o b r i ņ a, kurš stāvējis durvīs, nu ienāk klusu, pieiet Ilja klāt un apskauj to stipri no muguras puses. Dobriņam bruņu cepure aizsedz ģīmi.)
ILJA
(Uzlēkdams.)
Ā, kas satver mani? - Stiprinieks! Drīz man līdzīgs. Līdzīga man nava, - nost!
(Viņš saņemas, nokrata Dobriņa rookas un nosviež to zemē, tā ka tas ievaidas.)
DOBRIŅA
Brāli, nelauz mani! Vai!
(Ieskrien V e c a i s s u l a i n i s un pūlas pacelt Dobriņu.)
ILJA
(Uztraukts.)
Kas tas? Zemē guļ - bet aizklāts vaigs -
DOBRIŅA
(Klusi.)
Ak vai man, vai!
VECAIS SULAINIS
(Pārmetoši.)
Ilja, ko tu dari? Draugus plēs!?
ILJA
(Uz Veco sulaini.)
Klus! -
(Uz Dobriņu.)
Kas esi? Balss kā dzirdēta. -
(Piepeši priecīgi.)
Vai tu?
DOBRIŅA
Es, tavs nabags brālis!
ILJA
Brāli, brāli!
DOBRIŅA
Ak, tavs sviediens! Tu pa gadiem stiprāks tapis vēl!
ILJA
Ko še nāci?
DOBRIŅA
Es no Vladimira kņaza.
(Kad Ilja drūmi sakustas.)
Sūtņus nesit, satur' baltās rokas!
ILJA
(Norūc caur zobiem.)
Ā, tu arī!
DOBRIŅA
Nerūc! Citiem bail bij nākt. Brāļi mēs: es klausu tev, nu klaus' tu man!
VECAIS SULAINIS
Viens par otru mūžam, - tā i jāstāv jums!
DOBRIŅA
Vladimirs, kņazs, liek -
ILJA
Viņš nau man kņazs.
DOBRIŅA
- Liek tev nedusmot: viņš nepazinis tevi, Tādēļ zemu sēdinājis.
VECAIS SULAINIS
(Pārtraukdams.)
- Sēdināt Nevar viņš vairs -
DOBRIŅA
(Neklausīdamies uz iebildumu.)
Tagad tevi lūdz: Atnākt kņaza mielastā.
ILJA
(Drūmi.)
Viņš nau vairs kņazs.
DOBRIŅA
(Pārsteigts.)
Kā nau kņazs?
ILJA
(Tāpat drūmi.)
Es šodien viņu šauju nost.
DOBRIŅA
(Pārprazdams.)
Viņš tā lūdz, ar prieku aicin', piedod jel Mazo vainu: negodēja!
ILJA
Ne dēļ goda: Zemes mantu apēst ļauj tiem bajāriem!
VECAIS SULAINIS
Bajārvēders pārpilns, citiem tukšs! Cik to bāreņu, tos Ilja šodien baro, Rīt tiem atkal visu atņems bagātie; Vajga kņaza, kas to neļauj.
DOBRIŅA
Kur tāds kņazs?
VECAIS SULAINIS
Ilja - aizstāvs bāreņiem un atraitnēm!
DOBRIŅA
(Dusmīgi pārsteigts.)
Ilja aizstāvēja, nebūdams pats kņazs; Aizstāvu ir es.
(Uz Ilju ar izbailēm.)
Brāl, - kam tev kņazs? Kam kņazs?
VECAIS SULAINIS
Kņazs var vairāk darīt, kņazam spēks.
DOBRIŅA
(Uz Ilju tāpat.)
Brāli, brāli, cits tavs spēks, un lielāks tavs.
VECAIS SULAINIS
Lielāks jāliek lietā ļaudis glābt!
DOBRIŅA
(Pārmetoši, lūdzoši.)
Brāl, tev nerūpēja manta, vara, gods -
ILJA
Ne dēļ manis gribu.
DOBRIŅA
(Piepeši atjēgdamies.)
Vai še kņaze bija?
ILJA
Bij.
DOBRIŅA
Tad, lūk, tā! - Reiz mani gribēj'.
ILJA
(Pārsteigts.)
Tevi?
DOBRIŅA
Atvilt Anastasju man, dot Aļošam. Lai tad mani ņemtu sev - varbūt par kņazu?
ILJA
Tevi ar - ā, riebj!
DOBRIŅA
No tās tev kņaza domas?
ILJA
Nē, no šī!
(Rāda uz Veco sulaini.)
VECAIS SULAINIS
Ne Apraksijas zemei vajga, - Vajdzīgs zemes spēks, pats lielākais, kāds ir! Tuvāks bāra bērniem.
DOBRIŅA
Nesaprotu.
(Uz Ilju lūdzoši.)
Atmet kņaza domas!
ILJA
Nē.
DOBRIŅA
(Žēli, pārmetoši.)
Ak, brāl, ak, brāl! Tevi mīlēj' tā.
ILJA
(Ironiski.)
Ak mīlēj' gan? Nepazin' neviens, ne brālis - tu, tik šis.
(Rāda uz Veco sulaini.)
DOBRIŅA
Vainīgs esmu: jauna sieva rūpēj' man un mazi bērni, Bet vai tevi vairāk mīlēs, kad tu būsi kņazs? Ej tu: Vladimiru šaut, es: mājās mirt - Zūd mans brālis, zūdu es. - Sveiks, veco Ilja! Sāp man brāļa lauztie kauli.
(Aiziet.)
(I l j a un V e c i s paliek vieni. Ilja apsēdies, galvu rokās saņēmis, raud.)
VECAIS SULAINIS
(Dusmīgi rūkdams.)
Nesaprot! Labs bij varons, - aizstāvs bāriņiem.
(Ilja žēlas pamanīdams.)
Neraud', Iljīt! - citi sapratīs.
ILJA
(Klusi, īdzīgi pret veci.)
Šis bij labākais!
VECAIS SULAINIS
Tad sapratīs jel bāri.
ILJA
(Rūgti.)
Nezin! -
(Rūc klusi.)
Ak, - kur cēlies, bēda . . .
(Piepeši dzirdams kritiens, un b a l s s a i z s k a t u v e s ievaidas.)
ILJA
(Uzlēkdams.)
Kas tur krita?
VECAIS SULAINIS
(Īgni.)
Daudz kas krīt.
ILJA
Tas viņš! Tas viņš!
(Ieskrien priekšiņā; vecais seko.)
(Aiz skatuves dzirdas.)
ILJA BALSS
Brāli! manu brāli!
DOBRIŅA BALSS
(Vāji.)
Nau man brāļa.
(Ilja un vecais ienes iekšā Dobriņu.)
DOBRIŅA
Nesat mājās - Anastasju redzēt vēl -
ILJA
(Sērīgi, klusi.)
Brāli ne?
DOBRIŅA
Ir miris.
ILJA
(Skaļi, priecīgi.)
Ir vēl dzīvs.
(Apņemdamies, - ar uzsvaru.)
Iešu es pie Vladimira!
DOBRIŅA
(Uzlēkdams sveiks, vesels kājās un viņu apskaudams.)
Brāli!
(Paliek, Ilju turēdams aiz rokas un vezdams uz izeju.)
VECAIS SULAINIS
(Nikni, nicinoši uz Ilju.)
Topi bajārs, kad par kņazu tapt ir baill Dos tev ciemus līdz ar zemniekiem, - tad sūc!
ILJA
(Īgns.)
Nē, es vedu visur plikadīdas līdz!
VECAIS SULAINIS
(Jautri, cerību pilns.)
Vladimiru nošaut?
ILJA
Nē!
VECAIS SULAINIS
(Vēl niknāk.)
Tad nošaus tevi!
DOBRIŅA
Mieru slēgsim. Visiem bāriem kņazs dos līdzi ēst!
ILJA
Līdzas tiesības. -
VECAIS SULAINIS
(Ironiski.)
Ar bajāriem?
ILJA
Līdzas.
VECAIS SULAINIS
(Nospļaujas.)
Ej! Tu nepārnāksi vairs!
DOBRIŅA
(Uz Ilju.)
Iesim! Neklausi, ko niknais vecis rūc!
VECAIS SULAINIS
(Griezīgi.)
Neklaus' nikno! Klaus', ko glumais melš!
(Uz Dobriņu.)
Nu tu sveiks uzreiz, nupat vēl miri nost! Viltiem vaidēji!
DOBRIŅA
Met mieru, vecīt!
ILJA
(Lielmanīgi draudot, pats savu sirdsapziņu mierinot.)
Kņazs lai stingri noteic trijas dienas Visai tautai dot par velti ēst un dzert! Ja tā nebūs - rīt viņš nebūs kņazs!
(Priekškars.)
(K ņ a z a m i t e k l i s. Tā pati viesu istaba.
Kņazs V l a d i m i r s ar b a j ā r i e m un v a r o ņ i e m. Viņam līdzās kņaze A p r a k s i j a. Apkārt s u l a i ņ i un k a r e i v j i. Visi uztraukti, bet ne bez cerības. - Viņiem pretim nostājušies I l j a ar V e c o s u l a i n i un p l i k a d ī d ā m. Visa viesu telpa pilna ļaudīm; pa logiem skatās iekšā; ārā redz pilnu pagalmu ļaužu; sakāpuši uz žogiem un jumtiem.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Ģērbies savā lielākā godībā; paklanās, svinīgi.)
Sveikts lai esi, Ilja, Jāņa dēls! Mierā nāc tu, nebruņots, tev mājās bults, Ļaunu prātu tevim neturēsim vairs. Zemākā tev vieta bij, - būs augstākā! Nu tev -
ILJA
(Viņu pārtraukdams, arī paklanās.)
Sveiks tu, Lielkijevas Vladimirs! Zināji, ko sūtīt mani saukt: Citu nebūt' klausījis, tik Dobriņu. Bij man nolūks tevi nošaut, kņazs, Šoreiz dievs lai piedod tev par grēku, lai!
(Viņš grib piegriezties ļaudīm.)
KŅAZE APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Ilja aizmirst kņazi, - kņaze Ilju ne. Ilja, laikā nāc, tad dari!
ILJA
(Paklanās viņai, īsi.)
Zinu pats.
(Aizvēršas atkal uz Vladimiru un ļaudīm.)
VECAIS SULAINIS
(Klusi Iljam.)
Laiks reiz palaists, nepalaid nu vēl!
(Ilja atstumj veci. Apraksija aiziet.)
ILJA
(Uz kņazu.)
Pacienā nu Iljas viesus - bāreņus!
(Uz bajāriem.)
Sēžat, bajāri un varoņi!
(B a l s i s no b a j ā r i e m ironiski.)
Mēs stāvēsim.
DOBRIŅA
(Kurš nēsā roku pārsietu.)
Sēdēsim, kad vecais Ilja liek. Zemes spēkus pulcē zemes dēls.
(Varoņi sēstas pie galdiem līdzi ļaudīm, bajāri izrāda nicību prastiem ļaudīm.)
ILJA
(Uz ļaudīm.)
Salašņas un plikadīdas, kas tik nāk - Sēstat blakus bajāriem! nu visi līdzi; Līdzas tiesības, - nu ņemat ēst un dzert.
(Ļaudis sēstas, bet atturīgi.)
ILJA
(Dusmīgi.)
Nekaunaties, sēstat! Kungiem jābūt jums!
VECAIS SULAINIS
(Uz ļaudīm.)
Ak, tad sēstat nu! tad ņemat, ko vēl var!
ILJA
(Uz kņazu.)
Mani viesi sen nau ēduši nekā, - Dod tiem lielu mēru, - kas tik lielāks ir. -
VLADIMIRS
(Dusmīgi, nicīgi.)
Tad še netiks, tad lai paši iet sev nest!
KĀDS BAJĀRS
(Klusi.)
Salašņas tev viesi, tad lai salasa!
(Sulaiņi nicīgi smīn par salašņu viesiem un ielej tik viņam otram pa mazam trauciņam dzēriena.)
ILJA
(Uz Vladimiru, skaļi, dusmīgi.)
Kā lai paši? Tā tu viesus pagodā?!
VLADIMIRS
Mani kalpi labāki ne tavi viesi.
ILJA
Neķildosim, kņazs, kurš labāks: miers ir slēgts! Bet nu redzu: saimniekam ir jābūt man!
(Uz ļaudīm.)
Ē, jūs, mani plikadīdas, salašņast Ejam paši tad tais kņaza pagrabos! Ņemsim paši sev ko ēst un dzert!
VLADIMIRS
(Dusmīgi, bet bailīgi.)
Tā vai viesi dar'?!
ILJA
Kad nedod, ņem!
VECAIS SULAINIS
(Uz ļaudīm.)
Ejam! ņemam!
ĻAUDIS, DAŽI
Ejam!
ĻAUDIS, CITI
Labāk palikt še!
(Aiziet I l j a, Ve c a i s s u l a i n i s un lielākais pulks ļaužu.)
(Kņazs Vladimirs ar bajāriem un varoņiem.)
VLADIMIRS
Bajāri un brāļi! - vai tā var?!
(B a j ā r i izrāda īgnām skaņām savu memieru, bet vēl nedrīkst klaji teikt.)
Ko jūs klusu ciešat? - teic tu, Dobriņa!
DOBRIŅA
Labi nau tā, Vladimira kņazs. Bet vai labi skopam būt pret bāreņiem?
KŅAZS VLADIMIRS
(Grib ko atbildēt, meklē pēc Apraksijas palīga, bet tās nau; dusmīgi.)
Kur ir kņaze?
KĀDS SULAINIS
Aizgājusi.
KŅAZS VLADIMIRS
Lai to sauc!
(Ieskrien vairāki k a l p i, gluži pārbijušies, elsdami.)
VAIRĀKI KALPI VIENS CAUR OTRU
- Vecais Ilja - nepras' ceļa pagrabos - - Klibais rāda - Iet bez atslēgām - - Atslēgas sper nost - - Un durvis lauž - Mucas padusēs - - Vēl kājām citas veļ - - Pagalms pilns ir dzērājiem un neliešiem -
VLADIMIRS
Bajāri un ļaudis, vai jūs dzirdat to?!
(Ienāk kņaze A p r a k s i j a, kalpoņu pavadīta.)
KĀDS GALMINIEKS - BAJĀRS
Klusat! Kņaze Apraksija, karaļmeita.
(Visi godbijīgi apklust.)
KŅAZS VLADIMIRS
Dzirdi, kņaze Apraksija, - tāds tas miers!
CITS GALMINIEKS - BAJĀRS
Ilja solījās būt galmā saimnieks pats.
KŅAZS VLADIMIRS
Ko tas nozīmē? Ko pati gāji prom?
APRAKSIJA
(Lepni saslejas un neatbild nekā.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Iekaisdams.)
Vārds un darbs tev viltīgs: Ilja grib būt kņazs! Tu tā kņaze!
KŅAZE APRAKSIJA
(Griezīgi.)
Vai tu mani sūdz'? Šķiet, tev labāk pieder manis lūgt.
(Panāk soli uz priekšu, Vladimirs atkāpjas.)
Vai bez mana viltus Ilja nāktu šurp? Vai tu grīdā negulētu, Iljas šauts?
DOBRIŅA
(Pieceļas kājās, uztraukti.)
Viltus! viltus! Ilja nāca manis dēļ!
KŅAZE APRAKSIJA.
(Uz Dobriņu.)
Klusi, galminiek, kad runā kņaze!
(Uz Vladimiru.)
Es tik viena spēju tevi glābt.
VLADIMIRS
Tad glāb!
DOBRIŅA
Iljam jāšķir, saukšu: Ilja! Ilja!
KŅAZE APRAKSIJA
(Uz bajāriem.)
Atvest Ilju!
(Uz kalponi.)
Atvest manu meitiņu!
DOBRIŅA
(Apjūk, tad sauc ar balsi.)
Ilju atvest! Ha, ha! - Ilja!
(Tiek ievesta A p r a k s i j a s m e i t i ņ a, gadu 12 vecs bērns. Visi apklust.)
APRAKSIJA
Meitiņ, nāc!
VLADIMIRS
(Bažīgi.)
Kam to bērnu? Ilja nāk.
APRAKSIJA
Tā kņazes ziņa.
ILJA BALSS PAGALMA
Dobriņ, vai tu sauc? vai aizskar?
DOBRIŅA
Nē, nāc šķirt!
(Ienāk I l j a ar ļaudīm.)
ILJA
(Skaļi, uztraukti, lielīgi.)
Še es esmu, visus saberzīšu es!
KŅAZE APRAKSIJA
(Viņam pretī nākdama ar meitiņu.)
Ilja, klau pirms: apsveic tevi kņaza bērns!
(Uz meitiņu.)
Iljam, pirmam krievu varonim, dod mutes!
ILJA
(Apjūk un stāv rāms.)
MEITIŅA
(Pieiet viņam klāt un pieliec viņu pie sevis; tad piepeši atgrūž.)
Nevar mutes dot: nau mazgājies.
(Visi smejas.)
Pinkains! - Kur tev meitiņa, kas matus izsukā?
ILJA
(Klusi, žēli.)
Nau man meitiņas.
MEITIŅA
Tad saglaudīšu es, Nesukātus nelaiž goda vietā.
ĻAUDIS
(Sakustas.)
KŅAZE APRAKSIJA
(Uz meitiņu.)
Dod nu mutes, ej!
ILJA
Ak, brīnumbērns!
MEITIŅA
(Uz Ilju, viņu noskūpstīdama.)
Nu, sveiks!
(Aiziet.)
KŅAZE APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Dzirdi: nesukātus nelaiž goda vietā! Stiprums dots, kur maigums tev? kur miers? Laiks vēl - pēdējs - dari drīz!
ILJA
(Rupji.)
Ne tavu prātu!
KŅAZE APRAKSIJA
Labi! - tad i es ne tavu prātu daru! Ej tad dzīrot tur!
(Rāda uz pagalmu.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Īgni.)
Viņš apēd mūs.
APRAKSIJA
Iljam spēks, - kas tam ko padarīs?
(Uz Ilju ironiski.)
Ved i Dobriņu; tam pāri dara šeit.
DOBRIŅA
Iljam jāšķir pirms.
ILJA
(Taisās iet.)
Ē, iesim, brāl! Riebj man cīnīties ar viltu.
KŅAZE APRAKSIJA
(Griezīgi.)
Ej ar godu!
(Noņem sev no pleciem platu un smagu zīda segu ar garām zelta vītām auklām un uzmet to Iljam uz pleciem.)
VECAIS SULAINIS
(Iesaucas.)
Ņem to zīmi!
VLADIMIRS
(Iesaucas.)
Čūska!
ĻAUDIS
llja - kņazs!
ILJA
Es vairāk! Patur!
(Viņš atmet svārkus Apraksijai.)
Ko spēj čūska dot?
APRAKSIJA
(Rāda aiz Iljas.)
Tad dos tev tie!
(Kad Ilja apgriežas, kur tam aiz muguras draudoši pacēluši ieročus kņaza kareivji, tad Apraksija liek saviem kalpiem un kareivjiem pārmest Iljam svārkus pār galvu un viņu ar zelta auklām sasiet.)
ILJA
(Spēj tik iesaukties.)
Ā! kas tas?
APRAKSIJA
(Griezīgi.)
Nu kņaza svārkus patur' tu!
(Aiziet, dodama zīmi kareivjiem.)
(Apbruņoti kareivji nostājas starp Iljas varoņiem, kuri arī bez ieročiem.)
DOBRIŅA
(Brēc.)
Viltus! Nodevība! Glābjat Ilju!
VECAIS SULAINIS
Ļaudis, līdzat tam, kas līdzējis ir jums!
KĀDS ZĒNS
Glābjat Ilju! glābjat tēvu! Virsū tiem!
KLAUSNIEKS
Ak tu, bēda, bēda, atkal uzmācies!
UBAGS- STAIGULIS
Mācas, mācas, bēda vēl nau Iljas gals.
(Saskrien vēl ļaužu, bet Dobriņa un Vecais sulainis top no kalpiem tūdaļ sasieti. Arī Dobriņa, kurš ievainots nespēj pretoties. Varoņi saceļas, bet top atspiesti. Ļaudis bēg un top izdzīti.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Gavilējoši uz Ilju.)
Tu man tukšus izlaupīji pagrabus, Lai tais tukšos pagrabos nu tevi met!
(Uz Veco sulaini.)
To lai pakar! - Salašņus lai dzen un kauj!
VECAIS SULAINIS
Karat, kaujat, dzenat, kņaza kalpi! Atnāks laiks, no kartavām mēs kāpsim nost! Laukā sprauksimies no pagrabiem, Augšā zeme zemniekdēlu cels!
UBAGS-STAIGULIS
Zemes smagumu cels tie, ko smagums spiež.
(Ārā dzirdams ļaužu nemiera troksnis; bet ļaudis top atspiesti.)
VECAIS SULAINIS
Sveiks un piemin' mani, Ilja, zemes dēls!
(Top aizvests.)
(I l j a ierēcas ar aizspiestu muti tik neganti un sāk tā raustīties, ka bajāri un Vladimirs atbēg nost.)
VLADIMIRS
(Klusi, aši.)
Ašāk prom šo! Vārtus priekšā! Smiltis virsū mest!
(llja top aizvests. Tāpat Dobriņa.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Atkal svinīgi.)
Nu, jūs mani bajāri un mani brāli! Valstī atkal kārtība! Nu reiz būs miers!
DAŽI BAJĀRI
(Skaļi.)
Reiz būs miers mums!
CITI BAJĀRI
(Klusi.)
Paga! Klusāk, klusāk!
VECIE VAROŅI
(Sarunājušies savā starpā.)
Paliec, kņaz, tad viens ar bajāriem! Mēs vairs nekalposim tavai kārtībai.
(K ņ a z s V l a d i m i r s pārsteigts, neatrod atbildes; skatās uz bajāriem; arī tie nemierīgi.)
(Priekškars.)
CETURTAIS CĒLIENS
Kijeva. Kņaza cietums - pagrabs. Šauras telpas; zemi griesti, kuri noiet nolaideni uz skatuves dibenu, nedaudziem resniem šķērskokiem. Griestos mazs lodziņš. Pa kreisi mazas durtiņas no rupjiem kokiem. Tumšs.
(Ilja sēd zemē uz salmiem; viens.)
ILJA
(Lēni.)
Še es esmu, Ilja Muromietis, zemniekdēls!
(Iesmejas atminēdamies.)
- Ha, ha! Tā es savu gaitu sāku reiz - Nu es atkal sēdu tā kā bērnībā aiz krāsns. Tikai tagad dziļā bedrē mests kā rudens rācens.
(Kavēdamies atmiņās, dusmīgi.)
Smagmes somu gāju celt, - nu pats es smags kā maiss! Zem' un debess kopā siet, - nu pats es siets! Cīņā pretnieka man nau, bet viltū gan! Visi nodevēji, - varoņu vairs nau!
(Domās.)
Tas par maniem darbiem! - kāda vaina man?
(Augšas lodziņu paver un pasniedz pa viņu maizi un ūdenstrauku maza meitiņa, kņaza Vladimira un Apraksijas bērns. - Kad lodziņu paver, dzirdas tāļš troksnis.)
MEITIŅA
(Sauc skaļi.)
Ilja, celies, - še tev maiz' un ūdens! Ņem!
ILJA
(Priecīgi uzlec kājās.)
Tu tā, mazā dūjiņ! - Nāc!
MEITIŅA
(Klusi.)
Pag! Klusi! Pag!
(Pazūd, aizver lodziņu.)
ILJA
(Atkal viens, sērīgi.)
Diezgan izskraidījos plašās pasaulēs, - Ko sev saskrēju? Ko mantoju? Ko guvu? Pliks kā zirnis, viens kā akmens laukmalā! - Citiem sieva, bērni, - kam par mani rūpi' Sveša meitiņa man atnes ēst un dzert, - Badā sen būt' miris, bedrē sapuvis bez tās, Es, kas citu bārus, atraitnes tik aizstāvējis!
(Sēd domās nogrimis un gaida.)
(Ienāk pa mazajām durtiņām A p r a k s i j a s m e i t i ņ a.)
MEITIŅA
Es tik īsu brītiņu! Ka neman' tie!
ILJA
Nāc, tu mīļā drostiņ, pasēd' še!
MEITIŅA
Tur tracis liels!
ILJA
Kas par troksni? Karš?
MEITIŅA
Tur tracis liels.
ILJA
Bet lai, jel lai!
MEITIŅA
(Sniedz viņam ēst.)
Ēd nu!
ILJA
Vairāk gribu tevi redzēt nekā ēst! Tikai tevi redzot, mana dzīve ilgst. Nau man dēliņa, kas man pie sāniem stāv.
MEITIŅA
Ilja, ēd! - Man jāskrien! Gaida tēvs.
ILJA
Kas tev labāks: es vai tēvs?
MEITIŅA
Tu gan; tēvs bar.
ILJA
Ha, ha! - Ļauns tavs tēvs, viņš šinī bedrē lika mani mest!
MEITIŅA
Kam tu nemazgājies svētkos nāc un traci cel?
ILJA
(Brīnīdamies.)
Nemazgājies?! Paga!
(Viņš tura viņu apskāvis.)
MEITIŅA
Laid!
ILJA
Kurp steidz?
MEITIŅA
Tracis atkal augšā!
ILJA
Kas tad?
MEITIŅA
Kalincars!
ILJA
Kalincars?
MEITIŅA
Nu, Kalincars pēc mātes nāk.
ILJA
Kam tu labāk māti dosi? Tēvam jeb vai tam?
MEITIŅA
Labāk tevim.
ILJA
(Izbrīnījies.)
Tā, tā!
MEITIŅA
Nu, tu glābsi mūs. Es pie tevis paslēpšos! Tēvs brēc tik, raud: «Kur skriet?»
ILJA
Jums jau varoņi!
MEITIŅA
Tie negrib tēvu glābt - Tatāru tik daudz! Tie bļauj un rāda dūres! Nau neviens, kas glābtu. Vedīšot mūs visus prom, Tēvu nositīšot. Jāskrien palūkot! - Dievs tik vien vēl spējot glābt -
ILJA
Un es!
MEITIŅA
Nu, tad nāc!
ILJA
Nē, nē!
MEITIŅA
Tā gan! Tēvs mani bārs, Kam tev nesu ēst, - sen miris tu, viņš teic, Citād' padzinis tu būtu tatārus -
ILJA
Nē, nē!
MEITIŅA
Skriešu lūkot; atvedīšu māti šurp.
ILJA
Nē, nē!
MEITIŅA
Māte nebārs, - zina.
ILJA
(Uzbudinādamies.)
Sist to nost!
MEITIŅA
Tu kā tatārs!
ILJA
Ko tā darīj' man!
MEITIŅA
Es tev nenesīšu ēst, tu mirsi nost!
ILJA
Tie pa priekšu! Visi, visi!
MEITIŅA
Tu kā tatārs gan! Visus kaut! Ne plikadīdas sēklai neatstāt!
ILJA
Ak, tie nelieši! Ij plikadīdas!
MEITIŅA
Skriešu mātei pateikt.
(Aiziet.)
ILJA
(Atkal viens, uztraukts, dusmās.)
Ha, ha! Atriebe nu nāk! Varoņi tos arī neglābj, - nu jūs rokā man! Tātad ir vēl varoņi! - Par mani stāv; - Nosist, nosist! - Nemazgājies!? - Asnīs mazgāšos!
(Ienāk A p r a k s i j a ar m e i t i ņ u.)
APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Varon-kņazi!
ILJA
Vai nāc mirt?
MEITIŅA
Klus', Ilja!
ILJA
(Uz meitiņu.)
Nost!
MEITIŅA
(Iljam pieķerdamās.)
Nebļauj, Ilja, tā kā tatārs!
ILJA
(Atgrūž viņu.)
Ej!
(Uz Apraksiju.)
Laiks nāk nu mans!
MEITIŅA
(Neatlaižas no Iljas, apsēdina viņu, sēžas viņam klēpi un tura muti cieti.)
Sēsties! Nekliedz, raudāšu! Tur' muti ciet!
APRAKSIJA
(Pasmejas, tad:)
Nāku mirt - man mirt ir laiks, tev dzīvot laiks!
ILJA
Ha, ha! Ha, ha!
APRAKSIJA
Smej, bet zin': man Kalins riebj, Tā kā Idalons: - tie mežoņi.
ILJA
(Rūgti.)
Ij es!
APRAKSIJA
Tu tos veiksi, celsi ļaudis jaunos tikumos, - Vecais, sarūgušais smagi sver kā mieles.
ILJA
(Pussērīgi, pussmejot klusā atmiņā.)
Lai pa jaunam Krievu zemē zāle aug, Zied pa jaunam ziedi - -
APRAKSIJA
(Aši.)
Kas to teica?
ILJA
Kas?
(Novērsdams runu.)
Lai ceļ Vladimirs!
APRAKSIJA
(Atlaizdamās no jautājuma un nolūkodamās viņā.)
Nau spēks un rūp tik sev, Pats viņš smagi spiež, - tu topi kņazs!
ILJA
(Iedegdamies atkal, uzceļas.)
Čūska! nosist!
APRAKSIJA
Nosit! bet tik topi kņazs! Lai reiz zemes smagums celtos nost.
ILJA
(Pārsmejoši.)
Ha! tev arī rūp?!
APRAKSIJA
Man mežonība riebj.
ILJA
Kam tad lauzi mani? - Neticu tev vairs. Ceļš zem kājām zūd, - kas velk - nez kur -
APRAKSIJA
(Aši.)
Kas to vārdu teica? Viņa?
ILJA
(Nikni.)
Klusi! tu!
APRAKSIJA
(Izaicinoši.)
Nosit mani! Labāk tavās rokās mirt, Nekā Kalincara rokās dzīvot vēl. Še! Ko gaidi? - Citu neproti kā sist un nīst.
(Viņa nometas ceļos pie Iljas un sniedz viņam galvu sišanai.)
MEITIŅA
(Māti apskaudama, uz Ilju.)
Māte laba, apmīļo to, - tu ne labs!
ILJA
(Īgni.)
Kalincaram nedošu.
MEITIŅA
(Uz Ilju.)
Tu labs, nāc šurp.
(Nāk pa kāpenēm aši lejup streipuļodams k ņ a z s V l a d i m i r s ar diviem p a v a d o ņ i e m.)
VLADIMIRS
(Saucot skaļi.)
Ilja! Ilja! glāb tu mani!
ILJA
(Bargi.)
Ko tu nāc? Vai mans cietums kņazam pēdējs patvērums?
VLADIMIRS
Es nu žēlošu! -
(Uz pavadoņiem kņaza balsī.)
Šo brīvā laist!
ILJA
(Smejas.)
Ha, ha!
VLADIMIRS
(Nāves bailēs, glaimīgi.)
Sarkansaulīte! no zemes laukā nāc! Melni mākoņi no vēja dzīti prom, - ak, glāb!
ILJA
Tas, ko bedrē meti pats, lai tevi glābj?
VLADIMIRS
(Zemodamies.)
Atrieb man! - Liec mani siet! Liec mani pērt! - Tik glāb!
APRAKSIJA
(Nicīgi.)
Tas tik kņazs!
VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Nu topi tu tas kņazs! Ņem ij Apraksi!
APRAKSIJA
(Iesmejas.)
Es prece esmu tev!
ILJA
Vai ij meitiņu tu projām dod?
MEITIŅA
Jā, tā labi: Ilja būs mans tēvs;
ILJA
(Uz Vladimiru.)
Visu dod tu katram, kad tik tevi glābj; Tev tik sevis rūp.
VLADIMIRS
(Ar zināmu cieņu visās bailēs un zemībā.)
Nu nicin' mani vien! Sevis vien man rūp, - bet es jau zemē esmu viss! Visus zemes spēkus kopoju un valdu es; Neļauju tiem klīst un patvaļot; Krāju mantu vienā kopā, - tas mans spēks; Mērķis man ir tur, kā viņu sniegt: - viss viens! Varā, viltū ņemt vai zemoties, vai lūgt. Es šīs zemes smagums, viss uz mani sver!
ILJA
Tu tas zemes smagums, - kā to celt?
VLADIMIRS
Nāc tu manā vietā, būsi smagums tu!
ILJA
Būšu smagums es!? - es negribu! Nē, nē!
VLADIMIRS
(Izbrīnījies.)
Kā tad citādi?
ILJA
Tu spied, bet pats no zemes brīvs, Piesiet tevi tai!
VLADIMIRS
Nu, sienies tu, tik glāb! Ej, ej! - Kalins, veicot mani, kaus ij Krievu zemi līdz. Glāb jel to!
(Troksnis ir pavairojies. Jau tatāri klāt. Uz pavadoni.)
Ej, skat', kas augšā ir?
(Pavadons aiziet.)
(Ieskrien cits p a v a d o n s.)
PAVADONS
(Aši.)
Tatārs ir jau še!
VLADIMIRS
(Izmisumā.)
Ak, glāb! jel glāb!
ILJA
Nē, nē!
(Ieskrien I p a v a d o n s.)
I PAVADONS
Tatārs klāt, bet varoņi tik stāv un negrib iet! Kalins nākot zemi atbrīvot!
VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Klau jel!
ILJA
Zemes smagums tu, nu tevi gāž.
VLADIMIRS
(Galējā izmisumā piepeši apmetas mierīgs, uz Ilju.)
Vai tu glābsi?
ILJA
Nē.
VLADIMIRS
Tad iešu līgt ar to.
ILJA
Vai to jaus tev varoņi?
VLADIMIRS
Nu, līgšu tad ar tiem.
(Aiziet līdz ar pavadoņiem.)
APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Viņš iet pārdot mani, bērnu ar.
MEITIŅA
(Pieķeras Iljam.)
Mums Ilja tēvs.
APRAKSIJA
Troksnis aug, - nāk tuvāk Kalins, - ak, man bail!
ILJA
Nāc pie manis!
APRAKSIJA
(Viņam pieglaužas.)
MEITIŅA
(Abus apskaudama.)
Māt, mums droši, tētiņš glābs. Nu ir labi visiem, man un tev!
(Priecīgi lēkā un tad ziņkārīgi pieiet pie durvīm.)
APRAKSIJA
(Bažās.)
Viss uzreiz tik klusi! - Bērniņ, pag!
(M e i t i ņ a priecīgi aizskrien.)
(Piepeši skaļi iekliedzas meitiņas balss.)
ILJA
Vai! Kas tur? Vai Kalinļaudis?
APRAKSIJA
Meitiņ! meitiņ!
(Metas abi pie durvīm; iekrīt iekšā meitiņa, ievainota; aiz viņas parādās tatārs, kas, ieraudzījis Ilju, bailīgi atraujas atpakaļ.)
MEITIŅA
(Čukst.)
Tētiņ!
(Ilja paņem viņu rokās; viņa izdziest.)
APRAKSIJA
Vai man! vai man!
ILJA
Tu mans prieks, mans bērns! Turi viņu, Apraksija! Nu es eju cīņā!
(Viņš nodod mirušo meitiņu Apraksijai, kura nosēstas uz grīdas, bērnu klēpi. - Ilja aiziet.)
(Priekškars.)
(Kijevas vārtu priekšā. Kara pulki ar karogiem divās garās rindās, uzvaras svētkus svinot. - Ļaudis priecīgi uztraukti. Pa kreisi malā mazās meitiņas zārks ar pavadoņiem.
Pie zārka sēd A p r a k s i j a, sēru pārņemta. Starp ļaudīm manāmi u b a g i - s t a i g u ļ i un K l a u s n i e k s.)
ĻAUDIS
(Skatās un norāda uz labo pusi, no kuras nāk gājiens.)
Lūk! jau Ilja nāk! - Nāk tētiņš! - Glābējs nāk! -
VIENS
Ko uz pili neiet?
OTRS
Pirms pie mazās kapa nāk. Tā tam nesa ēst, kad bedrē bija mests.
TREŠS
Tatārs kāva to, tad Ilja saskaitās, Izšķaidīja tatārus, kas spieda mūs.
PIRMAIS
Mazos aizstāv Ilja.
TREŠAIS
Ilja visus glābj.
OTRAIS
Kņazs to bedrē met, kam aizstāv mūs.
PIRMAIS
Nu no tatāra mēs glābti, kas no kņaza glābs?
VAIRĀKI
Ilja glābs! - Lai Ilja kņazs! - Ko bajārs teiks?
UBAGS-STAIGULIS
Paši sevi glābjat!
PIRMAIS
Klau, ko ubags teic!
OTRAIS
Pats lai glābjas pirms.
UBAGS-STAIGULIS
Nē, pirmie jūs!
(Ļaudis smejas.)
(Ienāk v a r o ņ i un b a j ā r i, viņu vidū k ņ a z s V l a d i m i r s, A ļ o š a, D u n a j s, D o b r i ņ a, B e r m a t a u. c. - Visiem pa priekšu steidzas Ilja; viņš meklējot paliek stāvot.)
ĻAUDIS
(Ieraudzījuši Ilju, klāt.)
Slava! - slava! Ilja! - Glābējs! - ļaužu tēvs! Ilja atdots mums! - Nu mūžam paliksi pie mums!
ILJA
(Nepacietīgi.)
Kur ir meitenīte? - Kur ir zārks?
ĻAUDIS
(Turpina sajūsmoto Iljas apsveikšanu.)
Bāru aizstāvētājs! - Apgādā tu mūs! Noņem mūsu nastas! - Ak, mūs dzīve spiež!
UBAGS-STAIGULIS
Izdeldi tu bēdas, pašu nāvi līdz!
KLAUSNIEKS
Klusēs bēdu dziesma, skanēs ļaužu prieks!
ILJA
(Uzstājoties.)
Sakat jel, kur meitenīte ir, kur kaps?
NO BAJĀRIEM VIENS
Zārku meklē viņš vispirms, ne valsts tam rūp!
NO ĻAUDĪM BALSIS
Še ir zārciņš, Ilja! - Lūk, šepat!
(Ļaudis atkāpjas no zārka; Ilja pieiet klāt; Apraksija paceļas un iet Iljam pretī.)
APRAKSIJA
(Sniedz Iljam rokas pretī.)
Paldies dievam, ka tu sveiks!
ILJA
(Drūmi.)
Bet mazās nau!
(Nolūkodamies iztālīm zārkā, kurš skaisti izpušķots puķēm.)
Cik tu skaisti viņu apkopi!
APRAKSIJA
Savu saules dzīvi atdeva tas bērns, Glābdams dzīves nakti mātei, man, Glābdams tūkstots dzīves, tevi izsaukdams, - Saite bija, lai pie dzīves sienas spēks!
ILJA
(Izceļ no zārka meitenīti.)
Manu drostiņ, cik tu bāla! - Ak, tev acis ciet! Ļaunā Kalina vairs nau, nu, cēlies vien? Liec man kaklā rociņas! - Nu, runā vēl! Ak, tu klusa, - mūžam nerunāsi vairs! Nu, tad gulsti savā zārciņā kā Svētkalns gula!
APRAKSIJA
Savu garu lai tev dod kā Svētkalns deva!
ILJA
(Uz meitenīti, guldīdams to atkal zārciņā, klusi.)
Tu no manis aizej prom, ko gaidu es?
(Paliek klusu stāvot domās. Pēc brīža.)
AĻOŠA
(No varoņu vidus.)
Ilja! piegriezies mums arī, varoņiem! Ne bez mūsu darbiem Kalins veikts.
ILJA
(Viņam piegriezdamies, bet vēl pilns savu domu.)
Mazās nau vairs -
DOBRIŅA
(Skaļi.)
Ilja veica viens! Tatārs bēga; Ilja balsi dzirdot vien.
ĻAUDIS
Ilja, rādies vien un visus veic!
NO KAREIVJIEM
Tiklīdz baumas izpaudās, ka Ilja dzīvs, Kā no nāves uzmodās viss mūsu kara spēks! Tatārs nojauta, ka Ilja nāk, un devās bēgt!
ILJA
(Klusi uz Dobriņu.)
Kas tas jaunais varons bij ar vanagiem? Līdz man gāja cīniņā kā rotaļā.
DOBRIŅA
Nezin to neviens man teikt.
ILJA
(Domās.)
Kā pazīstams.
AĻOŠA
(Neatlaižas.)
Cīņā gājām, līdzi veicām mēs.
APRAKSIJA
(Kura uzklausījusies, kad Ilja runājas ar Dobriņu, tagad pret Aļošu vērsdamās.)
Iet jūs liedzāties.
DUNAJS
Mēs vēlāk salīgām.
KŅAZS VLADIMIRS
(Panākdams uz priekšu, bet ļoti atturīgs.)
Vēlāk salīgām.
DOBRIŅA
Jums zemes deva kņazs, Pilsētas un muižas līdz ar zemniekiem!
ILJA
(Pārmetoši.)
Līdz ar zemniekiem?
AĻOŠA
Jā, kas tad zemi ars priekš mums?
UBAGS-STAIGULIS
Vai priekš sevis zemnieks nevar zemi art?
VIENS NO ĻAUDĪM
Bajāriem no uzvaras gan labums nāk, Kāds tad labums mums? Priekš citiem art!
KĀDS NO BAJĀRIEM
Klusu! netraucējat lielās sarunas.
SAMSONS
Nu mēs visi bajāri un līdzīgi kā kņazs; Vecākais uz laiku vien tiks celts no mums.
KĀDA BALSS NO BAJĀRIEM
Vecais Bermats!
CITA BALSS
Samsons!
VAIRĀKAS BALSIS NO ĻAUDĪM
Ilja! - Ilja gan! -
(Dažādas balsis viena caur otru, strīdas ap saviem ieteicamiem vecākiem.)
DUNAJS
Kamēr izšķirsat, lai Vladimirs vēl stāv! Viņš pēc taisnības mūs valdījis jau sen.
KĀDA BALSS NO ĻAUDĪM
Nē, pēc netaisnības valda sen tas kņazs.
CITA BALSS
Kas grib taisnību, to bedrē met.
VĒL CITA
Vai tā taisnība, ka tatāram viņš pārdod mūs?
APRAKSIJA
Tiesības par kņazu būt ir Iljam vien!
DAUDZ BALSIS ĻAUDĪS
Slava! - slava Iljam! - Ilja kņazs! Kņaze Apraksija lai tam blakus sēd!
DOBRIŅA
Reiz es liedzu tev, nu saku: Ilja, esi kņazs! Kurš ir kareivs, tas par kņazu Ilju cels.
KAREIVJU BALSIS
Mēs kā pirmie tevi sveicam! Ilja, esi kņazs!
ĻAUŽU BALSIS
Ilja, mūsu glābējs! - Paliec tu pie mums!
SAMSONS
Lieta svarīga: celt kņazu! Vajdzīgs laiks.
DUNAJS
Jāpadomā. Tikmēr Vladimirs vēl būs.
ĻAUDIS
(Neatlaidīgi, skaļāk.)
Ilja! - Ilja mūsu kņazs! - Lai Ilja kņazs! Bāru aizstāvētājs! - Ļaužu tēvs!
APRAKSIJA
Ilja, runā! runā!
DOBRIŅA
Ilja kņazs!
(I l j a visu laiku stāv domās nogrimis.)
APRAKSIJA
Kņaze Apraksija esmu es, - Kņazam Vladimiram kroni noņemu es nost, Kņazam Iljam galvā uzlieku to šeit.
(Viņa noņem kroni Vladimiram un, noliekdama Iljas galvu, uzliek tam.
I l j a paliek stāvot noliektu galvu.)
APRAKSIJA
Ilgus mūžus dzīvo, Ilja, mūsu kņazs!
ĻAUDIS
(Sajūsmināti.)
- Slava! - Slava! - Ilja mūsu kņazs! - - Ilja mūžam paliks nu pie mums! - - Bāriem, sērdieņiem nu labas dienas būs! -
BAJĀRU BALSIS
(Ņirdzīgi.)
Bēdas izdeldētas būs un nāve līdz! - - Vai jūs dzirdat, nāves arī nebūs vairs!
(Ilja, šos saucienus dzirdot, manāmi sakustas un paceļ galvu, bet atkal to nolaiž.)
ĻAUDĪS
(Priecīgs troksnis, kuram pa starpām dzirdas atsevišķi teicieni.)
- Zemes smagums būs no pleciem velts! -
BAJĀRU BALSIS
Vai tad zemes Mikulsomu pacēlis ir kāds?
(Ilja saraujas un negribot pievirzās tuvāk pie Apraksijas.)
APRAKSIJA
(Priecīgi apskauj Ilju.)
Kņazs, tu visiem patvērums, bet tevim es; Pilī sēdēt tev, ne pasauls laukos klīst; Zemi valdīt, sargāt bārus - sērdieņus, Zemes smagumu tiem vieglu padarīt.
(Ļaudis gaviles.)
KLAUSNIEKA BALSS
(Klusi.)
Vai nu bēdu dziesma vairāk neskanēs?
UBAGA-STAIGUĻA BALSS
(Tāpat.)
Vai tad vajdzīgs kņazs un varons nē?
(Piepešs, īss klusums. Atskan vanaga kliedziens.)
ILJA
(Izvairās no Apraksijas rokām; strauji.)
Nē! es negribu būt kņazis! Vēl es varons!
(Rokas sacēlis gaisā.)
APRAKSIJA
(Lielās izbailēs.)
Ko tas vanags kliedz? Vai tevi sauc? Vai no jauna tu bez mērķa gribi klīst?
ILJA
Liktens mani sauc, es gribu iet.
ĻAUDIS
Vai man! vai man! Ilja, ko tu teic?
APRAKSIJA
(Strauji.)
Viņa, viņa sauc! Vai viņa liktens tev?
ILJA
(Rāmi, noteikti.)
Ubagstaiguļi, tie mani cēla, lika iet. -
UBAGA-STAIGUĻA BALSS
Staiguls esi, soma - māsa tev, un ceļš ir brālis.
ILJA
(Turpina.)
Tēvs man mērķi deva, Mikuls, Svētkalns, Es tos mērķus nepildījis vēl - Pirmie jāpilda, kā citus varu ņemt?
(Viņš lēni noņem sev no galvas kroni un uzliek to Apraksijai.)
Mani kronis spiež kā zemes smagums tos.
(Uz ļaudīm rādīdams.)
Kroni noceļu, vēl zemes smagums jāceļ būs. Nes tu kroni, tev viņš vieglis būs.
ĻAUDIS
Kņaze Apraksija! Skaistā kņaze, dzīvo!
APRAKSIJA
Es tev līdzi nesu kroni, Ilja kņazs.
ILJA
Cits man kronis: vaidu stīpa, asru dimantiem.
ĻAUDIS
Ilja kņazs! - Ak vai man! - Neej, Ilja! -
ILJA
(Uz varoņiem.)
Varoņi, jums arī neder kņaziem būt, Ļaudīm smagumu tik pavairot. Iesim darbu darīt, kas vislielākais! Iesim zemes smagmi celt un nāvi izdeldēt!
AĻOŠA
Tie tik māņi! Cits ir lielāks darbs: Iesim pašu Kalinvalsti iekarot!
ILJA
Ko tas deri Tik zemes smagums lielāks taps.
APRAKSIJA
Ko tas der, - iet zemes smagmi celt un nāvi veikt? Tu to nespēji, vai spējams ir? vai liktens lems? Lūk, te meitenīte nāvē guļ! Tad rimsti jel! Meklē smagmi - nāvi vieglināt, tas mērķis tev.
ILJA
Vai man! meitiņ! - Kādēļ nespēju? Kur vaina man? Tad jel meklēt jāiet man, kur vaina man? Liktens licis darbu man vislielāko, Tumša vara mani dzen, es gribu iet.
APRAKSIJA
Ilja, vaina tava: ka pie zemes nesējies! Es pie tevis siešos, iešu tevim līdz. Kad tu neņem kroni, negribu ij es.
(Noņem sev kroni un atdod to Vladimiram.)
Še tev!
ILJA
Līdz tu iet man nevari, - pats nezinu, kurp iet? Paliec še tu: smagmi - nāvi vieglināt! Ij bez smagā kroņa valdīsi tu, skaistākā, Man ir meklēt lemts, tev piepildīt.
APRAKSIJA
(Lēni pieiet pie zārka un sabrūk pie tā.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Klanās viņai.)
Kņaze Apraksija, valdi atkal Kijevā!
ĻAUDIS UN BAJĀRI
Kņaze Apraksija! Kņaze Apraksija! nāc!
(Visi viņai zemu klanās, tad piegriežas atkal Iljam.)
ILJA
(Uz varoņiem.)
Vai jūs būsat varoņi? Kad saukšu, nāksat vēl?
VAROŅI
Nāksim visi! Tu mums biji, būsi vecākais.
DOBRIŅA
Kurp tu aizej, mīļo, veco brāli, teic!
ILJA
Eju vakardienu meklēt, varbūt rītu rast.
(Visi zemu klanās.)
(Priekškars.)
(Klaja, izdegusi stepe. Rudens.)
ILJA
(Sēd viena pats.)
Še es, Ilja, zemniekdēls, vai vēl kāds dzīvs še ir? Ū! ū! Varat droši atsaukties, ne cīņā saucu jūs. Tikai zināt gribu, vai še esmu viens un gluži viens? Ū! ū!
(Gaida brīdi.)
Neatsaucas manam saucienam neviens. Nau ne debesīs, ne zemē kādas balss, Ij ne atbalss nau. Ij ne vēja pūsmas četrās pasauls malās jūt. Ij ne gaisi trīs, ne zāles galiņš stepē kust. Viens tu, Ilja, viens. Ū! ū!
(Gaida un lūkojas apkārt, tad noteikti un bargi.)
Nu tu, Ilja, skaidri saki, kurp tu ej?
(Elpu atņemdams.)
Diena iet pēc dienas, tā kā lietus līst - Nedēļa pēc nedēļas kā zāle aug - Gads pēc gada. tā kā vanags skrien - Kurp es aizskrēju, kā izaugu, kam liju es?
(Pārmetoši.)
Bedrē sēdot, sevis iežēlojies tu: Kā tu izskraidījies plašās pasaulēs, Ne ko saskrējis, ne mantojis, ne guvis sev. Vai tev sevis jāžēlo un citu ne? Vai tu Vladimirs, ka gribi sev ko gūt? Vecis, gribi precēt Apraksiju, skaisto ņemt?
(Atmiņās.)
Vēlu sāku, agri beidzu, vēl ir tāļš man ceļš. Lika tēvs man, lika Mikuls, lika Svētkalns iet. - Katris savu darbu dod, - un kuru veicu es? Es neviena! - Neveicami - kņaze teic, Svētkalns teic, - bet Svētkalns bēga pats.
(Citās domās.)
Vai tie veicami, varbūt, - tik vien ne man? Pretnieka man nau, man kaujā krist nau lemts. Nenāk varoņi - kas cits lai veic? Kur ir mana vaina? Kur ir mērķis mans? Svētkalns teic man: «Skat', ka velti nepazūd tavs spēks! Savā darbā ej, lai liktens tevi nepanāk!» Kur tas ir mans darbs?
(Skumji un drūmi.)
Liktens mani panācis un zemē spiež. «Tad būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl!» Vai man, vai! Žēlums manu sirdi plēš un spēkus grauž, Tā kā Svētkalns gribu mirt un zārkā līst. Ko no bedres izkāpu? tas bij mans kaps.
(Žēlumā par sevi.)
Beigu mīļu vārdu teicu Svētkalnam, - kas man? Nau vairs meitiņas, - kad būt' man dēls! Bēdas izdeldēt! - nu mani pašā bēdas mīt -
(Viņš klusi un lēni dzied.)
«Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies?»
(Atskan aiz viņa stepē balss.)
BALSS
(Klusi.)
Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies?
ILJA
(Uztraucas.)
Vai tā atbalss bij no mana paša balss? Vai šai nāves tukšumā jel paša atbalss skan?
BALSS
(Tāpat klusi.)
Izcēlies tu, bēda, slapjā zemītē.
ILJA
(Piepeši.)
To es neteicu, - še sveša kāda balss! Kas tu esi? - Iznāc laukā! - Nebaidies! - Vari droši laukā nākt, ne niknais Ilja sauc; Ilja vārgais sēd un domā, ka būs mirt. Kas tur zālē čaukst, vai palīdis zem zāles vēl?
(Izlien no zāles un salīcis rāpus tuvojas Iljam K l a u s n i e k s, bet paliek attālu nost.)
KLAUSNIEKS
Es par zāli zemāks, klusāks vēl par ūdeni.
ILJA
Kas tu esi? Teic, kā tevi sauc?
KLAUSNIEKS
Mums vārda nau: Bezvārdis un zemes dēls no slapjās zemes nāk.
ILJA
Tu tas dziedātājs, kas tur pie nāves upes bij? Tāda riebju dziesma, tā ka jābēg prom!
KLAUSNIEKS
Tā tā pati dziesma, ko tu tagad dziedi pats. Katris reiz to dziesmu dzied un nevar bēgt. Dziesma bij no sākta gala, nebeidzas nekad. Pašā zemes somas dibenā tā guļ, Ij ne Mikuls pats to nespēj nostu ņemt. Toreiz gāji glābt mūs, dziesmā modās prieks, Otrreiz dzīrēs, trešreiz šodien, - nu ir priekam gals: Nu būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl -
ILJA
Svētkalns teica to, kā zini?
KLAUSNIEKS
Liktens visiēm viens.
ILJA
Priekiem gals, - kur mana vainai Kur mans mērķis? Darbs?
KLAUSNIEKS
Vaina līdzi dzimusi ar mums.
ILJA
(Dusmīgi.)
Ko tad atkal nāc man sirdi riebināt? Dzini mani prom, kad ceļš man vērās spožs.
KLAUSNIEKS
Nācu tavu sirdi dziesmās mierināt: Sirdis bēdās, bēdas dziesmās slīkst un rimst. Esam rada, zemesizgarojums tu un mēs. Projām dzinām tevi, lai tu palīdz' radiem, mums. Dod jel ceresstaru vārga nesējiem, Latigorkas laimes tāles tev jau neizbēgt.
ILJA
Klusi, mūdzi!
KLAUSNIEKS
(Saraujas un atvelkas.)
Šodien vēl tu sniegsi tās.
ILJA
(Smejas.)
Klusi! - Rads tu! - Nāc un rādies, kāds tas rads! - Kā tu atradi, kur esmu gluži viens!
KLAUSNIEKS
(Lēni un bailīgi līzdams un lūkodamies uz Ilju, paklūp pār galvas kausu zemē.)
ILJA
(Smejas.)
Ta tad varoņrads!
KLAUSNIEKS
(Paceldamies, vienmēr bailīgi salikušā pozā.)
Varbūt ij šis tavs rads?
ILJA
Kas tāds tevi gāza?
KLAUSNIEKS
Tas, kas gāzis tevi ar! - Ģindeņkauli.
ILJA
(Pieiet klāt.)
Ģindens. - Cilvēkgalvas kauss.
(Pieliecas pie zemes.)
Lūk! ij šis mans rads! Kas man to radu saradies! Balta, skaista, liela galva - lūk! kas tas! Baltām acu dobām cauri zaļa zāle aug!
KLAUSNIEKS
Tā ij tev caur acīm rīt jau zāle augs! Visi tikai pilda savu laiku vien. Devi ceres starus, - ko tu vairāk spēj?
ILJA
(Pieceldamies, nikni.)
Nost, tu mūdzi! gaisti! Mierinātājs tāds!
(Klausnieks aši pazūd.)
(Ilja sēd domās nogrimis. Atskan balss kā no zemes apakšas.)
ZEMES BALSS
(Dobji, nikni.)
Zemes somas necēlējs, ko nāc pie manis tu?
ILJA
(Uztrūcies no domām.)
Vai šai gala vientulībā vēl kāds dzīvais ir? Kas tu esi, zemesbalss? Vai Mikuls tu?
ZEMES BALSS
Mikuls. Gala vientulība visus kopā vāc.
ILJA
Iznāc laukā! rādies tēlā, kad tu esi dzīvs!
MIKULA BALSS
Tēlā nevaru vairs rādīties, tik balsi dzīvs.
ILJA
Ak -
MIKULA BALSS
Mūžam jādzīvo man tavas vainas dēļ. Dzīvot apriebies man, dod man jele mirt!
(Žēli.)
Kam tu neņem manu darbu!
ILJA
(Skumji.)
Reiz es pats Savu darbu gribēju, nu nezinu to vairs. Nu es gribu tavu somu celt, kur viņa ir?
MIKULA BALSS
Kalnā zelta zārkā nau, bet lejā, melnā zemē. Dziļi metu, kur viss zemes labums aprīts guļ!
ILJA
(Atkal strauji.)
Kā to celt? Jel pasvied jostu!
MIKULA BALSS
Josta trūka. Nau.
ILJA
(Satrūkstas un atlaižas.)
Vai!
MIKULA BALSS
Somu necelsi, pats tiksi tā kā soma smags -
ILJA
(Atkal drošāks.)
Kas tad cels to?
MIKULA BALSS
Tie, kas paši ceļamie.
ILJA
(Smejas.)
Ha, ha!
MIKULA BALSS
(Žēli, draudoši.)
Vai tev, somas necēlējs! Tev šodien gult!
(Balss apklususi. Ilja sēd vēl vairāk nospiests pašpārmetumu un žēlabu. Beigās viņš pieceļas.)
ILJA
Vai man! vai man! - Kad es necēlējs, Tad man pašam gult!
(Sauc ar balsi.)
Nāc, Klausniek, kapu roc!
(Zālē parādās Klausnieka galva.)
KLAUSNIEKS
(Bailīgi.)
Kam būs rakt?
ILJA
Tik roc!
KLAUSNIEKS
Nau lāpstas.
ILJA
Ģindeņkauius ņem! Manu kāzu nakti raki kapu sev, - nu man.
(Runā ar sevi.)
Ha! man kāzu gulta! - Nē, kā Svētkalns gribu gult.
(Piepeši atskan pērkona dūciens. Klausnieks aši nozūd.)
(P ē r k o ņ a b a l s s, kurā runā Svētkains.)
Brāli! mūžam tevim nebūs kapā gult kā man!
ILJA
(Atdzīvojas, priecīgs.)
Svētkaln, Svētkaln, brāl! Nu labi būs, kad atnāc tu! Runā, runā!
SVĒTKALNS
Klausies! Drīz man muti aizspiež zārks.
ILJA
Vai es celšu somu?
SVĒTKALNS
Cels, kas paši ceļamie.
ILJA
Teic ij Mikuls. Nesaprotu, veco brāl.
SVĒTKALNS
Nedz es.
ILJA
Teic jel!
SVĒTKALNS
Mazāks ir tavs spēks, tu vairāk veic ne es. Neveiksi, nāks mazāki vēl, tiem būs veikt.
ILJA
Nesaprotu.
SVĒTKALNS
Ej to prast!
ILJA
Kurp iet?
SVĒTKALNS
Ej sevi rast!
ILJA
Teic jel, teic: Kur vaina man? Kur mērķis? Kur mans darbs?
SVĒTKALNS
Jau man muti aizspiež zārks.
ILJA
Teic vēl! Teic vēl!
SVĒTKALNS
Droši stāv'! tev kapā negult! pretnieks tev tu pats.
(Vēl viens pērkoņa rūciens, tad balss apklust.)
ILJA
(Pilns jaunu cerību un drosmes.)
Droši stāvu! Kapā negult! Pretnieka man nau!
(Ienāk klusi, bet ašām kustībām U b a g s - s t a i g u l i s.)
UBAGS-STAIGULIS
Draugs tev ir! - nu pērkons klus, var cilvēks laukā nākt. Ubagstaiguļi tie nāca tevi celt, nu atkal celies!
ILJA
Nāc! - Es atkal drošs, kā toreiz. - Somu gribu celt. Kur tā ir?
UBAGS-STAIGULIS
Guļ jūras dibenā, kas cels vairs to!! Upes uznes zemi virsū katru gad', Melnas dūņas klāj to, ūdens zāles pāri aug.
ILJA
(Atkal sabijies.)
Ak, kā rast to?
UBAGS-STAIGULIS
Nerast tev to, necelt vairs nekad.
ILJA
Kas tad cels to?
UBAGS-STAIGULIS
Paši ceļamie.
ILJA
Vai!
UBAGS-STAIGULIS
(Pieķeras Iljam aiz svārkiem, velk to lejā.)
Piesēd! - Tu tik liels, ka galva atlūst runājot.
ILJA
(Piesēstas un viņam tuvumā atkal galvas kauss.)
Atkal te tas galvas kauss! caur acīm zāle aug. Tā ij man caur acīm zāle augšot rīt.
(Atkal drūms.)
UBAGS-STAIGULIS
Nebēdā, bet skat': ij nāvē dzīve aug! Kā tev acis zilas spīd, tā puķe zili zied!
ILJA
Tiesa, tiesa, tā ij nāvē dzīve aug. - Bet šai zilai puķei rudeni būs vīst! Visām puķēm apkārt, zilām, baltām, sārtām, kalst! Ko ir puķe vainīga, ka vajaga tai vīst?! Kur ir mana vaina? mērķis mans? mans darbs?
(Atmiņā.)
Vaina esot līdzi dzimusi ar mums. Visi savu laiku tikai pildot vien. Liktens, liktens, visi, - ko tas palīdz man?
UBAGS-STAIGULIS
Nebēdā, bet skat': jā, - vaina dzimusi mums līdz, Puķe ruden' vīst, - bet tu? Vai tu tik puķe vien? Vairāk esi tu! Tavs liktens tavās rokās dots. Atjaunojies, tad tev nebūs vīst!
ILJA
(Izbrīnījies.)
Atjaunojies?!
UBAGS-STAIGULIS
Kur tev dēls?
ILJA
(Pārsteigts domās.)
Kur ir mans dēls?
UBAGS-STAIGULIS
Kur tev vaina? Kur tev mērķis? Kur tavs darbs?
ILJA
Vai tad te man vaina?
UBAGS-STAIGULIS
Vai tu stepes vējš? Tā bez mērķa skrējis, nu tik gaudot vari vien?
ILJA
Vai tad Apraksijai taisnība: kam nesējos?
UBAGS-STAIGULIS
Apraksijai sava taisnība, ne tava.
(Taisās iet.)
ILJA
(Uztraukts.)
Skrēju! skrēju! - Paliec!
UBAGS-STAIGULIS
Pagaid'! Dobriņa tev nāk.
ILJA
Pagaid' tad ij tu!
UBAGS-STAIGULIS
Mums lielas lietas rūp! Lielas, jaunas briesmas nāk! - Kas spēs tās vērst?
ILJA
Ho! teic Svētkalns: kapā negult! pretnieka man nau.
UBAGS-STAIGULIS
Svētkalns teic, ka pretnieks tev tik vien tu pats; Atjaunojies! Klausi! Pretnieks neesi sev pats!
(Aiziet.)
ILJA
(Viens.)
Skreju, skreju! - Dēlu meklēt. Ak, man kauns! -
(Ienāk D o b r i ņ a, nokusis.)
ILJA
(Priecīgi.)
Nāc tu, Dobriņ! - Vai tu dzirdēj' mani saucam, brāl! Iesim meklēt!
DOBRIŅA
Saucam nedzirdēju, nāku pats. Tavu balsi par trim dienām vien tik dzirdam mēs. - Brāli, nācu tevi mājās vest.
ILJA
Kur man mājas?
DOBRIŅA
Kijevā! - Liek Apraksija saukt. Raudzīt man, pie kā tu ej? Jeb esi viens?
ILJA
Nedzirdu to balsi. - Meklēt gribu tālāk iet!
DOBRIŅA
Ko tu meklē?
ILJA
(Neatbildēdams tieši.)
Cīņā šodien bij kāds nezināms - Vanags tam uz pleca, putni gaisā bij -
DOBRIŅA
Nu?
ILJA
Man likās pazīstams.
DOBRIŅA
Man arī tā! - Aļošu reiz sakāvis tāds vanadznieks, Dziesmas dziedot, šķēpu rokā virpojot -
ILJA
(Atminēdams.)
Viņās posta dzīrēs bij kāds zēns, - tāds drošs -
DOBRIŅA
Zēns? - Bij, bij - es ievēroju: vai tas pats?
ILJA
Kad nu ir tas pats?
DOBRIŅA
Viņš līdzīgs kam - kā tev? -
ILJA
(Priecīgs.)
Līdzīgs man?! Tu saki!
DOBRIŅA
Jā, tev gan.
ILJA
Brāli, brāli! Dobriņ! - Kad nu -
(Viņš strauji apskauj Dobriņu.)
DOBRIŅA
Ko tu spied?
ILJA
(Atlaižas, klusāk.)
Es to nezināmo meklēt gribu iet.
DOBRIŅA
Ko? To zēnu?
ILJA
Vīru, kas bij šodien cīniņā; Kas man gāja līdz, kad varoņi bij liegušies.
DOBRIŅA
(Domīgi.)
Vai tu domā: - viņš tavs dēls?
ILJA
Ko zinu es?
DOBRIŅA
Varētu pēc gadiem būt, bet vai tad tu - - Apraksija gan -
ILJA
Nē, kas tev prātā nāk!
DOBRIŅA
(Atcerēdamies.)
Viņa tāļā, skaistule: tā svešādā -
ILJA
A, ā!
DOBRIŅA
Pārdabīga burve, viņai vara kā nekam, Skaista gan. Man bailes bij -
ILJA
Ak, lūk!
DOBRIŅA
Ļauna ragana, - Ko Apraksija teiks? Viņa cerēj' - vēl un vēl - Ko nu lai saku es? Iešu mājās.
ILJA
(Sirsnīgi.)
Nāc man līdzi tālēs meklēt iet!
DOBRIŅA
Putnis, krātā pasēdējis, tāli neskries vairs. Mani mājas gaida.
ILJA
Mani tālais lauks. Ubags-staiguls saka, atjaunoties būs, ne mirt! Kā tad atjaunoties, ja ne dēlā? Meklēt skriet!
DOBRIŅA
Visu mūžu dēla negribēji, kā nu būs?
(Piepeši aši ienāk V a n a d z n i e k s, apbruņojies, bruņu cepuri galvā.)
VANADZNIEKS
Ko te sēdat, veči? Ubagstaigulīši jūs! Augšā! Augšā! Sveicat! Augšā ceļaties, kad garām varons jāj!
(Uz Dobriņu.)
Ej, tu paraug' seglus zirgam!
ILJA
Bezkauns tāds! Vai tu neredz', ka mēs varoņi?! - Kas tu?
VANADZNIEKS
Ā, šie varoņi! Tad še! - Ij tev! Ij tev!
(Viņš sper viņiem ar plakanu zobenu.)
Šoreiz tiks! Kad vaļas būs, tad vairāk dabūsat.
ILJA
Kas tas tāds? Tik varen sper!
VANADZNIEKS
Kad gribi zināt, nāc!
(Aiziet aši.)
ILJA
Kas tas bij? Es dzīšos. Man tas jāpanāk!
(Priekškars.)
PIEKTAIS CĒLIENS
Pils priekša. Lieli treji vārti, šķirti tumšām klintīm un kokiem. Vārtu priekšā šķērsojas treji ceļi; šķēršu vidū augsts melns stabs; ap to zaļš maurs.
(Maurā pie staba stāv jaunais V a n a d z n i e k s, - jauneklis - gaišmatis, bruņots, vanags viņam vienā plecā, dūja otrā; rokā viņš pār galvu virpuļo šķēpu. Ap viņu gaisā lido putni. Klusi skan dziesmas.)
Es še esmu, Vanadznieks, no tālienēm! Ne man vārda, ne man tēva vārda nau. Nāc nu laukā, briesmas! - pretspēks, nāc! Es tas stiprākais šai pasaulē!
(Uz tālumā nākošo Ilju.)
Centies, veci, ka man vari līdzi tikt!
(Ienāk I l j a M u r o m i e t i s.)
ILJA
(Nokusis.)
Nu reiz tevi panācu, kas bēgi man!
VANADZNIEKS
(Nolaiž šķēpu, atlaiž putnus gaisā, paturēdams tikai vanagu un dūju uz pleca.)
Ne es bēgu, - tevi vedu šurp. Atpūties un taisies tad, te būs tavs darbs!
ILJA
Vedi mani? - Te mans darbs? - Kas esi tāds?
VANADZNIEKS
Pagaid'! Zināsi. Pirms klausies: naidnieks nāk! Ubagstaiguļi to briesmu vēsti nes. Varoņi grib Kalinvalsti iekarot: Jauna, liela vara spiež tos atpakaļ, Liktens vietā šurpu cīnīties tos dzen. Visu zemi nāk tā jaunā vara noslaucīt, Visu varoņdzimtu izdeldēt, Kas pār savu laiku dzīvojusi jau -
ILJA
Ha! Ha!
VANADZNIEKS
Topat jauni, lai to atvairītu nost! Nāc tu sevi rast, tad spēsi zemi glābt! Es tev iešu palīgā, tad spēsi veikt.
ILJA
Ha! Ha! - Ha, ha!
(Atskan klusas dziesmu skaņas, bēdu dziesma jaucas ai prieka skaņām.)
VANADZNIEKS
(Svilpj. Atgriežas putni un sāk pa gaisu lokos laisties.)
Griezies, vanag, skani, dziesma, virpo, šķēps!
ILJA
(Klausās.)
Kas tās dziesmas? Kopā svešādjauktas skan? Nāves upes bēdās vecie žēli raud, Līdzi jautri, nebēdīgi bērni smej!
VANADZNIEKS
Vai tu nezini, kur esi? Liktens trejceļš šeit! Treji vārti, treji ceļi tek, un stāv melns stabs.
ILJA
Māņi! Trejus ceļus izgāju es sen: Ceļu izgāju, kur bagāts top, un netapu, Ceļu izgāju, kur prec, un precēts neesmu, Vēl to ceļu izgāju, kur mirst, un nemiru.
VANADZNIEKS
Maz tu gāji, - vai tiem ceļiem tik vien gals? Trejceļš šķiras tur, kur stabs un gals! Trejceļš šķiras tur, kur stabs un sākums! Trejceļš satek, pārcērtas un atkal tek! Vienā spēku, otrā baudu, trešā darbu rod. Visos vienreiz mirst, bet simtreiz darbā. Ko tu izgāji, tas bij tik darba mets, Ij to pašu neveici, jo spēks tev sīkst.
ILJA
Ha, man spēka tiek! Kam vēl tik daudz?
VANADZNIEKS
Pazust tev, tik es vēl spēju tevi glābt.
ILJA
Klausos, klausos tevi, - lielībnieks tu gan! Ilgi tevis dzinos, - viena meklēdams, - Nu es redzu gan: ne tu tas vīrs! - - Pazust man, un šis tik spējot mani glābt! Citus glābju es, ne mani kāds! - Ej, kverpli, vien!
(Skaļi, uz priekšu panākdams.)
Es tas stiprākais, man pretinieka nau! Nu, tad celies, kad tu drīksti manim pretī stāt!
VANADZNIEKS
(Atkāpdamies.)
Es ne kauties tevi saucu, - palīgu tev sniegt.
ILJA
Nost tāds palīgs! Stājies pret! Nu neizbēgsi vairs! Ja tu bēgsi, pātagu tev baudīt būs.
VANADZNIEKS
Ha, tu ubags-staiguls, krīti, kad tu gribi krist! Prāta netiek tev, ne sevi zini pats.
(Skaļi.)
Es še, Vanadznieks, šai saulē stiprākais! Trīs tu ceļus gāji nerazdams, Še tev visu būs no manis rast: Bet kā pirmo krist, tad sekos cits.
ILJA
Lepna tava balss kā mana paša skan, Kā tam vīram, tā ap galvu arī tev Vanagi un dūjas, rokā virpo šķēps -
VANADZNIEKS
Kā man viegli šķēpu virpās laist, Tā ij tevi, Ilju, virpuļot.
ILJA
Lielīgās tev runās mute dimd, Tikai nekrist cīņā man no liktens lemts.
VANADZNIEKS
Var ij nekrist cīņā: topot vergs. Stiprāks es: man šodien tevi ceļos mest, Lai tu atzītu, ka jaunie spēki pāri aug, Lai es varu tevi glābt!
ILJA
Ko zeņķis drīkst?! Vergā mani likt?! Nu kauties būs!
(Sit pret Vanadznieku, ka tas atstreipuļo.)
VANADZNIEKS
Liktens kauties liek. - Nu, vanags, tec tu viens! Balto jūru, dzimto zemi sveic! Man nu biedra nevajadzēs vairs.
(Noņem vanagu no pleca, apglauda to un palaiž gaisā.)
Tec tu, dūjiņ, arī, manu līgaviņu sveic, Manus mazos bērniņus zem spārniem sedz, Man nu tavu dziesmu nevajadzēs vairs.
(Palaiž tāpat dūju no sava pleca.)
ILJA
Kas tu esi, Vanadznieks, kas vārda tev? Vai tu tas, kas Aļošu reiz pieveicis? Kādas zemes, kādas tautas, kāda tēva, mātes? Lai es varu lielīties, kad būsi manis veikts.
VANADZNIEKS
Es še esmu vanadznieks no tālenēm! Ne man vārda, ne man tēva vārda nau. Citas zemes man, - drīz būs ij vārds. - Vai šo rokas zīmi zini? Še!
(Viņš sit pret Ilja vairogu, tā ka Ilja sagrīļojas.)
ILJA
(Dusmīgi.)
Ko bez ziņas sāc kā nevaronis?!
VANADZNIEKS
Nu, tad zini!
(Sit otrreiz pret Ilja vairogu, tā ka Ilja atstreipuļo atpakaļ un saturas tik, pret koku atbalstīdamies.)
ILJA
Varens sitiens neļaudniekam! Elpu aizrauj. Nu tev mirt! Krist neziņnegodā! Ne par velti savu vārdu slēp, tev kauns! Esi zaglis-lupiķis, tiem visiem lieku mirt.
VANADZNIEKS
Tu tik drošs, jo nezin', kas tev draud. Zināt tev, tu sēdēt' aizkrāsnē. Skat': es zinot nāvē eju krist. Pats es miršu, mana suga augs - Pāri tev kā laukam pāri maurs.
ILJA
Ha, ha, kur tev tādas ziņas nāk?
VANADZNIEKS
No mātes nāk.
ILJA
Kur tev spēki nāk?
VANADZNIEKS
No tēva spēks, Lielāks aug par tēvu kā par viršiem bērzs.
ILJA
Lielies, lielībnieks! Še, tavam mūžam tiks!
(Sit, Vanadznieks nesakustas.)
VANADZNIEKS
Veca oda kodiens! - Še un krīt'!
ILJA
(No sitiena nokrīt zemē, aši pieceļas.)
Pirmoreiz tu krīti, Ilja Muromiet, Nau man līdzīgs spēks starp ļaudīm. - Kā nu ir? Vai tu Mikuldzimtas? To man aizskart liegts.
VANADZNIEKS
Zemes dzimtas gan, ne Mikulnieks. Stājies vietā, lai man otrreiz tevi mest!
ILJA
Kritu nejauši. Ne otrreiz vairs. Ko lielies tu? Kaut tu būtu pašas Svētkalndzimtas, Kuru zeme nenes, - man tā gars.
VANADZNIEKS
Otrreiz vecam krist, lai jaunais nāk! Nu, turies!
ILJA
Krīti!
(Kaujas un krīt atkal Ilja. Pieceldamies.)
Viltus! Viltus! neiet skaitā!
VANADZNIEKS
Trešreiz vecam krist, lai jaunais aug! Pāri kāpt pār veco! tālāk iet!
(Kaujas, krīt atkal Ilja. Vanadznieks uzliek viņam kāju uz krūtim un pārkāpj pāri. Ilja rauga celties un paliek guļot, turēdams izmežģīto roku; lielās dusmās.)
ILJA
Burvju vārdi tev! ar ļauni spēku veic! Roku mežģī! Izskaudīšu pesteļvaru! Man uz krūtīm kāju spert! tu, kauna bērns!
VANADZNIEKS
Tevi veikt, pār tevi pāri iet - vai kauns? Es ij nokaut tevi varu, - lūk!
(Paceļ šķēpu, bet viņa roka gaisā sastingst.)
Nē! Tev nekrist kaujā, - roka stingst - Māte neļauj to, un sirds to liedz.
ILJA
(Piepeši ar kreiso roku dur pret Vanadznieku, bet viņa roka sastingst. Tas laikā atlec.)
Iet pret viltu viltus; iet pret ļaunu ļauns!
VANADZNIEKS
Nekust'! - Atzīsties, ka esi veikts! Ka es cienīgs tevis! līdzīgs tev!
ILJA
Viltus! viltus! Nost! - Es stiprākais. Roka stinga man no tavas burvības; Es no zemes jūtu spēkus pieaugam: Trīsreiz nometi, man trīsreiz auga spēks. Tik tu roku, viltam mežģot, maitāji.
VANADZNIEKS
Vai ir viltus viss, kas spēks un liels? Teici: nau tev līdzīgs spēks vairs cits, - Vai no tevis paša līdzīgs neiziet?
ILJA
Ko? no manis? Mānies.
VANADZNIEKS
Celies, tēt!
(Palīdz viņam.)
ILJA
(Dusmīgi.)
Ko tu palīdz'? Apskauj mani? Ko tu vil? Gribi krāpšu mani veikt un kaut bez cīņas? Jo man nekrist lemts tik cīņā, mierā varbūt gan.
VANADZNIEKS
Ak! Tu šaubīgs, gudris tapis! - Lūk! Nost mans vairogs, cepure un šķēps!
(Aizmet tos.)
Celies, celies! pacel acis, tēvs! Lūk, vai aizmirsi, kāds biji jauns?
ILJA
(Lēni.)
Kas tu esi, jaunekli? Kā pazīstams. It kā redzēts! Garā kara mūžā aizmirsies.
VANADZNIEKS
Kara mūžā daudz tev aizmirsies: Viss, kas maigs un mīļš, un labs, un tavs! Skat' man acīs, vai to vari rast?
ILJA
Zila, skaidra jūra - kas tur dziļš un svešs? Gaiša, plaša debess - kas tur galā tumst? Tāļš un netverams, un nepārvarams mirdz!
VANADZNIEKS
(Sērīgi.)
Ak, cik esi aizmirsies un sevim svešs!
(Lēni.)
Viena zīme vēl - to nevar teikt - Man no kauna būtu labāk mirt -
ILJA
(Kā nojauzdams, uzbudināts, rupji.)
Kas tu esi? Kas tu esi? Vai man prāti viļ?
(Krata viņu.)
Izkratīt tev atbildi no sirds! Kas esi tu?
VANADZNIEKS
Lauznes, grābsnes tavas rokas tapa, tēvs.
ILJA
(Vēl straujāk, rupjāk.)
Zīmi, zīmi rādi!
VANADZNIEKS
Lūko plecu!
ILJA
(Norauj viņam kreklu, iekliedzas.)
Viņa! viņa! atkal atdota man ir!
VANADZNIEKS
Tēvs, mans mīļais! vai nu es tavs dēls?
ILJA
Dēls, mans dēls! mans dēls! - Tik skaties prom!
VANADZNIEKS
Vai tu citu spēku nespēj panest vairs?
ILJA
Dēls, mans dārgais, ilgotais, mans atrastais! Kā es tevi turēšu, kā sargāšu! Lai neviens vairs tevi manim neatņem!
VANADZNIEKS
Kāds tu stalts, mans tēvs! Tik cēls un liels! Kā es dzinos tevis cienīgs tapt! Visa mūža maz, ko tevi sniegt!
ILJA
Varens dēls tu manim tapis, tēvā sities gan.
VANADZNIEKS
(Aši.)
Cienīgs tevis? - Jā, tu atzīsti!
(Tad lēni.)
Tik daudz garus gadus mani nepazini, Tik daudz reizes mani redzēdams!
ILJA
(Brīnīdamies.)
Pirmo reizi redzu tevi!
VANADZNIEKS
Es, - ak - daudz Redzēj' tevi, - tevis nepazīts. Tevi meklēt gāju Kijevā: Kņaza cīņā pasniedzu tev dzert -
ILJA
Nezin.
VANADZNIEKS
Krogā ziņu nesu tev - Māti pieminēji - biji drūms - Kur tu cēlies, bēda - dziedāji -
ILJA
(Dzīvāk.)
Tu tas zēniņš biji?
VANADZNIEKS
Es.
ILJA
(Atkal lēnāk.)
Tā, tā - Kur tu cēlies, bēda? Kur tu atradies?
VANADZNIEKS
(Dzīvi.)
Visur centos tevis redzēts kļūt - Ļaudis mudināju sacelties, Lai par kņazu ceļ, - tu atteicies.
(Brīdi gaida.)
Vēlāk «draisku brāļos» biju līdz, Tevi izrāvām no neļaudīm.
ILJA
(Atminēdamies.)
Bij viens kareivs drošs un spēcīgs, tu?
VANADZNIEKS
Tas es. Vēl tev pazīt manis nebij prāts. Mūža beigu mirklī skati nu.
ILJA
Žēl, ak žēl! Ko neteici?
VANADZNIEKS
Man kauns; Tev vēl citus redzēt nebij skats.
ILJA
(Kā ar varu atmozdamies.)
Ko stāvam?
VANADZNIEKS
Ak, pēc bargas kaujas labi veldzēties.
(Ilja atsēstas uz akmeņa; Vanadznieks nometas zemē pie viņa kājām, lūkojas viņam vaigā.)
Atelst! Atelst! veldzēties! tā daudz un drīz! Dziļi lūkot tevi, mīļais tēvs! Lai līdz nāvei paliek sirdī skats!
(Apskauj tēvu strauji.)
ILJA
Ko tik straujš tu, dēls, tāpat kā - laiks būs skauties.
VANADZNIEKS
Nebūs, ak, vairs laika: vēlu tikāmies! Šodien pat vēl mums jau šķirties būs.
ILJA
(Aši, dusmīgi.)
Kas grib šķirt mūs? Viņa? - Nedošu.
VANADZNIEKS
Ko par viņu tu, vai māti sauc?
ILJA
(Negribot.)
Ko?
VANADZNIEKS
(Lēni.)
Pēc mātes nejautāji vēl - Ij ne vārdiņa -
ILJA
Kas grib mūs šķirt?
VANADZNIEKS
Šodien jāmirst man!
ILJA
Es neļaušu! Es ij pašai nāvei tevi ņemšu nost! Kas ko spēj pret mani padarīt? Kur es cīnos, tur nau lemts man krist, Lai ij nāk nezin kāds špetnis spēks!
VANADZNIEKS
Šodien jāmirst arī -
(Citā balsī.)
Vai tu nevēlies Redzēt māti, debess skaistuli?
ILJA
Lai ij nāk nezin kāds debess spēks!
VANADZNIEKS
Tēvs, vai māti labā mini vēl?
ILJA
Ko tu prasi? Nāc tik prom!
VAINADZNIEKS
Tēvs! tēvs!
ILJA
Ko vēl?
VANADZNIEKS
Meklēt nezin ko sirds dzina tevi, tēvs, - Šurpu vilka tevi nepārvarams spēks -
ILJA
Nepārvarams? - Mūžam māc, bet veicu es!
VANADZNIEKS
Vai tu veikdams laimīgs biji, tēvs?
ILJA
Nau vēl beigts viss jauns, jo tad tik laime nāks. Es nu eju gala jaunu tagad veikt, Turp, kur bēda cēlās, turp, kur atradās!
VANADZNIEKS
Rīts to vārdu teiks, to smagmi cels; No tā vārda akmens vieglis taps un mīksts, Gala jauns par gala labu vērtīsies. - Vai tu rītu-dēlu meklēt negāji?
ILJA
Gāju, gāju, - ko es radu?! Tu ne mans!
VANADZNIEKS
Divi spēki dēlā: tēva ir ij mātes.
ILJA
(Dusmās.)
Bail man viņas, negribu to just! Svešāds spēks, es nespēju pret to. Viņa mani atstāja.
VANADZNIEKS
Nē, bēgi tu. Viņas spēks ir lielākais šai pasaulē; Kas ar viņu līdzi ies, tas vien tik veiks.
ILJA
Nē, vēl es tas stiprākais!
VANADZNIEKS
Un kriti vēl nupat! Zini: dēls par tēvu, rīts par nakti stiprāks ir!
ILJA
(Uzbudinājumā.)
Viltus! viltus! Ļauna ragana un ragandēls!
VANADZNIEKS
Tēvs, ko nicin' māti?!
ILJA
Mošķi, visi nost!
VANADZNIEKS
Mazs tu tapi, tēvs, tu nespēj augt: - Rītu nesaņemi, kad nāk rīts, tavs dēls, - Tur tev vaina, tur tev mērķis zūd un darbs.
ILJA
(Rupji, izaicinoši.)
Zinu pats, un spēju pats!
VANADZNIEKS
(Smejas.)
Un krīti pats, ha, ha!
ILJA
(Piepešā sašutumā uzlec, saķer Vanadznieku aiz vienas kājas, otrai kājai uzmin virsū un tā pārplēš viņu pušu.)
Vilts pret viltu! Mošķi! - Pacelt roku - stingst! Kāju piespert, pušu pārplēst! - Veicu es!!
(Pārmērīgi lielīgi, ar nelabu apziņu.)
Šie tie stiprie!? - Nē! - Tas stiprākais vēl es!!
(Ieskrien vaimanās L a t i g o r a un metas pie dēla, to apskaudama.)
LATIGORA
Vai man! vai man! - Ko tu darīji, tu zvērs!! Vienīgs dēls tev bij, tu nokauj to! Divās daļās saplēsts!
ILJA
(Apkaunojas, spītīgi.)
Ha, tev divi būs!
LATIGORA
(Uzlec piepeši.)
Divi būs un dalīsies, - lai piepildās tavs lāsts! Sirds tev akmens, akmens topi pats! Rīta nesaņēmi, - lai tev atnāk nakts! Kalinspēki, tumsas spēki - lai pār tevi nāk!
(Nozūd līdz ar Vanadznieku.)
ILJA
Ha! lai visi Kalinspēki, tumsas spēki nāk! Reiz jau veicu tos, - lai simti - tūkstošs nāk! Krievu zemē varoņi vēl ir!
(No visām pusēm saskrien liels bars Kalinspēku tatāru un uzbrūk Iljam.)
VADONS
Virsū! virsū viņam! viņš ir viens!
ILJA
(Atgaiņājas ar zobenu un vairogu no uzbrucējiem un tad sauc lielā balsī tālos biedrus - varoņus.)
He! jūs varoņi! He, steidzat šurp! Nu uz lieliem darbiem saucu, še tas pēdējs darbs!
(Tad uz uzbrucējiem.)
Cik to gružu saskrējis! Kā siseņbars!
VADONS
Visai zemei mūsu pulki pārklīdīs! Sauc tik! Visus varoņus, jūs noslaucis! Visus ļaudis vergos samīdīs!
ILJA
(Nepārmērīgi, labā apziņā sauc.)
Es še esmu vēl, es krievu varonis. Ilja, Muromiešu ļaužu, zemniek dēls! Lai jūs, šmiču, ir pilns pasauls lauks, Ko jūs spējat manim padarīt? Jums ne dūšas nau man klātu nākt. Lūk, es zemē noliekos, - nu, grābjat, kad ir spēks!
(Viņš atsēstas zemē sava lielā spēka sajūtā. Uzbrucēji neuzdrīkstas viņam tuvoties.)
TATĀRU BALSIS
Virsū! Virsū viņam, kamēr zemē guļ!
ILJA
Ha, ha! bailes! -
(Sauc.)
Varoņi! ha, nākat šurp! Nākat skatīties, kas še par ērmiem mudž!
TATĀRU VADONS
Gaidat, lai nāk varoņi, tad visus reizē grābt!
ILJA
(Smejas.)
Ha, ha! ha, ha!
LATIGORAS BALSS
(Atskan tuvumā, atspīd savāda gaisma.)
Ilja, Ilja, tava liktens stunda tuvu klāt!
ILJA
Ha, ha! Ragan', pašai liktens stunda sita jau! Tur tavs dēls no manis nosists guļ, Tas, kas lielījās pret mani, ka šis stiprākais. Hej! Nu man pretnieka neviena pasaulē vairs nau!
LATIGORAS BALSS
Pats tu pretnieks sev, tas tevi pārvarēja jau: Tu tur dēlā nosists guli pats! Nosists tur tavs gods, jo veici viltū vien; Nosists tur, kā dzinies tu, tavs mērķis un tavs darbs.
ILJA
Mērķis man: veikt gala jaunu, - viens tur guļ, Tā ij tevim ies, ij taviem tumsas spēkiem šeit!
LATIGORAS BALSS
(Klusi.)
Vai par tevi, Ilja, ka tu neproti!
(Apdziest savādā gaisma.)
ILJA
(Nemiera dzīts paceļas.)
TATĀRU VADONS
Neļaujat tam izbēgt! lokā slēdzat to!
ILJA
Kad jums dūšas nau man uzbrukt, brukšu es! Ha, ha! varoņi! - Ho, ho! - Ho, ho!
(Tatāri atkāpjas, kad Ilja viņiem uzbrūk, bet tuvojas viņam atkal citā vietā, tā viņu vienmēr paturēdami lokā.)
VAROŅU BALSIS
(Aiz skatuves dzird saucam.)
Ilja! Ilja!
ILJA
Nākat, skatat, kā še ērmi mudž!
(Ienāk pulks varoņu, noguruši, steigdamies.)
AĻOŠA
Ilja, tu še esi! - Glāb mūs, glāb!
DOBRIŅA
Kad reiz Ilju sasniedzām, tad labi būs.
DUNAJS
Tumšais Kalinspēks šurp atkāpties mūs spiež, - Nu mēs kopā atstāvēsim pretī tam.
TATĀRU BALSIS
Ilja, šurpu bēga tie, ne palīgā tev nāks - Visus kopā dzenam šurp, lai visus reizē grābt. -
ILJA
Kas ir noticis?
DOBRIŅA
Mums Kijevas vairs nau, Vladimira nau, tik tauta vien un varoņi.
ILJA
Nu tad labi, atbrīvosim Kijevu, Tad bez kņaza tauta pilnām brīva būs.
AĻOŠA
Kopā atstāvēsim, projām dzīsim šos. Kas šis trejceļš? Ko tie vārti tur?
(Varoņi tikko uzelpojuši jauna cerībā, Ilju sastapdami, sabaidās atkal no savādās vietas, kurā atrodas.)
ILJA
Ko jūs sabijāties, varoņi?
DUNAJS
Še trejceļš iet. -
DOBRIŅA
Treji vārti - tā kā liktens vārti - melnais stabs -
ILJA
Ho, ho! liktens? - Es jau veicu vienu, dzenu šos, Aila! Lūk, kā bēg tie!
(Tatāri atkāpjas, kad Ilja uzbrūk, bet slēdzas atkal lokā.)
BALSIS
Bēgam, nākam! bēgam, nākam!
VADOŅA BALSS
Mūsu ir tik daudz, ka jātnieks neapjās, Ij ne vilks, ne krauklis, skrejot apkārt, neapskries, - Mūsu lokā slēgti allaž paliekat.
ILJA
(Uzbrūk.)
Sitat, sitat! - Aizvelkas un bēg!
AĻOŠA
Vai tur nau pats Kalincars? To sitam nost!
TATĀRI
Bēgam, bēgam, nākam, nākam, beigās veicam mēs!
VAROŅI
Veicam, veicam! - mūsu aša uzvara!
(Tatāri no varoņu uzbrukuma aizbēg projām un nau vairs redzami, arī varoņi pazūd un tik pamazām ierodas atkal.)
(I l j a atnācis atsēstas un drūmi klusē.)
AĻOŠA
Ha, ha! ha, ha! Kā tie bēga kūleņiem! Kā mēs virsū metāmies! Kā cirtām, dūrām tos!
DUNAJS
Ne tik vīri cērt, cik zirgi kājām min! Visu pagānspēku druskās sasitām!
DOBRIŅA
Visi kalniem, lejām, purviem pāri prom!
BERMATA
Kad tik nenāk atpakaļ? To ir tik daudz.
DUNAJS
Tūkstošus mēs kavām, kurš vairs gribēs nākt?
AĻOŠA
Pašu Kalinu mēs nositām, - kas vadīs šos?
BERMATA
Vai tad Kalins bij? vai zini to?
AĻOŠA
Nedz mums rokas apkūst, cērtot šos! Nedz mums šķēpi atcērtas, nedz zirgi klūp!
DUNAJS
Ij ne tādus spēkus vien mēs veiksim šeit!
AĻOŠA
Pretnieka mums, varoņiem, šai saulē nau! Lai ij ne šīs saules pretniekus mums dod! Galā tiksim ij ar tiem, ij likteņiem!
BERMATA
Klusi, Aļoš! - Liktens! - Nešosauli neminēt!
AĻOŠA
(Smiedamies.)
Kas tā nešīsaule? Kas tas liktens tāds?
DOBRIŅA
(Klusi rāda.)
Tur tie liktens vārti, melnais stabs!
AĻOŠA
(Pārmērīgi.)
Liktens vārtus, liktens stabu lauzīsim! Ilja, pretnieka mums nau! mums cīņā krist nau lemts! Saul' un mēness, zem' un debess - kopā sajauksim!
ILJA
(Piepeši izraujas no sava drūmuma un pieceļas.)
Ho, ho! Ho, ho! - Laužu, cērtu, situ visu nost! Saul' un mēness, zem' un debess - kopā sajauksim!
(Taisās cirst melno stabu.)
(Parādās vārtos L a t i g o r a, un atspīd savāda gaisma.)
LATIGORA
Zem' un debess nešķirti reiz bij; Zeme atgrima no debess nost; Smagā zemē bēda izcēlās. Nu no smagmes zeme mūžam skumst, Zemes radījumi mokās dzimst. - Zeme spēkus sūta: smagmi celt, Debess vadzī zemi augšā vilkt: Spēks tik liels, ka zeme tikko nes. Nespēj lielais, otra nau, - tad mazāks iet: Ilja līdz ar varoņdzimtu, - jums to spēt. Nespēji ij tu, kas nu lai iet? Visa varoņdzimta velti sūtīta, ij, Ilja, tu! Visi mērķi tapa māņu vārdi jums. Noslaukāmi jūs no zemes visi nost! Lai var jauna dzimta nākt, kas galā ved, Kas vēl mazāka, bet kam tie mērķi māņi nau.
(Apdziest savādā gaisma.)
ILJA
(Spītīgi.)
Burve! burve! - Neveikt tev, bet man, es stiprākais! Ho, ho! varoņi! nu laužat, cērtat visu nost!
(Ilja un varoņi saņem šķēpus un taisās gāzt apkārt un cirst stabu un vārtus. Sāk snigt sniegs.)
(Vārtos parādās divi kareivji apskāvušies; viņi tuvojas varoņiem.)
BERMATA
Kas tas tāds no liktens vārtiem nāk?
DOBRIŅA
Vai tie divi nau, kas apskāvušies iet?
ILJA
(Uz nācēju.)
Kas tu esi tāds? Kā pazīstams?
NĀCĒJS
(Lēni.)
Sevim pazīstams.
ILJA
(Izbailēs.)
Ā! ā! Vai tas? Tu dzīvs?
NĀCĒJS
Divkārt dzīvs, jo, tevis dalot, divkārtots.
(Nācējs izšķiras par diviem vīriem, kuri abi līdzinās Vanadzniekam.)
VAROŅU BALSIS
(Viena caur otru.)
Vai mums! brīnums! brīnums! liktens! liktens!
ILJA
Māņi! māņi, zūdat!
VAROŅU BALSIS
Vai man! vai!
NĀCĒJS
Varoņi, jūs saucāt mūs, mēs esam še! Nākat cīņā! neskatat, ka jūsu daudz, mēs viens.
VAROŅI
Vai man! vai! Tie nešīssaules! - Vai!
ILJA
(Dusmīgi.)
Ko jūs vaidat? Kauties, varoņi, ne vaidēt! Pušu cērtat tos, tie sacērtami drīz, Es to vienu divās daļās pārcirtu jau reiz. Cirtīsim ij šos! - Tie bēg!
VAROŅI
Kas tas? Kas tas?
(Nācēji sacirsti divkārtojas, nu jau viņu četri, un jo varoņi kaujas tālāk, jo vairāk šo top.)
Pušu cirsti, divi top, un katris dzīvs!
ILJA
Cērtat, brāļi-varoņi, tik cērtat tos!
VAROŅI
Tie tik atvelkas un cirsti vairāk top!
ILJA
Brāli Dobriņ, brāli Aļoša, ej tu! Varbūt tikai mani burvju vara māc?
DOBRIŅA
Cik tos kauj, cik zirgi min, tik vairāk aug.
DUNAJS
Visi nāk pret mums, aizvienam lielāks pulks.
AĻOŠA
Jau mums rokas gurst, jau zirgi klūp!
DOBRIŅA
Jau no ciršanas mums šķēpi atcērtas!
BERMATA
Lūk, vēl viņu spēki aug un aug! Lūk, vēl stiprāki un staltāki tik top! Visi zirgos sēd, kā sveces deg.
AĻOŠA
Kur mēs bēgsim? Ko mēs darīsim? Kas būs?
DOBRIŅA
Kad no Kalinspēka atkāpāmies, nebij bail, - Tagad bailēs kājas stingst un rokas tirpst.
DUNAJS
Rokas gurst, - kad paceļu ar pūliņiem, Nevīžo tās atkal nolaisties!
AĻOŠA
Elpu aizrauj - mēs to neizturam vairs, - Vēl tie nāk un nāk, kā sniegi snieg!
BERMATA
Redzam, redzam - mūsu liktens diena nāk.
DOBRIŅA
Tumsa krīt uz mums, te mūsu gals. Zemes smagmi celt mēs nespējam, Nu mums pašiem zemes smagiem būs še tapt, Smagas mākoņkraujas veļas virsū mums, Smagiem kalnukalniem mums še gult, Smagu zemes domu domāt būs.
(Sniega puteņi. Mākoņi. Tumsa aizsedz skatuvi.)
(Tumsā atskan kā K l a u s n i e k a b a l s s, dzied klusi.)
Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies? Manim līdzi staigāt, bēda, piesities. - Kurp tu aizved Ilju? - nāves kalnājos. Kur no bēdas bēgsim? - kapa dziļumos.
(Tumsā atskan kā U b a g a - s t a i g u ļ a b a l s s.)
Klusi, bēdu dziesma, vēl nau Iljam gals! Zuda Ilja dzīve, dzīvs ir Ilja gars. Trīsdesmitus gadus gulēja aiz krāsns, Domādams to domu, kā ir jādomā, - Nu tev trīs reiz trīssimts gadus jāguļ būs, Kamēr izdomāsi, kur ir domām gals.
(Tumsa gaist, mākoņi dalās. Saules gaismā sniegoti kalni. Lielas, kailas klintis atgādina kareivjus, kas kaujā sastinguši. Pašā priekšā klints, kas novērojama par pārakmeņotu I l j u. Klinšu starpā parādās apskaidrota L a t i g o r a.)
LATIGORA
Nāks no tava dēla tālām paaudzēm - Burvju vārdu teicējs, tavas pašas dzimts - Tālo Latirkalnu, svēto kalnu dēls. -
(Viņa nokāpj lejā pie pārakmeņotā Ilja un apskauj to.)
Nāku, Ilja. Nu var rokas droši tevi skaut. Nu tev, Ilja, reizi gala miers, - Ūdens miega negulēja, akmens guļ.
(Ilja nodreb.)
Akmens nodrebēja: tavam spēkam vēl nau miers! Spēks tik liels, ka pašu nāvi kreš, Krūts vēl ceļas, izlaužas vēl vaids.
NO ILJA TĒLA
(Atskan.)
Vai! - Mikul - Svētkaln -
LATIGORA
Miruši tie ir, tu velti sauc, Viņu balsis vien es spētu modināt, Kad tiem arī spēks, ko nāve nespēj lauzt.
ILJA TĒLS
Dzirdat - varoņi - ak, Mikul - Svētkaln -
(Atskan tāļš Svētkalna vaids: Vai!)
LATIGORA
Zeme dreb, un debesīs stāv zelta zārks.
(Mākoņos parādās zelta zārks. Atskan tāļi vaidi, Mikula un Svētkalna: Vai! Vai!)
LATIGORA
Vaidā skan tev līdzi viņu balss.
ILJA TĒLS
Vai - dēls -
LATIGORA
Brīnums, brīnums: akmens asras raud. Neraud', Ilja, velti nedzīvojis tu: Tavu darbu jauna audze augs, Jaunai audzei vadu zvaigzne tu.
ILJA
A!
(Aptumst parādība.)
(Priekškars.)