Pusideālists
RAINIS
PUSIDIEĀLISTS
VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM
PROLOGS
Nolaistā priekškara priekšā Līga saka:
Vai tava jaunība vēl tevī dzīva, Ar zaļām sajūsmām un maldībām, Ar acīm smejošām, tik jautrin-spīva, Ar puķēm, dziesmām, raibām pasakām? Tā pļavās rotājās, no rūpēm brīva, Pa dzimtās sētas šaurām robežām, Tad projām aizlidoja jaunin-skaista; No tāles varavīksnēs starus laista.
Tā tumši juta, ka še cieš zem spaida, Bet drīz aiz rotaļām to aizmirsa; Tās mērķis miglā klīda... Nāc bez naida, Bez dusmām: - lūk, te tava jaunība! Lai tavas lūpas, viņu minot, smaida, Lai saprot, piedod, bargi nesoda: Tā smaidot meties jaunā, karstā cīņā, Kur pērkons dārd, kur mākons īgni līņā.
Bet jums ar nebūs viņas gaust un žēlot, Pēc vakardienas saules sēroties Un mūžam senos sapņus mīļi tēlot: Jūs līdz ar laiku esat vērtušies, Un laiks jums jauno sauli sevim tēlot. Še spoguls: «Tāds tu biji!» - lūkojies, Vai ir tavs bērna sejs tev nepazīstams? Un tava nākotne - vai šķiet kas bīstams?
Tu pāraugi pār jauno dienu būti, Tev lielāks pasaulscīņas mērķis dzej; Tik agrās liesmas lai tev silda krūti Un straujo jūsmu sparu sirdī lej.
Tu gudro vīraprātu galvā jūti, - Skat' vēlreiz šurp, tad stingri tālāk ej! - Lai mana kokle atver slēgtās durvis. Nāc, rādi jaunību mums, aktiers-burvis!
Līga aiziet uz skatuves kreiso pusi un, ar kokli pieklauvēdama pie priekškara, nozūd.
Priekškars paceļas.
PERSONAS
ANSONS, saukts Andēls, turīgs saimnieks
MARIŅA, viņa meita
GRIETA, Ansona svaine
BRUNOVICS, saimnieks un brūtgāns
JĀNIS UPMALS, jauns inženiers
ANDREJS un JĒCIS, Ansona kalpi
VAIBSTIŅŠ, skroders
VECTĒVS, Ansona tēvs
KALPI, KALPONES, VIESI,
PASTNIEKS, ZEŅĶIS
PIRMAIS CĒLIENS
Pa labai rokai: skatuves priekšā lielās istabas logi, piebūvē mazāki ķēķa logi; starpā durvis, kuras ved namiņā; tanī redzamas durvis pa kreisi uz lielo, pa labi uz ķēķa istabu. Logu priekšā garš dēlis par solu. Skatuvi ieņem pagalms. Pakaļējā sienā redzams dārza gals, tad lauki, aiz tiem pagastnams un ceļš. Pa kreisai rokai: skatuves priekšā kalpu gals, tā priekšā solīts, vairāk uz dibenu vāgūzis, pieliekamais kambaris, pagrabs, tad dārzs. Gluži priekšā kupls ozols; tam apkārt solīši.
l. skats
(Gar vāgūzi, kalpu galu un pagalmu izkaisīti dažādi darba rīki, zirgu lietas, rati, riteņi, ilkses utt. Pie ķēķa loga zemē suņu silīte, apsegts grozs ar cāļiem. Caur vaļēju logu dzird garšīgu šņakstināšanu, meitas noņem galdu. Istabā pie loga stāv s k r o d e r s un lasa pantus priekšā. Pāris kalpu, nupat no brokasta nākuši, mutes slaucīdami, sāk rīkoties pa pagalmu. A n d r e j s pagalmā apskata sakas, vēlāk J ē c i s.) (K a l p i strādā pagalmā.)
ANDREJS
(Pēc īsa starpbrīža pieiedams pie vaļējā ķēķa loga.)
Dzi, Jēci, steidzies! Laiks pie darba! Liec mieru ar tām bačiņām Un skroderkunga peršiņām; Tam to gan atkal pilna tarba!
SKRODERS
(Ar smalku balstiņu. Ātri iebāž papīri kabatā sapīcis, augstprātīgi.)
Ko manas peršiņas jums dara? Lai dzied, kas dzīts no laika gara...
ANDREJS
No gara laika kas tiek dzīts. Lūk, še! - vēl elkons nelāpīts, -
(Pacēlis elkoni, rāda viņā caurumu.)
Sen solījāt.
SKRODERS
Kad teikts, tad būs. - Ak, tautas dēlam daudz ko strādāt! Vai prāts - tik kalpiem šūs un šūs.
ANDREJS
(Uz vāgūzi iedams.)
Kā tad: priekš vispārības gādāt... Kalt rīmes, rakstīt prašiņas, Kaut kā tik kādu dienu dīkot!
(Rīko kalpus.)
JĒCIS
(Iznāk iz ķēķa, vēl gremodams.)
Uh!
ANDREJS
Piekusi no ēšanas?
JĒCIS
Ko-a?
ANDREJS
Rīt jau būs tās priekškāzas - Vēl viss ir jāsteidz sataisīt.
(Ieiet vāgūzi.)
JĒCIS
Šiem žēl ir azaidā dot gaļu, - Tik plikas putras liek mums rīt: Strēbt piekūst, vēders pilns kā spaļu.
SKRODERS
(Iznāk no ķēķa, krāmējas pa kabatām ar papīra vīkšiem un drēbju lupatām, dairīdamies uz Jēci.)
Jā, ko? Vēl sola siderbiksi! Bet to es sak'! - Tad es - pašol!
(G r i e t a iznāk no saimnieku gala, rokās tievi skali ar virsū savērtām sveču daktīm.)
JĒCIS
Apžē - kur tādu biksi liksi!
2. skats
(Tie paši un Grieta.)
GRIETA
Labs skroderam...
SKRODERS
Ko? - Tas par doll!
(Dusmīgs iet uz kalpu galu.)
GRIETA
Nu reiz ies šūt!
(Uz Jēci.)
Ko tu še tarkšķi?
JĒCIS
Es? Jāsagremo tavi barkšķi.
GRIETA
Te visiem darba pilnas rokas, Viņš tev gar barkšķiem tikai lokās!
(Kalpones iznes laukā sveču lejamo trauku.)
SKRODERS
Uja! nu paši lies sev sveces! Nau diezgan bodē tādas preces?
JĒCIS
(Turpina savu runu.)
Kur lai priekš darbiem spēki rodas, Kad dienām gaļas nau iekš bļodas...
SKRODERS
(Starpā ar savu.)
Vai tautība var zelt un spirgt, Kad tautiešbodēs neiet pirkt? Tur visi daikti tautiski, - Še ņem - pat «Līgo» paprosi!
(Dod Jēcim vienu papirosu, piedāvā arī citiem.)
(A n d r e j s iznāk ar zirgu lietām uz rokas, skroders, viņu ieraudzījis, ieiet kalpu galā.)
JĒCIS
(Turpinādams.)
Viens putraims tavā putriņā Ar trejiem zirgiem jādzenā.
GRIETA
Ej, čauna tāds!
(Iet drīz ķēķi, drīz pagrabā, šo to pienesdama un meitas rīkodama.)
ANDREJS
(Dod Jēcim širas.)
Še pielāpi, - Tad putraimus gan panāksi Ar trejjūgu.
JĒCIS
(Širas cilādams.)
Kopš pati mira, Pats meties uz to tautību, No Ansona ticis par Andēlu, Tik prasts un skops, ka kauns vien ira, Kas še nu vairs par kārtību?
SKRODERS
(Iznācis atkal ar šujamo, atsēžas uz solīša kalpu gala priekšā, pārdod Jēcim «Līgo» papirosu paciņu, J ē c i s maksā.)
Pats nesēj ne to zupuru, Vēl ceļ par biedrīb's priekšnieku!
GRIETA
Šķend, šķend!
JĒCIS
Tik zirņu pladītes, Staks, sutņi, nātres, skābenes... Vai vīzes vien priekš mūsu kājām Un maisa drēbe mugurā?
GRIETA
Pats saimnieks labāks nestaigā.
JĒCIS
Jā, visi suņi sāk jau smiet... Kā sikstuls grib, tā viņa vaļa, - Mēs gribam iet, kā ļaudis iet; Kas nopelnīts, tā mūsu daļa.
SKRODERS
(Starpā.)
Jā, maz še seko laika garam: Vai kaulu miltus; siernīcas, Vai dzelzsarklus še atrast varam? Un vai viņš sacer dziesmiņas? Tam savi murgi tikai rūp, Viss cits lai viņam jūk un drūp, Un, ko viņš grib, to aumaļām, Viņš neprot tā pa bišķīšam. Kad nelaime vēl bija dzīva, Lūk, tad tik māja uzplauka! Tik vecā bija atkal stīva, Kur tautība bij kopjama...
ANDREJS
Tā žūpot gan jums neļāva.
SKRODERS
Kā tautai zelt, kad liegts bij mums Pat vienkāršs balles rīkojums...
(Skroders licies aizrauties no savas runas un žestikulēdams aiz diega paceļ gaisā visas bikses, kuras šuj.)
ANDREJS
Jā, skroders, tas tik lietu zina, Kā tautas karogs jāvicina.
GRIETA
(Atkal atnākusi.)
Pa daudz tie ļaudis palaisti, Kam prastiem puišiem balles vajga!
ANDREJS
(Sit viņai pa muguru.)
Dun: tiksi drīz par saimnieci!
JĒCIS
Nu, tebe nu, tev visa klaiga.
GRIETA
Tad darbs gan kārtīgāki ietu.
(Aiziet atkal.)
ANDREJS
(Zobodamies.)
Jau vasarsvidū sveces lietu.
JĒCIS
Sev sveces lej, mums žēlo skalus.
SKRODERS
Kā tur lai prāta gaisma nāk?
ANDREJS
Un bārdu skūt dod izkapts galus.
JĒCIS
Lai pats sev skuj ar to, kad māk. Kad ziepju putas žodā smērē, Tad tam jau lieki mantu tērē.
ANDREJS
Kā senči ziepē siekalām.
(Vectēvs pielīdis klausās namiņa durvīs.)
3. skats
VECTĒVS
Kas atkal te ma-mantu tērē...
JĒCIS
(Paklusu.)
Velns, klausījies pa nomaļām.
VECTĒVS
(Iet, uz koka atspiezdamies.)
Pū-pūlies dienām, naksniņām, Lep-lepnība daudz pa-paģērē, Tik uz tās lep-lep-lepnības! Ko jums to kaulu miltu, sveču, To jaunmods - jaunmods velna preču? Sen druvas krusas apsistas Par grē-grē-
ANDREJS
Jūs jau visiem spēkiem Tās apdrošināt aizliedzāt.
VECTĒVS
(Neklausīdamies.)
Par mūs - un ne-nelaiķes grēkiem, Kas iedrīkstējās nicināt Ve-ve-ve-ve-cus, vecus laikus, Laist mājā tos ve-velna daikus...
SKRODERS
Bet jāseko tak laika garam!
VECTĒVS
Jā, l a i d a g a r ā m mācības, I mēs, vai labāk, labāk darām. Tik uz tās lep-lep-lepnības! -
(Uz Grietu.)
Ir skaļi, - nē -, lej, - taukus šķērdē!
(Redz, ka m e i t a caur ķēķa logu izlej suņu silē putru.)
Tik baltu, baltu putriņu.
(Steidzas atpakaļ namiņā paceldams vēl kādu siksnas gabaliņu un to nopurinādams un nogludinādams.)
JĒCIS
Nu, tas grib, lai mūs badā mērdē - Kur siksna?
ANDREJS
Es tev iedevu.
SKRODERS
Tur vectēvs bāza sev ko ķešā.
JĒCIS
Tēvs, dodat siksnu.
VECTĒVS
(Namiņā.)
Siksniņu?
JĒCIS
Priekš sakām -
VECTĒVS
Sakām? Tās var bešā. Ar diegiem.
JĒCIS
Lai nu saka kas!
VECTĒVS
(Atmet Jēcim ar roku, siksnu miji braucīdams, ieiet istabā.)
Tik uz tās lep-lep-lepnības!
SKRODERS
Jā, lep-lep-lep- bet pašu meita: «Dzi, kalps; tris soļus nostāk eita!»
(Ar rokām rādīdams, pirkstus tāi izstiepis.)
JĒCIS
Kad vecā velna nebūtu Un kad mūs labāk barotu...
ANDREJS
Pats lāga vīrs...
4. skats
MARIŅA
(Tautiskā apģērbā.)
Vai nau še Grietas?
JĒCIS
Dzi, Marel, lai viņš atdod lietas.
MARIŅA
Ko? Kāda es tev Marele?
ANDREJS
(Zobodamies.)
Vai nezin', kas cienjaunkundze?
MARIŅA
(Spitīgi uz Andreju.)
Man nevajg jūs kā aizstāvja!
ANDREJS
Nu, protams, rīt jau vedama.
MARIŅA
Ko vectēvs atkal nodarīja?
JĒCIS
Te siksniņa, ko lāpīt, bija.
MARIŅA
Tūlīt.
GRIETA
(Ienāk.)
Ko vajg?
MARIŅA
Nāc, palīdzi...
GRIETA
Jā, sit, pūt, atnes ūdeni!
MARIŅA
Kā tautiski kar ķiņķēziņus...
GRIETA
Ko es zin' jūsu kumēdiņus, Būt' labāk man nākusi palīdzēt -
ANDREJS
(Zobodamies.)
Tos smalkos pirkstiņus apsmērēt!
MARIŅA
(Aiziet līdz ar Grietu.)
5 skats
(A n d ē l s, ģērbies garos svārkos, pastalās.)
ANDĒLS
(Uz Jēci.)
Še siksniņa! - Bet, tautas brāļi, Lai liekas ķildas ir mums tāļi. Tēvs teic, jūs atkal kurnējot, Jūs tautas maizi nicinot, Ko senči ēda simtiem gadu, Un vīzes, skalus, tauku sveces, Kas tautai iedzimts, sirdij radu! Jums labākas tās vācu preces.
ANDREJS
Bet tās jūs lētāk dabūjat Iekš bodes. Pats tur iepērkat.
ANDĒLS
Tik retumis! - Iekš tautas maizes Ir visas labas zālītes, Kas dziedē visas sērgu raizes.
JĒCIS
Tik pelavas un balandes, No bada maizes - vēdergraizes.
ANDĒLS
(Runā patētiski, bet ar zināmu humoru.)
Tu smalkās vācu riktes mīlē, Bet tici, vēderu tās spīlē, Tās vēderu kā slepkavas Tev sen jau būtu kāvušas: Tu laizi ingverotu mērci, Par dārgu naudu ligu pērci. Pēc modes zaķeti tev šūn, Bet mode kā vilks uz tevi glūn.
SKRODERS
Ne katris skroders ira prasts! Kam gara gaišums, kas neparasts, Tam...
ANDĒLS
(Viņu pārtraukdams.)
Svešas modes, ierašas Dzelzs nagos mūs ir kampušas, Nau diezgan tām ārapuses vien, Tās mūsu iekšās, zarnās lien! Un zarnas grauž un dvēseli. Jau šķobās tautas pamati. Tik tautas senā pavārnīca, Tik tautas garša spēj mūs glābt. Kams, pūtēls, grūdens, pigarica, Tad vien tik tauta nesāks slābt.
SKRODERS
...Bet to tik - raksta...
ANDĒLS
Jūs nesajēdzat Un tādēļ lieki dusmot mēdzat. Kad senču ēdienus laikrakstos krātu Un neēstu tos, kas būtu par prātu? Jums trūkst tās pamatidejas Pie pavārības un ēšanas.
JĒCIS
Pie ēšanas man gaļas trūkst.
ANDĒLS
Ak, brāl, tavs prāts pret senčiem rūgst, Tev tīk, kad tauki un krējums tek, Bet jaunums tiem uz pēdām sek. Vai man tās gaļas būtu žēl? Nē, sirds un dvēsele manim kvēl, Kad redzu, kā jūs dzerat un ēdat, Un maz ko gribat par tautu bēdāt, Un vienprātībā mantu krāt.
ANDREJS
Priekš saimniekiem...
(Aizgriežas projām.)
ANDĒLS
Tiklību stiprināt. Tu, Andrej, projām aizgriezies.
ANDREJS
Man apnīk to pašu vien klausīties, Tik mūs no darba kavējat.
(Uz kādu kalpu.)
Ej, Ans, pie kalēja!
ANDĒLS
Paspēsat!
ANDREJS
Plēst tiešām dzelžus no riteņiem nost?
(Andrejs kalpam Ansim rāda ar roku uz vāgūzi, kurp tas aiziet.)
ANDĒLS
Jo kāzām tik nekaltus ratus drīkst post. Znots pagādās jaunus. - Bet uzklausat: Es ēdu un ģērbjos kā sentēvi - - -
SKRODERS
Jā, jūs, bet skatat to jaunkundzi, Vai tā tās spaļu putras gan ēd, Vai līdzās ar mums pie galda sēd?
ANDĒLS
Bet tautas brunčos viņa staigā, Ko tu par ēšanu tā klaigā? No turīga saimnieka meitenes Lai neprasa, ka viņa ēstu Uz mata kā agrāk kalpones, Bet gan lai slāpes miestinā dzēstu Un negrieztu muguru ēdienam, Ko senči ēda, kad labākas dienas.
ANDREJS
Mēs ar to ēstu.
ANDĒLS
Starp saimniekiem Un jums ir celtas zināmas sienas, Neviens tās nespēj noārdīt, Kur viņu nau, tur nekārtība, Bet mūs lai saista vienprātība. Kur vajaga tautas vagas dzīt, Lai tauta laimē un mierā mīt...
SKRODERS
Jā, vagas dzīt: dzelzsarklu nava, Ne kaulu miltu, ne zupura, Pats biedrīb's priekšnieks, - tik viena slava: Dzied koris, tiem nedod malciņu, Kā dziedāšana lai uzplauktu? Es saku, še neseko laika garam, Še nedod piemēru lielajam baram; Īsts tautiets nežēlos miestiņu ziedot, Lai tautiņa iet savu celiņu dziedot! Tik tad var augstas laimes saukt: Es novēlu tautai zelt un plaukt.
(Andrejs darbojas gar ratiem kalpi atmetuši darbu, aizkūpinājuši pīpes vai papirosus, kurus skroderis pārdevis. Papirosu smēķētāji spļaudās par slikto tabaku; visi sēd jeb guļus izlaidušies.)
ANDĒLS
Nē, skroder, to tu nejēdzi, Tev galvā tik diegi un zupuri. Tu vari tik plānus galdiņus urbt Un žūpnīcas indeves bairītī skurbt. Tu laika garam aizskrej garām, Jo laika gars ir tautība; Pie senčiem tā bija visskaidrāka. Tik vecos laikos to atrast varam. Tev jaunmodes preces, tu skuķiem dod šķiņķi Un pretī ņem vistas, olas un šķiņķi. Bet tautai pie senčiem ir jāturas, Mūsu visai dzīvei ir jāgrozās. Un senču garam pāriet būs Mums miesās un asinīs, - tad vien kļūs - Tad mūsu mīļā tautiņa Kļūs vienprātīga un dižena, Būs centienu centris un tautas gars, Savs raksturs, savs uzvalks, savs apziņas svars, Sava rakstniecība un pavārība, Prāts, manta, tiklība, nākamība; Rims nemiers un naids, ne skaudis, ne šķelsies, Kā žiburains ozols tautiņa celsies! Rīt senciskas kāzas svinēsim, Jaunu īsttautas dzīvi iesāksim. Pats savu bērnu ziedam es dodu, Lai tādēļ pie jums es atbalsi rodu! Jūs izvēlētie, jums uzticēts, Kā jāizved dzīvē šis uzdevums svēts: Tik vīzēs staigāt, tik senciski ēst...
DAŽI KALPI, JĒCIS
Ko? Kas? Tad labāk celmājus plēst!
ANDĒLS
Kuš! Es jums lasīšu līgumu priekšā, Kur visa tautība salikta iekšā, Es znotam mājas nododu, Lai viņš tur piekoptu tautību.
(Izņēmis kontraktu, atloka to un grib lasīt. Daži kalpi uzlēkuši kājās, protestēdami.)
Lai esam tad visos centienos, Visās kārtās un dzīves apstākļos Tik savstarpā brāļi, brāļi, brāļi.
(V e c t ē v s ložņā, drusku streipuļodams, pa pagalmu, piegājis pie groza ar cāļiem, tik ilgi ar nūju baksta, kamēr apgāž grozu, tā ka cāļi izskrien.)
(G r i e t a caur ķēķa logu izdzird un iekliedzas.)
GRIETA
(Izskrien iz ķēķa.)
Ej, dzirdat, ķerat - cāļi, cāļi, Kā tie ir vaļā pasprukuši? Ko sēdat, rokas salikuši?
JĒCIS
Mums bij uz saimnieku jāklausās;
GRIETA
Vai tūdaļ pie darba neiesat! Kur skrienat? Tos cāļus saķerat!
SKRODERS
Tur vectēvs ap grozu krāmējās.
GRIETA
(Uz vectēvu.)
Kas jums te apkārt jāložņā, Pie alus jums jāsēd pirtiņā.
(Grieta un Jēcis ķer cāļus.)
SKRODERS
Pie alus būs vectēvs alojies.
JĒCIS
Jeb vai ar misu misējies.
VECTĒVS
Cil-cilvēks vāri to-to alu, Pū-pū-lies vai ne savu galu, Šie cāļus-cāļus kauj un cep, Es sak', es sak', tik uz tās lep- Uz lepnības. -
(Ar nūju uz Grietu rādīdams.)
GRIETA
Vai neiesi! Šis man!
(Atgrūzdama nūju.)
(Grieta aizraida vairākus puišus un skroderi uz dažām pusēm, tad pati aiziet.)
ANDĒLS
(Uz vectēvu.)
Lai, tēvs, tie nemieri.
VECTĒVS
(Uz Andēlu.)
Jā, tev jau - tev jau ar tie prāti - Uz jaunmods ve-ve-velna štāti. - Ak lep-lep-
(Ienāk B r u n o v i c s. Viņš strīpainās biksēs, bet zābakos, ne pastalās. Viņš arī saķēris vienu cāli.)
VECTĒVS
(Uz Brunovicu.)
Dod - dod man to cāļi.
(Aiziet.)
7. skats
ANDĒLS
(Uz kalpiem.)
Tad būsim draugi, kā brālis ar brāli! - Ak, līgavains strīpainās biksās nāk! Rau, tautiets, kas sencību cienīt māk!
(Paķer aiz biksām, rāda un veik uz priekšu pār visu skatuvi. B r u n o v i c s pretojas.)
Bet kādēļ tev šodien ne pastalas, Vai tā nāk īsts tautiets pie līgavas?!
BRUNOVICS
Nu, labrīt, sievastēv!
ANDĒLS
Sveiks, mans znots! Teic «sveiks», jo «labrīt», tas vāciskots.
BRUNOVICS
Ē, ko! - Bet kalpus jūs palaižat, Kas šie jums par brāļiem - tik bauri tāpat -
ANDĒLS
Es runāju viņiem par vienprātību, Par senčiem, tiklību, rakstniecību...
BRUNOVICS
Kas kalpiem tik daudz ir jāzina, Lai zin tik, ka darbus padara, Ka nedzer un nezog, par saimnieku gādā, Ka neslinko, nelasa, tikai lai strādā.
ANDĒLS
Bet mācības tautiskās grāmatās?...
BRUNOVICS
Tās var, bet, dievs pas', tik ne jaunākās, Lai padzied mums biedrībā, teātri rāda Ar vecākām lugām; lai bijīgi turas -
ANDREJS
Ka kalps grib būt cilvēks, tas acīs jums duras, Grib dzīvot priekš sevis, grib domāt un zināt, Grib attīstīt prātu, lai paceltos...
BRUNOVICS
Kam kalpiem to vajga, kas viņiem to dos?
ANDREJS
Tad tautība tikai priekš saimniekiem?
ANDĒLS
Kurš kalps būs taupīgs, tas ietiks pie tiem.
ANDREJS
Bet visiem jau netikt -
(M a r i ņ a skatās pa lielās istabas logu.)
ANDĒLS
Tik krietnākiem; - Es tādēļ mācu, lai mantu krātu...
ANDREJS
Kas būs ar citiem?
ANDĒLS
Lai dzīvo ar prātu, Dievs visiem ir nolicis robežas.
BRUNOVICS
Kas kalpiem ko prasīt, tiem jāklausās.
ANDREJS
(Draudoši - paiet soli tuvāk Brunovicam. B r u n o v i c s atkāpjas aiz Andēla.)
Vai, saimniek, šim te ir jau vara?
ANDĒLS
Jā, viņam es mājas nododu - Par senčiem -
ANDREJS
Nu, tad es aizeju!
ANDĒLS
Bet, brāli, kas tad tā nu dara? Lai vienprātību piekopjam...
BRUNOVICS
Lūk, spītē, bet algu es aizturu tam!
ANDĒLS
Brāl, Andrej...
ANDREJS
Es kalps, ne brālis jums.
(Aiziet lepni, viņam līdzi Jēcis, arī pēdējie kalpi aiziet.)
ANDĒLS
Bet pag...
BRUNOVICS
Lai skrien, liels zaudējums! Mums leišos būs kalpi vēl lētāki; I leiši ir tautas brālīši! Kāds tas nu kalps, tāds grāmatnieks, Tik gudris.
ANDĒLS
Bet labs bija darbinieks.
BRUNOVICS
Ko palīdz, ka neklausa.
ANDĒLS
Neklausa gan, Un sencība! - acīs viņš smējās man...
(G r i e t a atkal ienāk no ķēķa, kur redzējusi augšējo skatu.)
GRIETA
Pats strīpainais brūtgāns, kas tā par laimi! Kā vepris joslains!
BRUNOVICS
Ko tu tā kliedz?
ANDĒLS
Kā krietnis tautiets!
GRIETA
(Uz Brunovicu.)
Vai runāt man liedz? Vai tu jau saimnieks? Tu rīko jau saimi? Jau aizdzini vienu.
BRUNOVICS
Par spītību.
ANDĒLS
(Nemierīgs.)
Nāc, apsveiksim labāk līgavu.
GRIETA
Pag, paliec.
ANDĒLS
(Uz Brunovicu.)
Ej vien, es atnākšu.
GRIETA
(Noved Andēlu pie malas, kamēr B r u n o v i c s ieiet pa namiņu lielajā istabā.)
Pats darbs, tu Andreju projām dzen Par labu šim ķēmam.
ANDĒLS
Nē, Andrejs jau sen Pret tautību ceļas.
GRIETA
Viņš labākais strādnieks.
ANDĒLS
Nuja. -
GRIETA
Tu pats ne saimnieks, ne gādnieks, Tik istabā sēdi un pārdomā vien Par senčiem, lai citi priekš tevis skrien. Dien - naktīm es raujos, ko jaudāju, Kā saturēt nelaiķes krājumu. Tu sprediķo citiem mantu krāt, Pats māki tik sakrāto putināt Uz ballēm un senčiem.
ANDĒLS
Tā ideja liek, Tai ziedoju visu.
GRIETA
Kas tev tur tiek?
ANDĒLS
Tur ideja...
GRIETA
Manis ja nebūtu, Tu sen jau par nabagu staigātu.
ANDĒLS
Nu lai. Mans dzīves prieks ir miris, Kopš izdzisa Anniņa - Praurima, Man paliek tik vienīgi ideja.
GRIETA
Jā, Anniņa mīļa - bet miris ir miris. Tev paliek vēl tava Mariņa, Tai mātes trūkst.
ANDĒLS
Bet tu taču še. Un rīt jau tautietim aizdošu viņu!
GRIETA
Šais mājās es esmu tik svešiniece. Vai še kas notiek ar manu ziņu? Tu vien un vectēvs. Tu meitu spied Pret gribu pie baura un nelieša iet.
ANDĒLS
Bet saimnieks un tautiets, un vienīgais vīrs, Kas ira no svešiem iespaidiem tīrs. Kas nekaunas strīpainas biksas maukt, Lai tauta un sencība varētu plaukt.
GRIETA
Ar biksēm viņš sencību apvilcis, Velc nost tam tās bikses, būs švindleris.
ANDĒLS
Viņš atkal grib koka ecēšām ecēt Kā senči.
GRIETA
Jo neprot labāki.
ANDĒLS
Tev vairāk tīk skrodera zupuri.
GRIETA
Tas balmuts! - jums abiem tie penteri, Tik Andrejam darbi - viens vajdzīgs tev: - precēt, Ņemt krietnu sievu, kas virčapti prot, No krāpniekiem sargā, liedz aplamot.
ANDĒLS
Man ceļā ne mirtes, ne rozes vairs aug, Es neprecos - vecs jau.
GRIETA
E, kāds tu, nu raug! Gan tādas nau otras kā Anniņa, Tā bija kā pavasars vēsmiņa, Tik spirgta un mīļa, un tāda gudra. Tev jāņem, kas krietna saimniece, Kas tevi prot apkopt.
ANDĒLS
Kas tautiete. -
GRIETA
Ne pārāk jauna, bet stipra un mudra.
ANDĒLS
Jā, mīļo Grietiņ, kā tu, -
(Saņem viņu aiz rokas.)
Bet senči - Tu necieni tos!
GRIETA
(Uzliek viņam roku uz pleca, smiedamās.)
Ko nu tie plenči -
ANDĒLS
(Izbijies.)
Ko? Kas?
GRIETA
(Nopietnāk.)
Tu ar senčiem starpā vis bāzies, Kad runā par lietu -
ANDĒLS
Tu virsū tam gāzies, Kas svēts man, jo senči -
GRIETA
Lai velns viņus rauj!
ANDĒLS
(Atlec atpakaļ.)
Tu, tu, tu, -
GRIETA
Nerrs, tfu!
(Nospļaujas.)
ANDĒLS
Uz senčiem tu spļauj! Ak, pērkons!
GRIETA
Tie mēsli vis ceļā man stājas arvienu.
ANDĒLS
Ai, Prāmšans, pret senčiem tāds naids pašu mājās!
GRIETA
Ko plāties te, nost!
(Atgrūž viņu un aiziet ķēķi.)
ANDĒLS
(Iepakaļ bēdīgi, patētiski.)
Arī tu, arī tu? Kad visi ceļas pret tikumu, Es viens būšu uzticams, stiprāk tik vēl Man jāturas idejā - Grietas man žēl.
8. skats
(Ž a n i s ienāk.)
ŽANIS
Labrīt!
ANDĒLS
Nē, sveiks! tā latvietis saka.
ŽANIS
Nu, sveiki!
ANDĒLS
Ko teiksi? - Kas tev tāda smaka?
ŽANIS
(Puķu pušķi glabā aiz muguras.)
Nekas.
ANDĒLS
Sveša štāte, - vai senči tā oda? -
ŽANIS
Es neesmu apodis sentēvus, Tie tagad jau odīs pēc trūdiem.
ANDĒLS
Pie joda! Liec sentēviem mieru.
ŽANIS
Lai trūd un dus!
ANDĒLS
Tie netrūd, bet mostas, tu nelatvis!
ŽANIS
Es latviets un - inženiers - ķīmiķis -
ANDĒLS
Ne tautiets - melns sirtuks un elšķins klāj krūti.
(Pieķer pie svārka un elšķina.)
ŽANIS
Es vizītē - diplomu ieguvu -
ANDĒLS
(Smejas ņirgājoši.)
Būt' vīzītēs nācis - tad iegūtu - Īsts tautiets nu - ieguva jau tavu brūti.
ŽANIS
Kas?
ANDĒLS
Brunovics - Brūnais.
ŽANIS
Tad vēlu daudz laimes.
ANDĒLS
Jā, līgavains ira, tu lieks priekš šīs saimes. Ej vesels un sentēvus nenievā.
ŽANIS
Ardievu!
MARIŅA
Caur logu, plaukšina rokām.)
Ī, - pagaidi, pagaidi, Žani. Nāc aši šurpu un paņem še mani!
(Uzkāpj uz loga. Ž a n i s piesteidzas un izceļ iz loga. Nodod viņai buķeti.)
ANDĒLS
Bet, Mariņ, c a u r l o g u - kas darīs nu tā!
MARIŅA
Tēt, paši senči dzied dziesmiņā: Sātībiņa, gausībiņa, Nāc c a u r l o g u pagalmā.
ANDĒLS
Ne pagalmā - istabā.
BRUNOVICS
(Iznācis arī caur namiņu.)
Lūk, ko tā dara!
ANDĒLS
Nu, bērns vēl. Kā putniņš tā laidās no zara.
BRUNOVICS
Labs putniņš, kā pūce pret brūtgānu.
MARIŅA
Kas tu! Tāda strīpbikša negribu, Lūk, še mans Žanis.
ANDĒLS
Tas spickundziņš -
MARIŅA
Labs tautiets, augstskolu nobeidzis viņš -
ŽANIS
Jā, Ansona kungs.
ANDĒLS
Man Andēls ir vārdā, Tu nedrīksti saukt mani vāciski, Tu nelatvis tāds.
BRUNOVICS
Šim nedīgst vēl bārda, Grib precēties, jemaizasts.
ŽANIS
Labāk jums bārdaiņi, Jums pūrā bārda, - vietā? -
MARIŅA
Pie mantas krāšanas ar var likt lietā: Lūk, sakrāti salmiņi.
(Rāda uz salmiņu bārdā. B r u n o v i c s pārbrauc ar roku un tiešām izkrīt salms.)
ANDĒLS
Meitene, klus'!
BRUVOVICS
Tāds jemaizasts -
ŽANIS
Students, vai dzi!
(Smejas abi ar Mariņu.)
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Met ķīviņus! Bērns, nejoko, rīt jau pie vira še iesi.
MARIŅA
Nekad un nekad.
ANDĒLS
Jau salūgti viesi -
MARIŅA
Lai ēd, dzer tāpat - es nu neiešu.
ANDĒLS
Nāc, Mariņ,
(Gabaliņu pagājis, saka uz Brunovicu.)
ej iekšā uz brītiņu.
(Brunovies aiziet iekšā.)
MARIŅA
Pie Andreja gaid'!
ŽANIS
Še!
(Pasniedz viņai buķeti un met ar roku bučiņu.)
(Žanis aiziet, svilpodams kaut ko iz kādas jaunākās operas.)
9. skats
ANDĒLS
Dzi, ko viņš svilpj? Kā latviešu ausis šīs skaņas lai tilpj? - Met.
(Uz buķeti rādīdams.)
MARIŅA
Nnn.
(Aizgriezdamās.)
Drīz to uzvedīs latviski.
ANDĒLS Gaid` vien! Met. -
(Ar roku rāda, lai met.)
MARIŅA
Nnn.
ANDĒLS
(Noskatās ilgi, atsēstas pie ozola.)
Tu manis vairs nemīli?
MARIŅA
Tēt, tēt!
(Krīt viņam ap kaklu.)
ANDĒLS
Mans bērns!
(Palaiž viņas roku vaļā, atglauda viņai sprogu no pieres.)
MARIŅA
Mans mīļais tēt, Kā tevi, tik mīļu, var nemīlēt?
(Nometas zemē pie viņa kājām, nolaiž pušķīti zemē.)
Tev sirds tik mīksta, tik labs tu, tik cēls, Tu esi kā teikās karaļa dēls. Tik sapņos tu dzīvo pie sentēviem - Tev sveša ir mirstīgā pasaule.
ANDĒLS
Kaut varētu atgriezties atkal pie tiem!
(Roku uz viņas galvas.)
MARIŅA
(Uz augšu lūkodamās.)
Jā, brīnišķīgi jauka ir senatne, Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās, Tur saulīte rotā trijkrāsaina, Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana. Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo, No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo, Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils, Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils; Iz niedola nāras saldsērīgi smejas, Un laumas tur mēnesnīcā vij dejas; Bez saulītes vakarā bāri tur dzied, Tie bargu kungu gaitās iet. Bet melna čūska maļ, jūrā miltus; Tos jāēd tiem, kam vara un viltus. Tur karā jāj bāliņš, aust asiņains rīts, Pret ienaidnieku ass zobens trīts. Un augšā kāpj pilskalns iz senseniem laikiem, Iz simtsgadu miega caur dūmiem un tvaikiem.
ANDĒLS
(Priecīgi rokas izplezdams, uzlēkdams un Mariņu apkampdams.)
Mīļš bērniņ, tu jūti, tu saproti, Tu dzīves prieku man atdodi. Viss tukšs bij un mēms, un kurls ap mani, Šī balss skan kā grimušās karaļpils zvani. Pie kalpiem nau sencības sajēgas, I Andrejs, pat Grieta jau aizgriežas.
(Vectēvs nolīdis, ar nūju rāda.)
ANDĒLS
Es sāku jau pagurt, tu atkal dod sparu - Ved galā šo darbu ar jaunības garu. Es vecs, un mans sākums nau senciskis, Jūs senciski sāksat - tu - Brūnaitis.
MARIŅA
(Pārsteigta, dusmīgi.)
Tas prastais - dzeja mums daiļa un smalka, Ko jēdz tāds, kas rupjš kā netēsta malka.
ANDĒLS
Īsts tautiets ir vienkāršs.
MARIŅA
Tad Jānis jau labāks.
ANDĒLS
Šim tautiska vīze, tam svešzemju zābaks.
MARIŅA
(Uzlēkdama, atiedama no tēva nost, šķelmīgi.)
Tas nejauks un netīrs, tās vīzes man riebj, Un, tētiņ, tev pašam viņš nepatīk arī.
(Tuvodamās atkal, smīnēdama.)
ANDĒLS
(Kaunīgi.)
Vai katrreiz pēc tikšanas skatīties vari, Vai tautiete ģīmi par nieku lai viebj? Ko ideja liek, to bez pretrunas dari.
MARIŅA
Tēt -
(Glaimojoši, lūdzoši.)
Man riebj viņš, man riebj, es to nevaru, Ja spiedi, - es žēlabās nomiršu.
ANDĒLS
Bērniņ mans, augstākā ideja, Tā nepazīst cilvēku žēluma, Kas viņas ugunīs iededzies, Tas neprasa, vai viņš bojā ies; Ne sevis, ne citu tas nevēro, Tas ziedo tai savu visdārgāko; Tas neskatās sānis, bet iet un iet. Tu vari to teikt vai pelt, vai smiet, Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz, Bet visu visapkārt tam' tumsība sedz.
MARIŅA
Tev tīk, ka es raudu? -
ANDĒLS
(Jautrāk.)
Mīļmeitenīti: Krīt lapiņa griezdamās, Iet meitiņa raudādama. Raud', raud' kā pie senčiem, tas piestāvēs glīti.
MARIŅA
(Ar kāju uzsperdama.)
Es negribu raudāt, lai velns viņus rauj.
ANDĒLS
(Uzlec gluži bāls, stāv stīvi, tikai rokas dreb, runā kā aizsmacis, saraustīti, zem sevis.)
Tad idejai, - visam sabrukt lai ļauj?
(Viņš ar roku atbilda Mariņu nost.)
MARIŅA
Tēt, kas tev kait?
ANDĒLS
Nekas, nekas.
(Viņš cīnās ar sevi.)
MARIŅA
(Ar žēlumu viņu uzlūkodama.)
Tad svini ar tās priekškāzas. -
ANDĒLS
(Atdzīvodamies.)
Jā? jā?
MARIŅA
Bet tāļāk -
ANDĒLS
Viss ies, viss ies. Ar laiku gan pieradīs, aprimsies.
MARIŅA
(Stingri.)
Nē, tālāk ne soļa.
ANDĒLS
(Jautrāk.)
Gan kļūs, gan kļūs.
MARIŅA
(Pārmainītā balsī.)
Vai zin', tēt, kur īstenas kāzas būs?
(Nostādamās viņa priekšā.)
Prec' Grietu.
ANDĒLS
(Negriboši.)
Nau tautiete.
MARIŅA
Ies gan, viss ies. Ar laiku gan pieradīs, aprimsies.
ANDĒLS
Tev blēņas tik galvā.
10. skats
PASTNIEKS
Kāds pārītis še?
ANDĒLS
(Neredzēdams pastnieku un domādams to par vectēvu.)
Ko, vectēvs? - Gatava ķibele.
PASTNIEKS
(Atlec atpakaļ.)
Sveiks, saimniek. - Es avīzes atnesu jums:
(S k r o d e r s pabāž galvu no istabas.)
ANDĒLS
Dod šur.
PASTNIEKS
(Nedod, izstiepj sauju pretim.)
Priekš jums še svarīga ziņa.
ANDĒLS
(Izstiepj atkal roku.)
Kas? Kas?
PASTNIEKS
(Bāž savu roku.)
Par biedrību ziņojums. - Garš ceļš bij - slavē - par priekšnieku miņa.
(M a r i ņ a iegrūž sānos Andēlam.)
ANDĒLS
Tad, ziņnesi, še, es tev iedodu mārku.
(Krata viņu acu priekšā.)
PASTNIEKS
Ka centīgs, -
ANDĒLS
Še pimberi!
(M a r i ņ a aiziet.)
PASTNIEKS
Nu, pimberi!
(Andēls dod, bet nedod.)
Nāk garmantu krājējs.
ANDĒLS
Ko? - šurp? Kad? Kad?
(Izrauj avīzi iz rokām un sāk šķirstīt.)
PASTNIEKS
Tik švaka dūša -
ANDĒLS
Vai šurp?
PASTNIEKS
Šurpat.
ANDĒLS
Še vesela orts. -
PASTNIEKS
(Ņem, bet A n d ē l s atkaļ nedod.)
Paldies, še skat'.
(Saņem avīzi un rāda.)
SKRODERS
(Atskrien, vēl drēbju gabals rokā, ņem to kājstarpi, kad padusē nestāv, jo sāk plātīties.)
Vai manas peršas?
(Ķer pēc avīzes. P a s t n i e k s aizstājas priekšā. S k r o d e r s kustas apkārt.)
SKRODERS
Dod - dabūsi mārku.
ANDĒLS
Ko maisies! - vēl nebeidzi sencisko svārku.
SKRODERS
(Paklusu, iegrūž pastniekam naudu.)
Še!
PASTNIEKS
(Saņem naudu un iedod lapiņu iz avīzes. Uz skroderi.)
Lūk, kur -
(S k r o d e r s sāk meklēt pa avīzi.)
ANDĒLS
(Uz skroderi.)
Liec mieru - ar blēņām tu nāc.
(Svarīgi, uztraukts.)
Te tautas garmantu krājējs -
SKRODERS
Nu, prāts, Tur tautas, te manas garmantas. -
PASTNIEKS
Klau -
(Lasa burtodams.)
Brauks nākamu sestdien. -
ANDĒLS
(Iekliedzas.)
Tad šodien jau - Kur brilles -
(Skrien uz istabas pusi.)
PASTNIEKS
Man jāiet.
ANDĒLS
Ej, ej -
PASTNIEKS
Bet par ziņu - ?
ANDĒLS
Liec mieru. -
PASTNIEKS
A paskat...
11. skats
MARIŅA
(Iedod viņam dzeramnaudu.)
Še būs. -
PASTNIEKS
Paldies.
(Aiziet.)
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Jau šodien, - nāc ašāk - tā laime, mans dievs!
(Uzmaukdams brilles un tās noņemdams slaucīt.)
Kur biji tik ilgi?
MARIŅA
Es meklēju -
ANDĒLS
Tik tumšas -
MARIŅA
Jā, podā tās atradu -
ANDĒLS
Kur?
MARIŅA
Barkšķos.
SKRODERS
(Lasa no avīzes.)
Tad dzirdat nu un klausaities: «Jau govis pieniņu sāk raut Un aitiņas pēc staļļa bļaut, Dažs drebot tupeņus vēl mauc, Ar suķiem saimnieks Rīgā brauc. - »
ANDĒLS
Klus', neplāties tik aplami.
(Brilles grozīdams, lasa.)
Brauks - se-sestdien - kur tas? - parādi -
MARIŅA
Še.
ANDĒLS
Ā - tās brilles.
(Nokrīt, lasa, avīzi tāļi nost atlicis, skroderam priekšā aizlikdams.)
SKRODERS
Bet, jaunkundz, šos, Tie sirdi un prātu jums ielīksmos: «Tur tai jaukā lejā Puķes plūca viņa, Staigā daiļā sejā, Ņipra un maziņa.»
MARINA
Es zinu, zinu - vai tas nu reiz drukāts?
SKRODERS
Vēl ne -
MARIŅA
Kā tad lasāt?
SKRODERS
No galvas. - Drīz nāks, Jau drukā... Še «Rudens dziesma».
ANDĒLS
(Atgrūž skroderi nost.)
Tas plukats! «Mēs ceram, ka centīgais priekšnieks»
SKRODERS
(Deklamē.)
«Drīz sāks» -
ANDĒLS
«Ka centīgais priekšnieks» -
SKRODERS
«Drīz sāks» -
ANDĒLS
Vai beigsi? - «To pabalstis - protams, ar prieku - »
MARIŅA
(Uz Andēlu.)
Ko teiksi? Te Vardeķim atbildēts -
(Uz skroderi.)
lasījāt? «Ar suķiem saimnieks Rīgā brauc - Vai līdzi vests jūs nekļūsat?» Kā liekas, tad jūs še par suķi sauc.
SKRODERS
Ko niekus! Tie vēlas iepazīties Ar tautieti - dzejnieku - klausat: «Drīz sāks» -
ANDĒLS
«Krāt naudas, muzeju pildīt»
(S k r o d e r s grib atkal deklamēt.)
Klus', dāks! Skriet! saukt! lai visi sanāk še! Lai visi dzird! - Skriet, kopt un post -
(Plātīdams rokas uz visām pusēm, aizskrien ķēķi. M a r i ņ a steidzas arī projām.)
12. skats
SKRODERS
Pag, paklausat vēl, jaunkundze: «Drīz sāks jau salna lapas kost.»
(Skroders aiziet, deklamēdams un žestikulēdams pa pagalmu.)
MARIŅA
Brrr! -
(Apstājas, pieskrien pie loga kalpu galā, plaukšina rokas.)
Žani!
BALSS
Ū!
MARIŅA
Nāc aši vien!
(Ž a n i s iznāk, M a r i ņ a, viņu saķērusi, izvelk aiz rokas ārā.)
ŽANIS
Kas ir?
MARIŅA
Ko prasi - kad sauc, tad skrien. Ķer, ķer!
(Ž a n i s ir saīdzis, negrib; noķer viņu pie paša ozola; viņa atliekusi galviņu, Žanis stāv auksti.)
E, kāds tu - ķer mani, ķer!
ŽANIS
Tu tikai rotāties, ko tas viss der! KO vecais teica?
MARIŅA
Tu saīdzis?
ŽANIS
Tas Andrejs tāds filozofs palicis - Mums, mācītiem, tauta nerūpot, Un kalpu kalps tikai saprotot - Ko kalps nu saprot!
MARIŅA
Viņš domā daudz -
ŽANIS
Iet projām - lai saimnieks tā jūtas saudz, Un kalps vien ir.
MARIŅA
Viņš lepns.
ŽANIS
Uz ko? Es inženiers. - Tēvam tu teici par to?
MARIŅA
Es nespēju teikt, lūk, viņš tāds bēdīgs, Ka posta tam sapni sen loloto: Es solīju priekškāzas. -
ŽANIS
Lūk, cik tas blēdīgs - Krāpt mani un tevi.
MARIŅA
Žan, nerunā tā! Viņš mīļš un cēls, viņš ideālists, Tēvs dara to labākā apziņā.
ŽANIS
Lai saka to tāds, kas no muļķības sists, Kā Andrejs -
MARIŅA
Tas teica to?
ŽANIS
Jā. - Kā tad nu būs? Es lieks še, un Brūnais par saimnieku kļūs.
MARIŅA
Nē, nē -
ŽANIS
(Rupji.)
Nu, inženiers nelūgsies - Ar prieku pie manis vislepnākā ies. -
MARIŅA
Fui, kāds tu -
ŽANIS
(Apķerdamies.)
Bet es tevi mīlu -
MARIŅA
Tad dzirdi: Bij pastnieks: šodien še piebraukšot Kāds garmantu krājējs.
ŽANIS
Nu - ?
MARIŅA
(Šķelmīgi.)
Padomu dot?
ŽANIS
Nu?
MARIŅA
Aizsteidzies priekšā un tēva sirdi Kā garmantu krājējs sev iemanto.
ŽANIS
Vai man par garmantu krājēju ģērbties?
MARIŅA
Jā, tautiskos svārkos un strīpbiksēs tērpties. Tu teātri spēlēji?
ŽANIS
Mīļāko, Lūk, šā, (Nometas ceļos.) manu cielaviņ, sirdspuķīt, Tavs mīļākais tev pie kājām krīt.
MARIŅA
Vai nu tu vari - bet tikko tik vēl Tāds saīdzis biji -
ŽAMS
No sirds man žēl.
MARIŅA
Tad-še-še-
(Dod nobučot roku, tad locītavu, tad elkoni, plūc viņu aiz ūsiņām.)
ŽANIS
(Jautri.)
Jā, tiešām to varam! Še rīdznieki aktieri taisni brauc garām, - Man pazīstami. -
MARINA
Tad steidzies, tik trauc Un, pārģērbts kā garmantu krājējs, šurp brauc. Ej, rādi, ko spēji! Un to ņem sev omā, Jo tautiskāks būsi, jo labāks šai lomā. Un pārgrozi balsi - ņem krietnāku bārdu - Tēvs uztraukts, tas nepazīs -
(Ž a n i s grib viņu apkampt, viņa izvairās un aši aizbēg, ar pirkstu draudēdama. Žanis aiziet pa pagalmu.)
13. skats
(Ienāk J ē c i s ar otru kalpu iz ķēķa.)
KALPS
Kas te nu nāks?
JĒCIS
Nu, senči! Vai viņš gan uz prātīgu vārdu, Uz alu un miestiņu kopā mūs vāks?
(Ienāk pulks meitu no pagalma puses.)
KALPS
(Uz meitām.)
Kā zostiņas aplokā sadzina.
JĒCIS
Klau, gāganu karš, kā kladzina!
1. MEITA
(Uz kalpu.)
Tavs deguns ass kā zobentiņš, Priekš kara īsti noder viņš.
2. MEITA
(Uz Jēci.)
Un šis tāds resnis uzpampis, - Tur karam būs pulvertoveris.
JĒCIS
(Iet meitām virsū, rokas plātīdams.)
Tad eida ar meitām karu vest -
2. MEITA
Tev smagi būs vēderu - raņicu nest.
14. skats
(Ienāk Andēls, Mariņa un daži kalpi un kalpons.)
ANDĒLS
Kur vectēvs? - Mariņ, - pēc vectēva ej. Vai visi?
JĒCIS
Nau Andreja.
ANDĒLS
Skrej pēc tā, skrej!
(Aiziet viens kalps.)
Bet aši! - (Patētiski.) Nu, baltie bāleliņi, Jūs kviešu druvas arājiņi, Un meitiņas, jūs malējiņas - Jūs dzirdējāt jau jaunās ziņas: Šis nams tiks šodien godināts Un cilāts mūsu sirds un prāts. Brauc tautas gara mantu krājējs, Pats tautas seno gaitu gājējs, Pats laba teicējs, ļauna rājējs.
JĒCIS
Man sen jau deguns niezēja.
ANDĒLS
Tā laba senču ticība. - Lai viesi godam saņemam, Lai senču drēbes apvelkam.
(Uz meitām, kuras slapstās viena aiz otras.)
Lai mazgājam un skujam ģīmi - Par šmiņķiem labāks ūdentiņš, Par pamādēm - sviesta gabaliņš, Jo stingri uz tautību skatīsies viņš.
JĒCIS
(Apslapina pirkstu un ķer meitām pie vaiga.)
Viņš meklē, vai kura nau šmiņķētu ģīmi;
2. MEITA
Vai kurš nau pārāka resnuma.
ANDĒLS
Mums viesojums par labu zīmi! Ja kāzās senčuzinis nāk, Lai jaunie sencisku dzīvi sāk! Kas sen jau man domās, to tagad laī darām, Lai tautas vārdos saucamies, Pret pārsvešošanu tā varam Viskrietnāk apdrošināties.
JĒCIS
(Pa jokam.)
Tāpat kā potējot pret bakām.
ANDĒLS
(Nopietni.)
Un zāles šļācot pret ļaunām smakām. Tad stāsim tā priekšā skaidri un tīri: Pēc svārkiem un sirdīm senlatvju viri. Tik latviski kā sentēvi, Tik nevainīgi kā bērniņi.
JĒCIS
Vai, saimniek, mūs ūdeni mērcēsat?
ANDĒLS
Nē, senciski pārsauksim tāpat.
JĒCIS
Bet taču uz pādiņām ēdīsim, dzersim, Trim jēriem kaklu lauzīsim, Trim mučelēm dibenu ārā spersim?
ANDĒLS
Ej, ko nu - rīt kāzās jūs mielosim.
l. KALPS
(Atnāk atpakaļ no Andreja.)
Andžs neiet - tas nākšot tik atvadīties.
ANDELS
(Uz citu kalpu.)
Ej, teic, ka kristām, lai nāk tūlīt, Ja viņā kaut dzirkstele tautības mīt!
JĒCIS
I mums tad pēc pādiņām nau ko dzīties! Kad dotu vēl ēst.
ANDĒLS
Nu došu, - bet iesim Pie senču ozola -: pārsaukties. Tur senlatvju ziedu vieta, tā viesim Mēs cienīgi varēsim rādīties, Tad stājaties rindā, tur puiši, te meitas, Nu tā - (Uz divām meitām.) jūs tāļāk - jums svešzemju kleitas - Tad klausat - es senāk jau pārsaucu Savu vārdu Ansons par Andēlu, Bet nelatviski bij priekšā vēl vārdi, Nu tagad es saukšos par Barvedi, Par Tautvaldi, Tautslavi, Tautmīli Un Vijtauti, Gintauti, Gaštauti, - Šimbrīžam to tiks. - Nu, Jēcīti, nāc,
(Izņem no kabatas kalendāri un pašķirsta.)
Tu sauksies Vargribis, Kariats Un Aļģirds, Mažuls un Varibuls.
1. MEITA
Vai, maišels ir brangi!
JĒCIS
Ko, skuķi, vai duls!
2. MEITA:
Tam vēders kā maišels, pats varens kā buls.
1. MEITA
Tik Vargribis neder, bet Ēstgribis.
JĒCIS
(Uz Andēlu.)
Dzi, nerro.
ANDĒLS
Nu, muļķes - ko tur lai saka - Tad saucies Akons.
2. MEITA
Jā, vēders kā aka.
JĒCIS
(Iedod otrai meitai dunku sānos.)
Tik tad ļaušos saukt tā, ja rubulis Par katru vārdu.
1. MEITA
Un kliņģeris.
ANDĒLS
(Atmet ar roku.)
Tu, Kriš, būsi Lizdeiks un Radagaiss -
1. KALPS
Ak Jēziņ, kungs un pestītājs!
ANDĒLS
Un Tikums, un Likums, un Kaributs, Un Narimunts, Tarimunts -
1. KALPS
Turimuts?
ANDĒLS
Klus'! Kas te par jokiem.
CITS KALPS
Vēl dos tev ar zuti.
1. KALPS
Nu to jau es saku, lai tura tik muti, Kad dod mums vai suņu vārdus.
GRIETAS BALSS
(Caur logu.)
Ahū! Līz, Līz!
(Meita metas skriet.)
ANDĒLS
Kur skriesi, še vārds.
GRIETA
Nāc šu!
ANDĒLS
(Ātri skaitīdams.)
Tu Nijola, Balmona, Pakonta, Birta.
JĒCIS
(Tura meitu aiz lindrakiem, otra meita izraujas un skrien arī līdz.)
E, še tev nu balmute, pijole!
ANDĒLS
(Uz citām, tāpat ātri.)
Tu Ringala, Sveikata, Gaiva un Girta, Pag, paga - tu Jaunuta, Ļaudmīle
(Nu bēg visas meitas projām ar baru, puiši viņas ķer, izraujas un atkal noķer.)
Un Zieduša, (Uz otru meitu.) Prasuna, Prazunata.
JĒCIS
Kā, saimniek, par suni pārsunāta? Ko tā godīgā skuķe jums darīja? Ka viņa par suni tā jālamā!
(Palaiž vaļā savu meiteni un apglauda, jo tā sākusi raudāt.)
Tas ilgāk nau izturams!
ANDĒLS
(Arvien vairāk uztraucas.)
Nau jau tā! Nau lamāts, - tas vārds tā stāv grāmatā. Te, septembrī, trešā.
JĒCIS
Kas man tur daļas, Bet aizskārt to meitu jums nedošu vaļas.
(Jēcis aiziet ar raudošo meiteni pie rokas.)
ANDĒLS
Ak, pasaules neprāts! Nu pārsauksim jūs,
(Ar pirkstu katram piedurdamies, atkal iz kalendāra lasīdams.)
Tu Jaunsgads, Miervalds, tu Radimins.
1. KALPS
Es Jaunsgads, un Ansis tad Trejkungs būs.
ANDĒLS
Ak, pagaid', man misējās:
(Uztraukumā grāmatā skatīdamies, saķēris kādu kalpa sievu.)
Gedimins, Viligails, Svidrigails, Karigails, Kēruns.
2. KALPS
Kungs, viņa jau vista.
ANDĒLS
Ko iejaucies te!
(Pamana, ka tā ir sieva.)
Nu, Zervila, Zemina, Malone, - Ej, aicin' šurp Grietu un atved ar bērnus.
15. skats
(Ienāk skroders ar kalpu. Skroders tura kalpu aiz svārku pogas un lasa priekšā.)
3. KALPS
Laid mani vaļā, šiem palasi!
(Uz baru rādīdams.)
Kā jāpiemin godam sentēvi.
(S k r o d e r s palaiž to vaļā un saķer citu aiz pogas.)
SKRODERS
Tad klausat: Senči gaudo, ļaudis dejo, Tik par laim' vēl zaļā lejā Jauneklis zem koka sēž, Asaras tam birst virs sejas, Lielas bēdas sirdi plēš, Sēri sauc viņš: «Sentēvi, Skāde, ka jūs miruši!»
ANDĒLS
(Uz skroderi.)
Šo dziesmu es klausos ar patiku, Tik koka vietā liec ozolu. Bet tagad nau laika, mēs vārdus še dodam - Vai dzeja liela?
SKRODERS
Nē, - lielāka
(Izvelk un rāda olekti garu strēmeli papīra, arī jaunais avīzes numurs rokās.)
Ir manim uz senčiem mīlība.
ANDĒLS
Tad pataupi to kāzu godam.
SKRODERS
Tur man trīs citas.
ANDELS
Mums jānobeidz Ar vārdiem, lai viesis mūs nepārsteidz.
SKRODERS
(Rūgtā pārmetumā.)
Viss cits jums rūp, tik ne tauta un dzeja.
ANDĒLS
(Dusmīgi.)
Klus'! pag - tu jau saucies par Vardeķi.
SKRODERS
(Aši.)
- Un Alfonsu, Rolandu, Zutori Un Dēmonu, Kaiminu, Labvēli -
ANDĒLS
(Nicinoši.)
Tas ziņotājam jau nestāv pie seja, Bet priekšvārdos -
SKRODERS
(Uzpūtīgi.)
Priekšā vai pakaļā - Tā es saucos tautiskā laikrakstā.
16. skats
(Ienāk M a r i ņ a, kura ved v e c t ē v u negribošu.)
VECTĒVS
La-laid - laid - meit, da-darbs gar alu -
ANDĒLS
Nāc, tēvs, tevi saukšu par Vidvutu, Par Ūziņu, Pērkoni, Prāmšanu, Kā dievus senos -
VECTĒVS
Gar ie-ie-salu -
ANDĒLS
Nāc, Prāmšantēvs, še zem ozola -
VECTĒVS
(Rāda svecīti, bodē pirktu.)
A pas-pas-
ANDĒLS
Mariņ, tu Karaluni, Tu mana Laimiņa, Dailiņa, Tev vārdu jau daudz, še vēl: Mīlģeda, Še Daņuta -
GRIETAS BALSS
(Caur logu.)
Jēci, nāc pakur man guni!
KALPI
Nau Jēča.
GRIETA
Vēl tejātri nebeidzat?
(Pāris k a l p u ieskrien ķēķī.)
ANDĒLS
Nāc, Grietiņ, nāc ašāk!
(Uz aizskrejošiem kalpiem.)
Jūs pagaidat, Daudz krietnu vārdu vēl paliek pāri, - Kad Pērkons man dēlus būt' piešķīris, Es sauktu tos: Jasbutis, Zimbutis.
MARIŅA
Tēt, atstāj, vēl daudzi pēc vārdiem būs kāri.
ANDĒLS
Jā, varbūt Andrejs atgriežas, Tam Jagails un Šķirgails lai paliekas.
MARIŅA
Bet Strīpgails un Vižgailis - Brūnaitim -
ANDĒLS
Tam ir jau, bet tos ar vēl pieliksim, Tik Strīpgaiļa nau še.
(Uz kalendāri rādīdams.)
MARIŅA
Kas liela bēda?
1. KALPS
(Paklusu.)
Bet kalpus tā var, tos par gaiļiem lai mēda.
MARIŅA
Tēt, pādiņas vajaga dancināt; Tā mūsu sentēvu ierašas māca.
ANDĒLS
(Skatās uz logu.)
Jā, jā, bet Grieta.
MARIŅA
Ko t' pārdomāt, Tas rakstīts no tiem, kas garmantas vāca,
(Mariņa danco ar vectēvu.)
Nāc, Prāmšantēt.
VECTĒVS
(Svecīte rokā.)
Ko-ko - nu - me-me-meit, Ve-ve-ve-velna skuķis - uh!
(Tiek atsēdināts, smejas.)
MARIŅA
(Uz Andēlu.)
Tētiņ, še stājies.
(A n d ē l s danco gravitātiski.)
Lec, pādiņ, lec, pādiņ!
GRIETA
Ko darāt jūs šeit? Vai gluži jau - dulli!
MARIŅA
Nu, Grietiņ, ko rājies, Mēs pādiņas dīdām, nāc, danco ar mums, Mēs skaistākos vārdus tev dosim kā rotu.
ANDĒLS
(Ātri, pielabinādamies.)
Jā, Zandoru, Aldu un Varidotu.
(M a r i ņ a ķer Grietu un danco.)
GRIETA
(Uz Mariņu.)
Met mieru. (uz Andēlu.) Un tu! -
(A n d ē l s nokaunas.)
VECTĒVS
(Pacēlies karina svecīti pretī Grietai.)
A - jums - a jums, A jums, lūk - jāpērk - jāpērk preces, Šķē-šķērdēt uz tās lep-lepnības.
(G r i e t a izrauj viņam svecīti, tas paņem citu.)
Pa-paši lej.
GRIETA
Dod šur tās sveces. Tfju! Kad tev!
(Aiziet.)
17. skats
(Ienāk k a l p a s i e v a ar ganu zēnu. Z ē n s tiek atvests, briesmīgi bļauj, turas pretī, krīt gar zemi.)
KALPONE
Vai klusēsi! sukās a pas! Kā kumeļi aizlaidās, kur tu tos ķersi - Šo vienu tik grābu.
ZĒNS
Anuliņ, lai -
ANDĒLS
Nu, dosim tam, dosim.
(Šķirsta kalendāri.)
KALPONE
(Sāk pērt puiku.)
Vai tu man vēl spersi.
ZĒNS
Vai, nedarīšu vairs mūžam, vai, vai -
KALPONE
Nu, ko tad darīji?
ZĒNS
Au-au-auzās. Vai, - lopi.
ANDĒLS
Tu Ausveitis, Butgaidis.
KALPONE
(Uz puiku.)
Dzi, saimnieks kā baras! Šie diez kur tev dauzās!
MARIŅA
(Uz kalpa sievu.)
Jel neper, ne perams viņš atnācis.
ANDĒLS
Jā, perams gan, senči tā bērnus pēra, Kad robežas vilka un kupicas bēra, Lai būtu, kas robežas atminas, Tā šis lai neaizmirst kristības, Nu, (Viegli iesit puikam.) piemini vārdus!
PUIKA
Vai, nedarīšu,
(Sāk atkal bļaut.)
Vai, vai man, ne mūžam -
(Izraujas un aizskrien.)
ANDĒLS
Tu liegsies man tīšām.
(Grib vēl sist.)
OTRS PUIKA
(Ieskrien.)
Brauci brauc! No valsts nama! Lielceļš put vien!
VISI
(Cits caur citu.)
Ķer! kop! nes! grāb! skrien! skrien! skrien! skrien!
(Liela skraidīšana un kliegšana, izskrien arī G r i e t a un kalpones. A n d ē l s, pats nekā nedarīdams un citiem maisīdams, tikai plāta rokas.)
(Priekškars.)
OTRAIS CĒLIENS
Lielā istaba, ierīkota kā turīgu saimnieku mājās. - Pa kreisai logi ar gardīnēm un puķu podiem, pa labai, vairāk uz skatuves priekšpusi, aizbultējamas durvis uz dzīvojamām telpām. Skatuves dibenā platas dubultdurvis, kuras aizkārtas gardīnēm. - Istaba izgreznota puķu vitnēm, meijām; gar sienām piekārtas dažādas veclaiku lietas, pa griestiem izstieptas aukliņas salmu ķiņķēziņu piekāršanai, bet ķiņķēziņu vēl nau. Viss istabas izpušķojums vēl nepabeigts. Šur tur uz galdiem un krēsliem izmētāti darba rīki: cirvis, āmuriņi, nazis, aukliņas utt. Pie sienas, pa labi, starp logiem dīvāns ar galdu, apkārt krēsli, gar sienām vairāki lielāki un mazāki galdi, krēsli, kumodes utt.
1. skats
(G r i e t a, M a r i ņ a, k a l p o n e s uzkopj un puško istabu, mēž, slauka putekļus, uzklāj jaunus galdautus utt., darbs tuvojas beigām. Vēlāk A n d r e j s.)
KALPONE
(Ieskrien steigšus pa lielajām durvīm, dzirdams, ka piebrauc rati.)
Brauc! brauc! - Jau tūdaļ būšot klāt!
MARIŅA
(Uzbudināta no gaidīšanas.)
Kā? Kas tad piebrauca tur priekšā?
KALPONE
Tas kazaks, - steidzies sludināt.
GRIETA
(Dusmīgi.)
Āksts: sludināt!
(Uz kalponi.)
Nes krēslus iekšā!
2. KALPONE
Jau visi.
GRIETA
Tec tad, palīdz' man!
(Uz blakus istabu rādīdama. Uz Mariņu.)
Tu pabeidz še.
(K a l p o n e s aiziet.)
MARIŅA
Jā, Grietiņ, beigšu.
GRIETA
(Kad kalpones izgājušas.)
Tu pie tā Strīpaiņa iesi gan?
MARIŅA
(Jokodamās.)
Jā, tik vēl vīzes nopīt steigšu.
GRIETA
(Līdzcietīgi, nopietni.)
Bērns, precēties tev liekas joks.
MARIŅA
(Uzbudināta, nebēdīgi.)
- Un neprecēties bīstams spoks.
GRIETA
(Dusmīgi paskatās un aiziedama sparīgi atrauj durvis uz dzīvojamām telpām.)
MARIŅA
(Viņai paka] mīļi nosaukdama un gribēdama to atturēt.)
Bet, Grietiņ - !
(Ienāk pa tām pašām durvīm Andrejs.)
ANDREJS
(Skarbi un skaļi.)
Saimnieka še nau?
MARIŅA
Nē.
(Starpbrīdis; kad A n d r e j s taisās aiziet, - mīksti balsī.)
Andrej, - prom - jūs ejat jau.
ANDREJS
(Auksti.)
Es jūsu kungam būšu liekā?
MARIŅA
(Jautri.)
Es redzēju: - jūs atteicāt...
ANDREJS
(Nosarkdams.)
Jūs redzējāt...?
MARIŅA
(Smiedamās.)
...Kā likāt niekā To strīpkungu, - kā uzstājāt -
(Izrāda to ērmoti, lepni atmezdamās atpakaļ.)
ANDREJS
(Nepatīkami aizskārts, aizvēršas uz iešanu.)
MARIŅA
Jūs tēvu mīlat?
ANDREJS
Mīlu, cienu, - Bet -
MARIŅA
(Priecīgi, rokas plaukšķinādama.)
Jā, es to zināju, zināju, Nu, paliekat vēl vienu dienu!
(Paņem viņu aiz rokas.)
Var Prāmšans dot vēl pārmaiņu.
ANDREJS
(Smiedamies.)
Vai vectēvs? - Tas nu Prāmšans saucas.
MARIŅA
(Šķelmīgi, noslēpumaini.)
Nē. - Daudz var vērsties...
ANDREJS
(Zobojoši.)
It nekas, Kopš staks un sentēvi še jaucas.
MARIŅA
(Jautājoši, uz priekšu paliekusies, rokas uz muguras saņēmusi.)
Bet nu pie - j a u n ā s kārtības -?
ANDREJS
(Viņa seja noskaidrojas, tad, pēc starpbrīža atminēdamies, atkal auksti un puszobojoši.)
Ā - inženiers! - es nevajadzīgs Tad vēl jo vairāk - pats viņš nadzīgs...
MARIŅA
(Piepeši tiek nopietna.)
ANDREJS
(To pamanīdams, mīkstāki.)
...Es gatavs palīdzēt ik brīd', Ja jūsu tēvs to grib, - bet dzīvi Tā ilgāk nevar ciest, viss slīd Uz leju, elpot nevar brīvi -
MARIŅA
(Pārsteigta, pusapbrīnodama.)
Ā! - Jūs -
(Atkal jautra.)
Bet viss jau iet uz labu.
ANDREJS
Priekš manis ne.
MARIŅA
Priekš visiem.
ANDREJS
Nē, - Tik dažiem.
MARIŅA
(Spītīgi, piesizdama ar kāju.)
Visiem pasaulē! Es gribu, lai visi līdz gavilē!
ANDREJS
(Zobojoši.)
Par jūsu kāzām?!
MARIŅA
(Taisās dusmīgi aiziet.)
Fui, ņirgas dabu!
ANDREJS
(Mīkstāk.)
Ak, nē -
MARIŅA
Nu tad šodien vēl neejat, Vismaz šo vakaru nogaidat!
(Aiziet.)
2. skats
(A n d r e j s. Ienāk A n d ē l s, mugurā pusgatavus svārkus, kurus uzmēģina, viena vien piedurkne vēl iešūta, aiz svārku paldēm, kas sniedzas pāri par ceļiem, tura viņu s k r o d e r s V a i b s t i ņ š, tam līdzi viņa amata rīki. Ienāk pa mazajām durvīm.)
SKRODERS
(Uz Andēlu.)
Ko skrienat tā?
ANDĒLS
(Dusmīgi.)
Tu dzird', ka dzen, - Tur Grieta kopj un poš, un slauka.
SKRODERS
Nu, stāvat!
ANDĒLS
Svārks tev dots jau sen, Vēl nebeigts! - Posts!
SKRODERS
Bet šnite jauka!
ANDĒLS
(Dusmīgi.)
Bet nebeigts!
SKRODERS
(Svārkus uzmēģinādams, šur tur piediegdams, piesprauzdams, ar krītu zīmēdams; iekaisis.)
Tā!? Kas tad dziedāja? Kas balli, kas teātri rīkoja? Kas kuplejas kala?
ANDĒLS
(Nezinādams, ko atbildēt, uz Andreju, kurš smiedamies noskatījies uz abiem.)
Ko tu te gaidi?
ANDREJS
Es nācu atvadīties.
ANDELS
(Pārmetoši.)
Tā! Pašlaik, kad še uzplaukstam tautībā, Nāk viesis un sentēvu dzīve, un smaidi, Tiek nomesti svešzemju aplamie spaidi!
ANDREJS
(Auksti.)
Man netīk tais ērmos skatīties, Es eju no svešzemēm mācīties.
ANDĒLS
Tā! - Labāk tev būtu gan atgriezties. Es kristot tev atstāju Jagaili Un Šķirgaiļi.
ANDREJS
Gluži veltīgi, - Jums Jagaiļu diezgan, es saku: nē!
ANDĒLS
(Nemierīgs, uzbudināts, kustas, skroders visur viņam pakaļ.)
Tev pretīgs viss, kas ir daiļš un cēls, Pašu vārdi -
ANDREJS
(Starpā.)
Un spaidi -
ANDĒLS
(Turpinādams, vēl niknāk.)
Vai tautas tu dēls?!
SKRODERS
I paprosus «Līgo» viņš nepīpē, Bet «Lafermi».
(Uz Andēlu, kurš atkal pagājis uz priekšu.)
Pag!
ANDĒLS
(Uz Andreju.)
Tev trūkst ideāla, Tu tautas naidnieks, kas kapu tai rok!
ANDREJS
(Zobojoši, bet arī iekaisdams.)
Kam tautai kapa? Tā gaismai sok, Grib dzīvot, ne mirt, - nau elks no māla, Jūs kankariem gaismu tai aizkarat, Bet gaismā mēs nāksim tikpat un tikpat! Tik visiem vērt durvis, tas spēku tai dos, Tā saules mūžu tā piedzīvos. Nu sveiki!
ANDĒLS
Sveiks, mīļais mans Šķirgaili! Žēl, žēl, tu runā tik sirsnīgi.
(Apkampj Andreju, skroders, klupdams un pie paldēm turēdamies, seko Andēlam. Andrejs aiziet.)
SKRODERS
(Paceldamies, sašutis.)
U, deivels, ko nevarat nostāvēt! Kur tādam var svārkus pašūt spēt?
ANDĒLS
(Atpakaļ skatīdamies, sniegdamies pēc paldēm.)
I viss vēl par īsu, - es neredzu paldes. Tev teikts: laid garāk; vai drēbes žēl, ko?
SKRODERS
(Aizskārts, nepacietīgi cilā paldes un ceļ tās Andēlam pie acīm.)
Še! še! vai vēl garāk? vai slaucīsat galdus?
ANDĒLS
Gan drēbes bij -
SKRODERS
(Sapīcis, nicinoši.)
Zags kas tik prastu kā šo!?
ANDĒLS
(Arī skaizdamies, cilā svārku stūrus.)
Tāds svešmodīgs, īss: suns ar nocirstu asti! Lai svārki ir gari un cienīgi, Kā senčiem pār ceļgaliem.
SKRODERS
Ak, kur tas prasti!
ANDĒLS
Ko? - gleznās tā tēloti sentēvi! Tā dziedamos svētkos viens staigāja Rīgā - Tā liku tev šūt!
SKRODERS
(Augstprātīgi.)
Jūs man mācīsat, Kā šuj un dzejo, dzied, vijoles čīgā! Pats zinu. Pats pašuvu vēl nupat Priekš skrīvera paša, un teica, ka labi!
ANDĒLS
Ko tu? Vai tu tautisks skroderis, Kā Berris un Kaķis, un Zaķītis?! Jūs modes ģeķi man liekaties abi.
SKRODERS
(Pēkšņi uztraukdamies augšā aiz paldēm, kuras šūstīdams bija tupējis.)
Kā? Modesģeķi! Nu, tas ir par daudz! Mēs pagastā taisnības pīlāru stabi. Viņš valda un soda -
(Lieliskā pozē, sev pret krūtīm sizdams.)
Un es tas, kas saudz. Glābj ļaudis caur prašiņām - !
ANDĒLS
Klus'! dzi! tur klaudz!
(Ratu troksnis, kāds piebrauc pie lielajām durvīm.)
SKRODERS
(Iekarsis, nevar beigt un apmierināties.)
...Kas stāķus un pargrāfus raksta, un dzejas...
ANDĒLS
(Uzbudināts.)
Ak, klus' jel! Kā straume iz mutes tam lejas!
(Izmisumā grib aizturēt skroderim muti.)
(Pa tam rati apturēti, dzirdas: «Tpru, tpru!», vairākas balsis: «Sveiki, sveiki!» Izšķirama Grietas balss: «Lūdzu šurp, mīļais ciemiņ!» Aiz durvīm troksnis, meklē atveramo.)
SKRODERS
(Dusmīgi spiegdams.)
Ko? muti man aizturēt!
ANDĒLS
(Lielā nemierā bīda viņu projām.)
Viesis, bēdz! bēdz!
SKRODERS
(Tāpat.)
Ha! likumvīrs briesmīgi atmaksāt mēdz!
ANDĒLS
(Grūž viņu uz blakus istabu, skroders turas pretī.)
Bēdz! ārā!
SKRODERS
Vēl grūstāt? Vai gribat vēl sist?
ANDĒLS
Ej! ej jel! Te gluži vai jāizsamist.
(Iegrūž skroderi blakus istabā kaut gan tas atsperas pret stenderi un vēlāk dauza pret durvīm, kuras Andēls aizbultē.)
3. skats
(Tikmēr jau lielās durvis plaši atvērtas un ienācis Ž a n i s, senciski apģērbies, vīzēs, rūtainās biksēs; liela sirma bārda; G r i e t a. M a r i ņ a, k a l p i un k a l p o n e s; pēdējie panāk drusku istabā, lielākā daļa paliek pie durvīm un aiz durvīm. Mariņa durvis atkal aiztaisa, un kalpi un kalpones iziet.)
ŽANIS
Sveiks, tautiet!
ANDĒLS
(Patētiski, rokas cilādams.)
Tevi sveic šī sēta, Kur senčus augstā godā liek, Kur senču dzīvošana svēta...!
GRIETA
(Ar nepatikšanu skatīdamās uz Andēlu, kurš ar negataviem svārkiem mugurā.)
Nu, svēta - ! Kas tur trokšņots tiek?
(Uz durvīm rādīdama, kur skroders dauzās. Tad uz Andēlu, apspiestā, bet tomēr diezgan dzirdamā skarbā balsī.)
Bet pats kāds rādies viesa vaigā!? Ko tu vēl neapģērbies staigā?
ANDĒLS
(Tāpat, paklusu.)
Jā, Vardeķis -
SKRODERA BALSS
(Aiz durvīm dauzās atkal.)
Dzi, iekšā laid!
GRIETA
Vai liksies mierā? Gaid' tu man, gaid'!
(Skroders uzreiz apklust.)
ANDĒLS
(Atkal piegriezdamies Žanim.)
Sveiks! Miers ar tevi, tautiet...!
GRIETA
(Tāpat apspiestā balsī.)
Taisies! Vēl viesi aizbaidīsi, - ko maisies?
(Atbultē durvis un iestumj Andēlu iekšā, skroders lūko iztikt ārā, bet tiek atbīdīts atpakaļ. - Uz Žani.)
Kungs, atvainosat štieriņu! Še sēstat - lūdzu - uz soliņu! Mums priekškāzas rīt,
(Rāda smaidīdama uz Mariņu.)
par to tās jukas.
(Pie durvīm parādās kalpone un māj viņai neveikli ar visu roku.)
Man atkal jāskrien - vai gluži bez dukas, Jums Mariņa laiku lai pakavē, - Cik gadu augstās mācībās laidām.
(Aiziet pa mazajām durvīm, atbīdīdama ziņkārigos un aiztaisīdama durvis.)
4. skats
(Žanis, Mariņa.)
ŽANIS
(Tuvojas viņai.)
Mīļ-Mariņ!
MARIŅA
(Dikti.)
Tautiet!
(Klusu.)
Mums uzglūnē.
(Dikti.)
No jums mēs senciskus padomus gaidām.
(Virzās no viņa projām ar muguru pret durvīm, aizstādamās beigās durvju atslēgas caurumam priekšā.)
ŽANIS
(Viņai sekodams, klusi.)
Bet mutites mēs -
(Dikti.)
Daudz še garmantu būs?
(Klusi.)
Un mutīšu?
MARIŅA
(Dikti.)
Daudz, ja tik saņemsat jūs.
(Sniedz viņam mutīti.)
5. skats
(Tie paši. Ienāk A n d ē l s, pašaustos svārkos, pusgaros, pēc modes šūtos, bet vizēs, aiz viņa skroders V a i b s t i ņ š - V a r d e ķ i s.)
ANDĒLS
Sveiks vēlreiz, tautiet!
SKRODERS
Sveiks!
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Karaluni! Tec, meitiņ, lai uzkost ko parauga, Lai miestiņu atnes, lai steidzas kurt guni! Mans viesis -
ŽANIS
(Priekšā stādīdamies.)
Uluvirpuniķis.
ANDĒLS
Skaists vārds!
SKRODERS
(Starpā, arī priekšā stādīdamies.)
Es dzejnieks: Vardeķis!
(Mariņa aiziet.)
ŽANIS
(Uz skroderi.)
Man nedzirdēts.
SKRODERS
Dzirdēsat!
ŽANIS
(Uz Andēlu.)
Sirds mani dzina Pie tevis, kas senčus tā godināt zina. Par tevi no visiem man sen bij jau teikts, Kā slavens tautiets topi tu sveikts. Tāds nadzīgs spalvas tecinātājs -
SKRODERS
(Atkal starpā jaukdamies.)
Tas es!
ŽANIS
(Negriezdams uz viņu vērības.)
Un gaismas secinātājs; No laukiem dažkārt ziņas sniedzat Un slavējat biedrības darbību, Un zagt un dzert, un šķērdēt liedzat -
SKRODERS
(Atkal, vēl dzīvāk.)
Tas es, tas es! es rakstīju!
ANDĒLS
(Ļoti glaimots, atbīda skroderi nost.)
Bet es tos bairīšus maksāju.
ŽANIS
Jūs nēsājat vīzes, sev pārsaucāt vārdu...
ANDĒLS
(Apstiprinādams.)
- No Ansona Andēls un Barvedis, Un Tautmīls -
SKRODERS
- Es Rolands un Zutoris.
ANDĒLS
Bet skaistāk vēl Uluvirpuniķis!
ŽANIS
(Glaimots, galvu kratīdams.)
- Tik sencisku skābputru skaitāt jūs gardu, Ar koka ecēšām liekat jūs ecēt, Bet tos, kas nau senciski, trijdeksņiem svecēt -
ANDĒLS
(Nopietni.)
Tik vārdiem -
(Ienāk Mariņa ar alus zarakannu un alus butelēm, aiz viņas redzamas vairākas kalpones ar dažādiem ēdieniem, kuras kautrējas nākt iekšā; durvis paliek pusviru, ļaudis skatās ziņkārīgi iekšā.)
MARIŅA
Še tautiešam alus un miests, Un pakods.
(Noliek zarakannu Žaņa priekšā un sarīko uz blakus galda dzeramo un uzkožamo.)
ŽANIS
(No Andēla uzaicināts, dzer pirmais.)
Sveiks!
ANDĒLS
(Dzer arī iz zarakannas, bet skroderim ielej sevišķā glāzē.)
Sveiks!
MARIŅA
(Uz kalponēm, kuras nenes uzkožamos.)
Nu!
KALPONE
(Durvis pavērusi, sniedz šķīvi.)
Še, Mariņa, šķīvi!
ANDĒLS
(Kas noskatījies uz šo kautrēšanos.)
Ne «Mariņ», bet «Karaluni»!
TĀ PATI BALSS
Še sviests!
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Ko Nijole nenāk?
MARIŅA
Bail vārda.
ANDĒLS
Nu, dīvi!
MARIŅA
(Smiedamās.)
Par pijoli sauc.
(Žanis smejas skroders arī smejas, pazagšus skatīdamies uz Žani; abi pa visu skatu dzer. Ļaudis pie durvīm arī smejas, dzird kalponi baramies, tad aizbēgam.)
ANDĒLS
(Nopietni, dusmīgi.)
Tautas naidnieki!
(Mariņa saņem no meitām šķīvjus un saliek uz galda, atnes arī šņabi un vīnu līdz ar glāzēm. Arī kalpones sāk bailīgi nākt istabā palīdzēt galdu sarīkot, bet tad skriešus atkal izbēg iz istabas. - Žanis noskatās kalponēs.)
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Vīns, šņabis nau vajdzīgs, - mēs tautieši -
(Mariņa aiziet, aiztaisa durvis.)
ŽANIS
Kad dzer, dzer vienu, nau maisīšana, - Tā tautas miesas dragāšana!
SKRODERS
To tūdaļ redzi, kad mēģini, Lūk, tā -
(Viņš, ielējis šņabi glāzītēs, saskandina un izdzer; tāpat izdzer bez kautrēšanās Žanis.)
ANDĒLS
(No brīnumiem par Žani pārsteigts, bet tad arī izdzer. Skroders lej pa otrai.)
VISI TRĪS
(Saskandina glāzes.)
Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks!
ANDĒLS
Es lūdzu nu uzkost.
ŽANIS
(Sāk jau tikt jautrākā dūšā.)
Jā, ievaļģīt reiks!
ANDĒLS
Cik skaisti tu teici!
ŽANIS
(Tālāk leitiskodama.)
Tā latuvji kalba.
SKRODERS
(Nesaprazdams.)
Kas? Ko?
ANDĒLS
(Uz Žani, nicinoši rādīdams uz skroderi.)
Tas jau nesaprunt, - acis tik valba.
ŽANIS
(Uz skroderi.)
Tā tagad īsts ozoldēls runāt sāk
(Uz Andēlu.)
Jāns Upmals, mans draugs, tas arī tā māk. Jūs zināt to, viņš no šī pagasta?
ANDĒLS
(Ar nepatikšanu.)
Jā, zinu: tāds ārgals.
ŽANIS
(Grib iemantot sev Andēla labpatikšanu.)
Tā maldība: Viņš krietnākais tautiets!
ANDĒLS
Man neliekas: Par ko tad jūs saņemt še neradās?
ŽANIS
(Smejas viltīgi.)
Var būt, ka ar ira, tik apslēpjas?
ANDĒLS
(Ironiski.)
Viņš nau tik bailīgs! - Bet Brūnaitis, - Mans znots, - tas tik cilvēks!
ŽANIS
Nau tautietis! Bez vīzēm!
ANDĒLS
(Aši.)
Tās būs.
ŽANIS
Vai tautdziesmas prot? Vai jandāliņu māk izdancot?
ANDĒLS
(Manāmi apjucis, aizgriežas.)
Nē, neesmu jutis; var būt, ka viņš kaunas -
SKRODERS
(Iečukst Žanim ausīs.)
Pats Andēls jau neprot.
ŽANIS
Vai dziesmiņas ļaunas? Vai tautiešam jākaunas tautiski diet?
ANDĒLS
(Nokaunējies iet uz durvju pusi.)
Nez, kur viņš nu, - likšu pēc viņa iet.
(Paver durvis un sauc.)
Vai Brūnaiša nau?
VAIRĀKAS BALSIS
Viņš būšot tūlīt.
(Paklusāk.)
Vēl ģērbjoties - vīzes vēl nebeigtas pīt -
ANDĒLS
(Uz skroderi.)
Tec šūt, lai svārki tiek gatavi rīt!
(Skroders paceļas negriboši, grasās iet, paliek.)
ŽANIS
Mans draugs, Jāns Upmals, vis nekaunas, Dej jandāliņu, dzied dziesmiņas -
ANDĒLS
(Ar nepatikšanu, lūkodams novērst sarunu uz citu priekšmetu, uz Žani.)
Jūs dziesmiņas krājat -?
SKRODERS
(Aši bērdams, sāk deklamēt.)
Pag, uzklausat It visu, kas ir tautisks, Tver mana mīlība, Kamēr šīs miesas stāvēs Un krūtīs dzīvība -
(Žanis un Andēls iztrūkušies un uzlēkuši kājās, Andēls metas viņam klāt, skroders atkāpjas.)
ANDĒLS
Klus'! šūt! klus'!
ŽANIS
(Uz Andēlu.)
Muti aizturat!
(Andēls to tiešām grib izdarīt, skroders metas pa durvīm lauki.)
ŽANIS
(Atkal uzņemdams savu sarunu.)
Jā, Upmals, tas gan der par tautisku znotu.
ANDĒLS
Viņš netic, ka tautiņa nenīks nekad, - Jā, jūs gan es ņemtu, jums mājas es dotu -
ŽANIS
(Aši.)
Nu dodat!
ANDĒLS
Brūnaitim norakstīts. Še līgums.
(Izņem no kabatas rakstu, kuru sāk lasīt priekšā.)
No viņa man apsolīts: Ka stingri senciski mājas viņš kops, Būs sencisks pats, katrs kalps, katrs lops. Ne ostfrīžu govis, bet dzimtenes, Ne ēdiens, ne drēbes no svešatnes... Tā līgumā vārdu pa vārdam mēs sakām.
ŽANIS
Tas slaveni tautiski! Rādat jel šur!
(Andēls iedod rakstu. Lasa.)
Bet vārda «Brunovics» nau še nekur?
(Skroders lēni atkal ielīdis pa durvīm iekšā.)
ANDĒLS
(Rāda rakstā.)
Vārds nesenču; vieta še atstāta blakām, Vēl jāatrod vārds, kas senciski skan.
SKRODERS
(Pienākdams tuvāk.)
Bet viņam pēc ruļļiem ir «Brunovics» vārdā, Tas tomēr ir jāliek.
ŽANIS
(Apdomājis jaunu plānu.)
Pēc ruļļiem gan, -
(Patētiski.)
Bet vai tad lai ruļļi mums sencību ārda? Kas dižāks, vai zaļoša sencība Vai sakaltis rullis? man jāprasa! Kad zeltenītes un arāji dēli Priekš sencības pūlas agri un vēli, Krāj naudas un mantas, un ierašas, Vai tiem pēc tiem ruļļiem gan jāskatās?! Tie ziedo visu, tā svārkus, kā kleitas, Un līgo kā Rāmavā puiši un meitas, - Ir es krāju mantas. - Jūsu paraksts še ir?
(Skatās līguma rakstā.)
ANDĒLS
Ir.
ŽANIS
(Redzēdams Andēla parakstu.)
Ā! - Jūs vēl daudz kas no sencības šķir. Vai tas jau viss, ko priekš viņas jau darāt? Bet ziedot sevi, - vai to jūs varat?
ANDĒLS
(Steidzīgi.)
Jā, jā, - mēs jau krājam ar dziesmiņas Un naudas -
SKRODERS
(Jau pie galda klāt pienācis.)
Un taisījām dievības, Kad nebij, kur ņemt -
ANDĒLS
Vecas atliekas Un māņus, un drēbes! - tec, Vardeķi, aši! Nes šurp mūsu mantas! - pag! - veclaiku graši Ir kumodē, augšā, pa kreisi, - tec, tec!
SKRODERS
(Steidzīgi.)
Vēl ceļa kāju, lai labāki sec!
(Iemet atkal un aizsteidzas.)
6. skats
(A n d ē l s, Ž a n i s.)
ANDĒLS
(Taisnodamies.)
Mēs krājam sev muzeju; visu šo dzīvi Es ziedoju tautībai, - cīnījos sīvi Par viņu, pat reizēm pret savējiem, Un tautiskāko no tautiešiem, Kas turpinās sākto, par mantnieku ņēmu. Šis noraksts -
(Grib paņemt no Žaņa rakstu, tas to attura.)
ŽANIS
Bet vārds jau vēl jāatrod -
ANDĒLS
Es lūgtu, ka garmantu krājējs to dod!
ŽANIS
Labprāt, tā pareizi!
(Iebāž rakstu savā kabatā.)
Jūs tautiets, - to ķēmu Ar jums nevar līdzināt. - Jums ira sirds, Kur sentēvu ziedu ugunis mirdz; Jūs neesat vīrs, kas pusceļā stājas, Kas senčiem pa pusei tik nodod šīs mājas. Jo sen jau senči, sen ilgojas -
(Viņa runa top aizvien vairāk patētiska.)
Pēc savas mājas, pēc Rāmavas, Kur vaidelaiši lai vadātu, Kur senčuziņi lai rīkotu; Kur būtu tiem svētie ozoli Un birzes, un upuru akmeņi, Trim torņiem latvju baznīcas: Divi priekšā un viens uz pakaļas; Tur muzejas mantas mēs kārtu gar sienām, Tur pilskalnus celtu iz sentēvu dienām, Tur koris būtu no burtniekiem Un skola, un patversme dzejniekiem: Tie trinkšķinātu tur latvju koklēm Un nepagurstošām dziedātu žoklēm; Un ziģeņoti tur ziņģētu, Tur pulks būtu visādu daiļnieku, No vaidelaišiem līdz līgusoņiem: Tā latvju dailes uzplauktu joņiem!
(Rāda aizgrābts uz ozolu pagalmā.)
Tur birze, te ozoliņš - zemzarīts, Te senčiem priekš Rāmavas mājoklis glīts! Te mostos tie atkal uz senlatvju dzīvi! - Pats saimnieks būtu par Krīvaiti - Krīvi!
ANDĒLS
(Klausījies, aizvien vairāk sajūsminādamies.)
Mans sapnis! mans ideāls nesniegtais! Tu izteic to, pērkoņdēls mīļākais! Nāc man pie krūtīm!
(Apkampj strauji Žani; Žanis sāk ar viņu dancot pa istabu. Tad Žanis vedina viņu iedzert.)
ŽANIS
Sirds ticīgi Man juta, ka radīs še atbalsi: Šīs mājas tiks senču pilns īpašums, Kāds pašmīlīgs Brūnīts tās neatņems mums, Kas senciski dejot pat liedzas un kaunas!
(Andēls top uz acumirkli nopietns, tad atkal pārvar sajūsminājums.)
7. skats
(T i e p a š i. Ienāk trokšņaini: s k r o d e r s un vairāki k a l p i, visi apkrāvušies dažādām drēbēm, sieviešu sagšām un brunčiem, palagiem, dvieļiem, vadmalas gabaliem, pastalām, vīzēm, svārkiem, cepurēm utt., arī zirgu aizjūgiem no striķiem, ilksēm, riteņiem, galdiem, mucām utt. Skroders noliek arī naudas.)
SKRODERS
Še būs, cien-garmanti, veselas paunas!
(Uz kalpiem.)
Nu, iedzerat puiši!
(Uz Žani.)
Sveiks!
(Uzdzer kalpiem arī.)
Veseli!
KALPI
Sveiks! sveiks!
ANDĒLS
(Uz skroderi.)
Tev vēl jāšuj! - gan! - nedzeri!
SKRODERS
Ko - jāšuj? - Kad tautas druvā ir darbs?! Pats jautrā dūšā, pret mums esi skarbs!
ŽANIS
(Kurš, no brīnumiem rokas sasitis, kad tika ienestas lietas, tagad pārgalvīgi jautrs.)
Jā, jautri būsim! Nu priecīgā sejā Ap senču greznību rotāsim dejā!
(Mēģina visus sastādīt ap atnestām lietām, liek viņiem sadoties rokās, lūko visādi neļaut Andēlam apdomāties.)
Še senči sev jaunu Rāmavu cels, Kas vaidelaišu vadībā zels!
ANDĒLS
(Vēl bažīgi un pusšaubīdamies.)
Bet Karaluni - kur ņemsim tai vīru? Bez naudas un mājas, kas precēs pēc tās?
(Kalpi sačukstas, brīnīdamies un galvas kratīdami. Skroders pasmīn viltīgi, bet ir jau iereibis.)
ŽANIS
(Patētiski.)
Ne mūžam tai netrūks kāzu un dzīru! Viskrietnākie tautieši pulkiem vien jās Uz Krīvi pēc augstākās zeltenes rokas!
ANDĒLS
Jā, jā, - lai tad tautības ideja sokas.
ŽANIS
Nu diesim!
SKRODERS
Jā, diesim!
KALPS
(Uz Ar.dēlu.)
Kungs, kas tad te būs?
ANDĒLS
Būs Rāmava, - priecīgi esat ir jūs; Sauc Karaluni!
KALPS
Vai Mariņu?
(Aiziet.)
ANDĒLS
Jā, jā, visus ļaudis!
(A n d ē l s, tomēr vēl pilns nemiera, staigā apkārt, pieiet pie durvīm, paskatās pa logiem, vai kāds nenāk. S k r o d e r s laiž apkārt alus kannu. Ž a n i s lūko uzjautrināt Andēlu, ievilkt viņu sarunā par atnestām lietām, kuras cilā un šķiro.)
BALSS
(Aiz skatuves sauc.)
Ē! Mariņ, ahū!
(Ienāk k ā d s k a l p s un tuvojas skroderim.)
KALPS
(Paklusi.)
Dzi, Vaibstiņ, pulks dziedātāju jau klāt.
SKRODERS
(Iemet vēl.)
Nu labi, tad raudzīsim padziedāt.
(Aiziet.)
ANDĒLS
(Uz kalpu.)
Vai Brūnaiša nau?
KALPS
Jā, esot jau še.
(Ienāk M a r i ņ a tautiskā svētku apģērbā.)
ANDĒLS
(Priecīgi.)
Tu nāc, mana saulainā bitīte!
MARIŅA
Tēt -
ŽANIS
(Jautri, nebēdīgi, staltā pozē, nometas Mariņas priekšā uz vienu celi.)
Krīvaiša dukte, tu jaunava, Še tevi kā pirmo sveic Rāmava: Šīs mājas top senču pilns īpašums, Nāc svinēt svētkus, nāc rotāt ar mums!
(Ņem Mariņu aiz rokas un dejo ar viņu dažus taktus kādas tautiskas dejas.)
MARIŅA
(Nesaprazdama.)
Kā?
ŽANIS
Tauta še saimnieks, ne Brūnaitis!
MARIŅA
(Piesteidzas klāt A n d ē l a m, kurš ir laimīgs par Žaņa uzmanību un cienību pret Mariņu.)
Mīļ-tētiņ -
(Pieglaužas viņam.)
- tad Žanis -
(Grib steigties pie Ž a ņ a, tas taisa atraidošu zīmi.)
ANDĒLS
(Saīgdams.)
Tas - nelatvis.
(M a r i ņ a apķeras un saprot, saskatās ar Ž a n i.)
8. skats
(T i e p a š i. Ienāk B r u n o v i c s, pastalas kājās. Līdzi arī skroders.)
ŽANIS
Lūk, te jau viņš nāk!
(Uz Brunovicu.)
Nu, stājies še klāt!
BRUNOVICS
(Apjucis, kaunēdamies.)
Labrī - sveiks!
ŽANIS
Senčus nāc sumināt! Īsts ozoldēls prieka jandālā lēks: No mantkāriem nagiem ir glābta šī sēta, Tā turplikām latvju senčiem būs svēta! Dej! rādi, ka senčiem ir ziedots tavs spēks!
(Parausta B r u n o v i c u aiz svārkiem, tas bailīgi kāpjas atpakaļ un kaunas dancot. - Uz Andēlu.)
Nu, redzi, viņš nedej!
ANDĒLS
(Uz Brunovicu, nopietni.)
Dej, Brūnaiti! Dej, nejokojies ar likteni!
ŽANIS
(Uz kalpiem un kalponēm.)
Šurp, brāļi un māsas, šurp, skataties, Kā Brūnaitis senčiem par godu še dies!
(Gribēdams Brunovicu vēl vairāk samulsināt, velk iekšā puišus un meitas, ar meitām knakstīdamies. S k r o d e r s arī palīdz, meitas pretodamās spiedz un bēg uz lielajām durvīm, kuras arī jau atvērtas līdz pusei.)
MARIŅA
(Smiedamās apkar Brūnaitim kādus no atnestiem svārkiem.)
Pag, senciskā uzvalkā ietērpies.
BRUNOVICS
(Sāk jau dusmoties, skatās uz visiem jautājoši, bet, redzēdams, ka A n d ē l s ir ļoti nopietns pa visu laiku un nu arī M a r i ņ a taisa nopietnu seju, sāk tiešām neveikli dancot.)
ŽANIS
(Mauc viņam cepuri dziļi galvā.)
Še, latvju cepuri uzmauc vēl galvā!
BRUNOVICS
(Apstājas, sapīcis.)
Kungs, ko jūs mani tā ķēmojat?
(Grib noņemt cepuri, Ž a n i s uzspiež to viņam pār acīm.)
ŽANIS
Kas? Ķēmo? Tev sentēvu mantas dod balvā!
BRUNOVICS
(Saskaities nomet cepuri un svārkus zemē un min ar kāju.)
ŽANIS
(Patētiski, apsūdzoši.)
Viņš svētumu min pat ar kājām! skat, skat!
(Paceļ cepuri rūpīgi un noputina, s k r o d e r s palīdz; A n d ē l s tam met ar roku, lai aizietu, s k r o d e r s atvelkas uz durvīm.)
ANDĒLS
(Skumīgi.)
Vai, Brūnait!
BRUNOVICS
(Dusmīgi.)
Ko blēņas! tie kankari!
(Uz Žani.)
Es saimnieks, ko uzdrīksties, rakari!?
ŽANIS
(Cienīgi un zobgalīgi.)
Še senči ir saimnieki! Kontrakts ir man.
BRUNOVICS
(Arvien vairāk uzbudinādamies.)
Ko senči? Kāds kontrakts?
ŽANIS
(Tāpat.)
Tev pretīgi. Skan?
ANDĒLS
(Skumīgi un pārmetoši.)
Nīst senčus!
ŽANIS
(Uz Andēlu.)
Pag, gribu tam pārbaudīt īkstis. -
(Uz Brunovicu.)
Vai mīli šo daiļāko līgavu?
BRUNOVICS
(Nesaprazdams, lūkojas uz visiem, bet i A n d ē l s, i M a r i ņ a skatās uz vigu jautājoši un gaidoši.)
Nu, protams!
ŽANIS
Tā. - Melis pats griež sevim rīkstis.
(Uz Brunovicu.)
Teic, vai tu bez mājas to precētu?
BRUNOVICS
(Dusmīgi.)
Bet ir jau tai mājas, - man norakstītas!
ŽANIS
(Uzstādamies.)
Teic, ņemsi bez mājas?
ANDĒLS
Nu, teic!
MARIŅA
Teic! teic!
BRUNOVICS
(Vēl nesaprazdams.)
Jūs muļķojat mani, - tās skolas nau glītas.
MARIŅA
(Izrādītā nopietnībā.)
Tu šaubies? Vai brūtgāns tā līgavu sveic?! Tev vairāk vērts mājas un zirgi, un lopi?
ŽANIS
(Zobojoši.)
Ļauj, viņš tevi notaksē rubuļos.
ANDĒLS
(Nopietni.)
Nāc, meitiņ!
(It kā Mariņu sargādams, paņem aiz rokas.)
ŽANIS
Teic drīz, jeb tu nosodīts topi!
BRUNOVICS
(Noprazdams stāvokļa nopietnību, lūkojas pēc skrodera.)
Kur skroders? - Tu liecnieks, ka mājas man dos.
SKRODERS
(Panākdams uz priekšu.)
Kāds liecnieks? Kas velti tev laiku ies tērēt!
ANDĒLS
(Patētiski uz Brunovicu.)
Nē? - Nu tad - !
BRUNOVICS
(Uz skroderi.)
Ko maksāt? Tavs raksts; tev būs zvērēt.
SKRODERS
(Augstprātīgi.)
Gan redzēs pie tiesas -
ANDĒLS
(Uz Brunovicu, patētiski un grūtsirdīgi.)
Jā, - nu tad ej vien! Nau māja, ja brūte par piedevu dien!
(M a r i ņ a atgriež Brunovicam muguru, B r u n o v i c s saskatās ar s k r o d e r i un sametas galvām.)
BRUNOVICS
(Vēl paskatīdamies uz skroderi, runā piespiesti uz Andēlu.)
Nu, ņemšu jau ņemšu!
ŽANIS
Bez mājām?
BRUNOVICS
Bez mājām.
ŽANIS
Priekš tautas no mājām tu atsakies?
BRUNOVICS
(Ar nepatikšanu.)
Jā, jā jel!
MARIŅA
(Brunovicam roku dodama.)
Sniedz roku!
ŽANIS
(Jautri.)
Tad senči uz kājām! Kad Brūnīts no mājām pats atteicies, Jo mīlestībā ir iededzies, Tad senčiem vien tiesības ir uz šo mantu; Es senču pilnvarnieks, kontrakts ir še!
(Izvelk kontraktu un rāda Brunovicam.)
BRUNOVICS
(Kurš ar ļoti skābu ģīmi izrādījis mīlētāja lomu, satrūkstas lieliski un skaļi iesaucas.)
Ko?
ANDĒLS
(Grib ņemt Brunovica roku un savienot to ar Mariņas roku.)
Senčiem būs m ā j a, tev z e l t e n e!
BRUNOVICS
(Atgrūž Andēla roku, sašutis, trokšņodams.)
Nost! - Krāpnieki! blēži!
(Uz Žani.)
Bet gan tu man, gan tu - ! Nāc, skroder!
SKRODERS
(Lepni.)
Nu!
BRUNOVICS
(Kliegdams.)
Nosist jūs velnus, jūs - jūs!
(Uz Andēlu.)
Tu vecais muļķis! Kas tev tagad būs?! Šis aplupīs tevi.
ANDĒLS
(Cienīgi, stingri.)
Prom!
BRUNOVICS
(Draudēdams abām dūrēm.)
Prakosts, tu velns! Tfju! - Pag, jūs!
(Dusmās spārda senču lietas, cepures tu svārkus, tad aizsteidzas, s k r o d e r i līdzi ņemdams.)
9. skats
(T i e p a š i, bez B r u n o v i c a un s k r o d e r a.)
ŽANIS
(Jūtas kā uzvarētājs.)
No dusmām zils ir un melns! Tā mīlē viņš tautu -un līgavu!
ANDĒLS
(Noskumis un domīgs.)
Mans dievs, vai nava vairs krietnuma ļaudīs?!
MARIŅA
(Mierinādama.)
Ak, nenoskumsti, mīļ-tētiņu! Tas atmests, kas sevim grib labumu, Tik tagad tautai liktenis audīs Visspožāko nākotni laimībā Un vienprātībā, un līdzībā, Būs viens priekš visiem un visi priekš viena, Viens dzīvinošs mērķis kā gaišākā diena, Un kritīs pēdējā šķirošā siena!
(Uz kalpiem.)
Nu, sniedzat mums rokas bez kautrības Priekš jaunas, brālīgas vienības - !
KĀDS KALPS
(Kautrēdamies, puszobojoši.)
Bet kurš tad nu kungs?
MARIŅA
(Nopietni, sajūsmināta.)
Vairs Brūnaiša nava, Nau bargā ko baidīties!
KALPS
Dieviņam slava! Bet kam tad nu papīrs?
ŽANIS
Lai papīrs, nu lai! Mums jāceļas augstāk - līdz tautībai!
(Pūlas Andēlu vest uz citām domām un uzjautrināt ar savu jautrību, kura tiek pavairota no uzvaras prieka un iebaudītiem dzērieniem; top aizvien pārgalvīgāks. M a r i ņ a atkal pieglaužas tēvam aiz līdzcietības.)
Nu gaiss ir brīvs, nu tauta spēs ziedēt, Lai traucam pēdējos mākoņus kliedēt! Lai šķīstām sevi un pārbaudām, Un visu, kas ir mums, tai ziedojam! Lai ziedu vietu še tautībai ceļam, Kā sentēvi ziedu akmeņus veļam!
(Saceļ galdu uz galda, apklāj ar atnestām drēbēm kā drapērijām; M a r i ņ a palīdz A n d ē l s gan brīnās, bet arī piepalīdz drusku.)
Še būs tā vieta, kur ziedam mest, Kas mīļš un dārgs mums, )ai steidzam to nest~ Še metu es savu cepuri, Lai guļ še šie vectēvu paltraki!
(Novelk savus garos svārkus un uzmet tos uz apzīmēto ziedu vietu.)
Še veca nauda!
(Met turp arī naudu.)
ANDĒLS
(Melanholiski.)
Še guļ mana sēta - No tēvu tēviem -
ŽANIS
Tev cīņa nau lēta, Bet dotais devējam atdodas!
ANDĒLS
(Sajūsminājuma niknumā novelk arī savus svārkus un uzmet uz kaudzes.)
Še svārki!
MARIŅA
(Bažīgi.)
Kam tos?
ŽANIS
Tā tas pienākas!
(Uz kalponēm.)
Nu, dodat jūs arī!
(Ķersta meitenes, tās aizbēg pie durvīm.)
KĀDA KALPONE
(Kuru v i ņ š notvēris.)
Kungs, laižat jūs mani!
MARIŅA
(Nemierīga, iepīkdama uz Žani, piesizdama ar kāju.)
Laid mieru!
ŽANIS
(Palaizdams meiteni un piegriezdamies Andēlam.)
Par Krīvi šo ietērpsim; Še mētels un cepure trejkārtīm!
(Apsedz Andēlam palagu un uzliek galvā trīs cepures, vienu pār otru; pats arī ieģērbjas kādā garā sagšā un citās Grietas lietās. Kādam kalpam dod divas tukšas buteles kopā saskandināt.)
Lai svētkus jundī nu priecīgi zvani! Es senču pilnvarnieks, pērkoņu dēls, Še senču vārdā šo līgavu ņemu.
(Saņem Mariņu aiz rokas un nostādina sev līdzās, tad pabīda krēslu pie Andēla un liek tam uzkāpt uz tā.)
Tu, Krīvi, kāp augstāk, tu stāvi par zemu - Nu svētību dod mums, tu, Krīvaiša tēls!
ANDĒLS
(Visu uzņem nopietni, bažīdamies lūkojas uz Mariņu.)
Ko, Mariņ - ak - Karaluni, tu teiksi? Vai tu gan par līgavaini šo sveiksi, Kas senču pilnvarnieks saucas?
MARIŅA
Ak, tēt! Es atzīstu visu par dieviņa rīksti, Ne manim to smādēt un izvēlēt.
(K a l p u starpā manāms nemiers, dzird čukstam: «Grieta», viens kalps aiziet pa mazajām durvīm.)
ANDĒLS
(To arī pamanījis, atturīgāks, uz Mariņu.)
Viņš vecs...
ŽANIS
(Pārgalvīgi un dusmodamies.)
Ko, čīkstuls, tik ilgi vēl čīksti? Uzreiz tikšu jauns, darbs tik apprecēt!
ANDĒLS
Nuja...
ŽANIS
(Uzlec uz paša galda, drapējas ar sagšu, pieņem lielisku, pavēlošu pozi.)
Lūk, še Pērkons, vai pretrunāt drīksti?! Tev pavēlu līgavu upurēt! Ja ne, - tad mans Pērkons lai galvu tev spārda!
(Paceļ vecu trijdeksni, lai sistu pa cepurēm Andēlam.)
ANDĒLS
(Gluži apjucis, nobālēdams.)
Ka-ā?
MARIŅA
(Iekaisdama.)
Žan - ak, žagus, es pārteicos, - Kauns, kauns priekš garmantu krājēja vārda!
ŽANIS
Ko tielas?
KALPI
(Smejas.)
Lūk, lūk!
ŽANIS
(Uz kalpu.)
Pag, es tev!
(Met uz kalpiem ar brunčiem no ziedu vietas, A n d ē l s satrūkstas, jo domā, ka tas viņam nodomāts.)
ANDĒLS
(Stostās.)
Es - es -
10. skats
(T i e p a š i. Ātri iesteidzas G r i e t a, atlocītām rokām, nokarsusi no darba un no dusmām, pavārnīca vēl rokā, viņai seko k a l p s, kurš bija aizgājis, spiežas arī vēl vairāk ļ a u ž u klāt: visi, kuri jau sanākuši uz priekškāzām.)
GRIETA
Kas!! sviež manus brunčus un snātenes!?
(Uz Žani.)
Ko iedrīksties tu? - Ko sakāpāt galdā? Kā gaiļi!
(A n d ē l s nolec no krēsla.)
ANDĒLS
(Nokaunējies, apmulsis.)
Es - es -
GRIETA
Ko? Tu iedzēries!
ŽANIS
(Lieliski.)
Mēs tautību kopjam -
GRIETA
(Sašutusi.)
Tu visus ved maldā!
MARIŅA
(Lūkodama Grietu apturēt.)
Griet, Griet! Ko tu dari? Tu nesaprot'! Klus'! Klus'!
GRIETA
(Atcērt Mariņai.)
Zog brunčus, brauc žūpojot!
(Grasās dzīt prom Žani.)
ANDĒLS
(Izsamisis.)
Vai! Vai! tu aizdzen man senci un znotu!
(Iečāpo istabā pa mazajām durvīm v e c t ē v s, pilns ar miegiem un paģirām, uztraukts par pazudušo naudu.)
VECTĒVS
(Drīz Andēlu, drīz Grietu saķerdams un aiz svārkiem raustīdams.)
Kur mani dā-dā-dālderi - ? Un gra-gra-graši, un paltraki - ??
GRIETA
(Uz Andēlu.)
Lai nāk tik, es mielošu viņu ar slotu! Kāds znots tev? Tas blēdis! Vai neredzi vēl? Tu atdotu visu, nekā tev nau žēl, I pēdējos svārkus, i mājas -
ANDĒLS
(Sagšu bij nometis un tātad palicis vienās krekla piedurknēs, bez svārkiem. Pieminot «mājas», apjūk vēl vairāk.)
Mā-mājas??
GRIETA
(Satrūkdamās, purina Andēlu.)
Kas ir ar mājām? Ko stosties tā: «mājas»?
ANDĒLS
Jā - kontrakts -
GRIETA
Kur kontrakts?
ANDĒLS
Tur -
(Rāda uz Žani.)
- kabatā -
GRIETA
Kam kabatā? Teic jel! Tam blēdim?! Vai tā? Ko āksties te? Kur tu tāds ieradies? Kāp zemē!
(Grib vilkt Žani zemē.)
ŽANIS
(Ar trijdeksni vairīdamies.)
Ej nost!
GRIETA
(Pazīst uzreiz savu sagšu, ar kuru Žanis apsedzies.)
Tās jau manas ir lietas!! Tu blēdis! dod atpakaļ viņas uz vietas!
(Rauj sagšu nost un sit Žanim ar pavārnīcu, t a s lūko gaiņāties ar brunčiem; Grieta izrauj viņam brunčus iz rokām, viņš ķer pēc citiem gaiņādamies, Grieta dzenā viņu pa istabu apkārt, gribēdama ārā izdzīt, viņš neatrod izejas, jo visur sastājušies skatītāji, beigās metas ārā pa lielajām durvīm, kur stāv dziedātāji, izspiezdamies tiem cauri. - Pa visu šo skata laiku dzied dziedātāju koris, kurš neļaujas ne traucēties, ne apturēties ne no kādiem notikumiem. - Turpmāko sarunu daļa notiek pa uztraukuma laiku un tiek vesta vienā laikā ar dziedāšanu. Dziedāšanu vada s k r o d e r s, kurš dzied un diriģē, acis aizmiedzis.)
KORIS
(Dzied meldiņā: «Tad paliec sveiks, tu, klusais nams!»)
Sveiks, sveiks, tu, dižais tautieti! Mēs sveicam tevi priecīgi! Sveiks! nāc, mēs tevi mielosim! Sveiks! senču svētkus svinēsim! Priekš tevis mūsu dziesmas skan, Lai tava sirds ar prieku man', Lai tev šī diena piemiņā: Kā mīļus viesus godina!
GRIETA
(Pa dziedāšanas laiku uz Žani.)
Tas krāpnieks, tas zaglis! Tas nelietis!
ANDĒLS
(Metas vairāk reizes: velti starpā.)
Viņš krājējs, - Griet - Uluvirpuniķis!
GRIETA
Ko krājējs?! Tik krāpnieks! - Tu pintiķis.
ANDĒLS
Ak, ak!
(Pagalmā dzirdams troksnis, rati aši aizbrauc projām.)
GRIETA
(Iekliegdamās.)
Ak, razbainieks! ķerat! vai dzi!
(Skumīgi.)
Tu, aizdzen!
GRIETA
Ej, nerrs, nu mēs aplupti!
VECTĒVS
(Visu laiku meklējis pa izsvaidītām mantām.)
Kur ma-ma-maui - dā-dālderi? Kur - pal-pal-paltraki - kur graši?
GRIETA
(Atgrūž vectēvu, kurš jaucas pa viņas lietām un sarauš dažus savus drēbju gabalus.)
- Tā glābšu vismazāk šo vīkšķīti.
(Uz kalpiem.)
Skrien! Ker to blēdi! Ans! Pēcīti!
(Skrien aši, grābj aiz rokas k a l p u s, kuri stāv nekustoties.)
KALPS
(Vienaldzīgi, puszobojoši.)
Ko mēs tur skriesim? Skrienat. jūs, paši.
GRIETA
Tu, diedelnieks, neklausīsi, vai re!
KALPS
(Tāpat.)
Nu, tu jau vairs neesi saimniece.
GRIETA
(Rausta Andēlu, kurš stāv gluži sagrauzts, kā sastindzis.)
Klaus'! Mosties jel!
KALPS
Nebe viņš saimnieks še ira! Pats ridzniekam atdeva kontraktu.
GRIETA
(No pārsteiguma iekliedzas un pēkšņi atkrīt krēslā, aizklāj acis rokām.)
Ā, dievs!
KĀDS ZEŅĶIS
(Uz otru tādu.)
Ko nu stāvam?
(Grib iet.)
2. ZEŅĶIS
Pag! skat, tur tā dzira!
l. ZEŅĶIS
(Skatās arī uz galdu ar pilnajām butelēm.)
Tā laikam ir branga.
(Abi pa šo klusumu, kamēr citi savā starpā sačukstas, pielien pie galda un ņem buteles. Nokrīt no galda glāze un sadūst, no trokšņa G r i e t a atjēdzas.)
GRIETA
(Uzlēkdama, metas zeņķiem virsū.)
Ā! nelieti tu!
(Z e ņ ķ i aizbēg.) (Uz Andēlu.)
Skrien pakaļ, tu, mirla!
(A n d ē l s no kratīšanas atjēdzas, sāk mehāniski, bezjūtīgi salasīt izmētātos ķiņķēziņus, prievītes utt. - G r i e t a drudžainā sparībā metas nu virsū dziedātājiem, kuri atkal sākuši dziedāt.)
Sasodītie, beidzat! Ko bļaustaties? Zagli jūs palaidāt!
KĀDA BALSS IZ DZIEDĀTĀJIEM
Vai rīkles ko paskalot nedosat?
GRIETA
(Nikni.)
Pa kaklu es došu jums! pakaļ tam steidzat!
(Sit ar brunčiem uz dziedātājiem, kuri turpina pat kad priekškars jau nolaidies. - A n d ē l s stāv sastindzis. - Ļaudis saplūduši istabā.)
(Priekškars.)
TREŠAIS CĒLIENS
To pašu dienu; pavakars, metas krēsla. Tā pati goda istaba kā otrā cēlienā, tikai svinīgais izpuškojums galīgi pabeigts: gar griestiem viscaur sakārti salmu ķiņķēziņi, gar sienām vecmodes lākturi ar skaliem. - Krēslu un dīvāna vietā gar sienām soli, gari dēlu galdi apaļo moderno galdu vietā. Gar sienām sakārtas veclaiku lietas, arī daži cirvji un šķēpu gali. Nostādītas meijas, izstieptas zaļas vītnes. Lielās dibena durvis vaļā, viss pagalms redzams, izpuškots meijām un vītnēm; ozols piekārts pilns lampiņām, pie viņa no velēniem un klučiem uzcelts ziedu akmens. Kārtsgalā deg darvas muca, visapkārt pa pagalmu aizdegti mazāki darvas trauciņi. Pagalms un lievens lielo durvju priekšā pilns jautru ļaužu, kāzu viesu, kuri bija saaicināti no tālienes, - pa daļai tie dzer, pa daļai dejo un dzied pa visu pirmā skata laiku. Daži stāv pie durvīm istabā un dzer un uzkož pie galdiem, kas pie pašām durvīm. Andēls un Grieta, no lielajām durvīm aiziedami uz skatuves priekšmalu.
1. skats
(A n d ē l s, ģīmi vēl atgriezis pret viesiem pagalmā; viņš ir garajos svārkos. G r i e t a arī tautiskā apģērbā, bet jauna aube galvā.)
ANDĒLS
(Sajūsmināts, pusdziedādams.)
Lai dzīvo sentēvu tikums!
GRIETA
(Ved viņu uz priekšu, raustīdama» aiz piedurknes, dusmīgi.)
Vai dzi!
KĀDS VIESIS
(Jautri.)
Mums miestiņš sāk aptrūkt, kā atdzīvos tikums?
GRIETA
Vai dzērāju rīkles gan pieliesi!?
(Uz Andēlu, viņu ātri projām vilkdama.)
Sirds mirkst manim bēdās, - ne maizītes krikums Man mutē nau nācis, - šie plītē un dzied! Kas viņiem? Mēs varam sev bojā iet - !
ANDĒLS
(Ar fanātismu ieēdies savā idejā.)
Viss jāziedo, Saldul, - ij sentēvi dzēra.
GRIETA
(Dusmīgi.)
Bet vecie zēnus par dzeršanu pēra, I tagad tā vajdzētu: dzērājus dzīt! - Kā siseņi sabruka pēdējo rīt, Jau mājas pagalam, vēl apēd, kas bija -
ANDĒLS
(Tāpat viscaur, aizvien fanātiski.)
Bet kāzas - !
GRIETA
(Nikni, izsmiedama.)
Ko kāzosies? Brūtgāna nau!
ANDĒLS
Jā, Pērkons mani gan nosodīja, Caur tevi znotus paņemdams.
GRIETA
(Nemierīgi pie loga pieskriedama.)
Klau! Vai nebrauc, lai liktu mūs laukā iz mājas?
ANDĒLS
(Sajūsmināts, cienīgi un cēli.)
Lai brauc! - Vienu mirkli šīs miesas bij vājas, Es žēloju svešam dot Mariņu, Savu pēdējo pasaules dārgumu - Lai ņem arī to! (Maigi.) Viņa ziedojās Bez šaubām, bez žēluma, - smiedamās, Kā senlaiku varoņi! - Es biju gļēvs, - Ne velti no tautvīra nievātais tēvs. Viņš tagad ij bērnu ir atmetis, - Es liku, vismaz lai nāk Brūnaitis.
GRIETA
(Nolūkojas ar nožēlošanu uz Andēlu, kamēr tas runā sajūsminātus pārmetumus, pakrata galvu, atmet ar roku, - tad atkal ironiski.)
Tas nāks tev, kad māja ir zaudēta!
ANDĒLS
(Piepešs izmisums pārņem viņa māksloto vienaldzību un viņa ziedošanās kāri, caur kuru izlaužas mīla un rūpes par Mariņu.)
Ko darīt? Ko darīt? Teic, Grietiņa!
GRIETA
(Veikaliskā balsī, bet nikni.)
Ko darīt? - Nāks švindlers, - aiz kakla to grābt Un papīri izraut, un mājas tā glābt!
ANDĒLS
(Gluži izbijies.)
Vai, Griet! Ko tu saki?! Dievs pasargi! Tā kriminālī vēl kritīsi, - Pats tiesnesis biju, es zinu to labi.
GRIETA
(Griezīgi.)
Nē, nē! labāk iesim ubagot abi!
2. skats
(A n d ē l s, G r i e t a. Pagalmā pie lieveņa parādās skroders V a i b s t i ņ š, aiz viņa daži k a l p i.)
SKRODERS
(Vēl pie lieveņa, uz viesiem.)
Kur saimnieks?
KĀDS VIESIS
(Ironiski.)
Kāds saimnieks?
CITS VIESIS
(Smiedamies.)
Ko rūp tev tāds nieks, Kad ir tikai saime un alus, un prieks?!
GRIETA
(Uz Andēlu.)
Vai dzi, kā mūs izsmej!
ANDĒLS
(Dusmīgi uz skroderi, kurš tuvojas.)
Ko skroders še meklē? Vai gatavi svārki? Ja ne, tad brauc peklē!
SKRODERS
(Uzstājas augstprātīgi, pusdraudoši.)
Tad redz kāds! - Es labu tev gribēju, Kā māju paglābt - dot padomu, - Tu lādies! nu, pag! - Ja tūkstoti dosi, Būs mājas, ja ne - rīt ubagosi!
ANDĒLS
(Auksti un cienīgi.)
Šīs mājas tautai ir ziedotas, Un tautai tās paliek!
SKRODERS
(Kaulēdamies.)
Nu, simtu!
GRIETA
(Piegrūž Andēlam.)
A, pas'! - Vai dzirdi?
(Andēls krata galvu un aizgriežas.)
Teic, kā tad.
SKRODERS
(Ar īkšķi uz delnu rādīdams.)
Pirms uzskaiti naudu!
GRIETA
Kas dos tev?
SKRODERS
Nu, desmit.
GRIETA
Teic!
SKRODERS
Gribat, lai draudu?
ANDĒLS
(Nicīgi.)
Šis draudēs!? - Kur svārki? vai gatavi jau?
SKRODERS
(Pievilts savās cerībās, kodīgi.)
Nu, labi! - Par svārkiem še zicungas nau.
(Svarīgā pozā un balsī.)
Te paragrāfs citāds.
(Sauc uz pagalma pusi, kur panākuši ziņkārīgi tuvāk vairāki k a l p i, ar papīriem rokā.)
Ē, partes! šurp iekšā! Ans, Pēc, Brene, Jur, - liekat še sūdzības priekšā!
(Skroderis izturas kā aizstāvis tiesas priekšā.)
ANDĒLS
(Uz saviem iesauktiem kalpiem.)
Ko gribat?
KALPS
(Sniedz papīra loksni, savu sūdzību.)
Še būs -
3. KALPS
(Sniedz arī savu.)
Un še mans.
ANDĒLS
(Nomet papīrus zemē.)
Ka tev' jods!
SKRODERS
(Gavilēdams, pieraksta ko grāmatiņā.)
Jūs, liecnieki, redzat! Nu būs viņam sods!
(Salasa zemē nosviestos papīrus un lasa.)
«Jur Kociņa rēķins par kostēm un skādi Pret Anson Jān, saukto Andēlu. Ka lamāts un nerrots gan šādi, gan tādi: Par «maišeli», «ķērni», par «kašķautu», Un grūstīts, un staipīts -»
ANDĒLS
(Rokas sasizdams no pārsteiguma.)
Ak dievs, par šo tautu! - Es tautiskus vārdus jums gribēju dot. Ne «kašķauts», bet «Gaštauts», bet «Mažuls», - vai prot'?
SKRODERS
Ko liedzies? Ir liecnieki.
GRIETA
(Nevarēdama ilgāk savaldīties.)
Velns lai jūs rautu! -
SKRODERS
(Uz kalpiem, priecīgi, pieraksta.)
Vai dzirdat, kā lamā?
GRIETA
Tu sātans, tu suns! -
ANDĒLS
(Cienīgi.)
Klus', Grietiņ!
GRIETA
Kad zvelšu, iz acīm skries guns!
SKRODERS
(Bailīgi izvairās un atkāpjas, bet priecīgi lēkā un pieraksta.)
Tas brangi, tas brangi! Jūs dzirdat, grib sist, Par trīsdesmit rubļiem tai sodā būs krist. «Velns» - desmit, «suns» - pieci un slepkavas draudi - Vēl piecpadsmit! -
GRIETA
(Sabaidīdamās un atiedama nostāk; uz Andēlu dusmīgi un pārmetoši.)
Lūk, tu tos sentēvus paudi - Mūs visus grūž postā tie pagāni, Tūlīt es tev teicu, vai klausīji? -
SKRODERS
(Lasa citu sūdzību priekšā.)
«Ans Stilbiņ - par «gaili» un «bulli» ir lamāts. -»
KALPS
(Starpā.)
Jā, «Smirdigailis» un «Varabuls».
ANDĒLS
Ne «Smirdi» - bet «Svidrigailis», - tu duls!
KALPS
Lai, lai! mūs nerrot jau ir jūsu amats, - Par gaili un bulli es nedienu jums.
GRIETA
Nolād -
(Bet apķeras.)
SKRODERS
(Vērīgi.)
Ko?
GRIETA
(Grābj pēc papīra, kas skroderam rokā.)
Nolāpītais skrodera smērējums! Tas mait - maiksts i kontraktu rakstīja!
SKRODERS
(Lieliskā pozē.)
Siev, rimsties! Še likums un prašiņa! Ar varas darbiem tu netiksi tāli. Mēs apsūdzam: es un šie tautas brāļi, Kas tagad pie tautieša Brūnaiša -
GRIETA
(Uz Andēlu.)
Redz!
ANDĒLS
(Paiedams draudoši uz priekšu, skroders atkāpjas aiz kalpiem.)
Kas šim ko sūdzēt?
SKRODERS
(Lasa.)
Mans rēķins še klāt! «No senāka aizmirsts ir samaksāt. Par tautdruvas celmu laušanu - Divdesmit rubļu; tad sāpju tiesu Par pļauku, tikpat kā jau iesistu - Piecpadsmit -»
GRIETA
(Atkal atdabūjusi humoru.)
Tai cenai tavs ģiltens par liesu!
SKRODERS
(Turpinādams.)
«Par traucēkli dzejiskai sajūsmai, Kad neļāvāt dzejoli lasīt līdz galam, Man turējāt muti -»
ANDĒLS
Ai, pērkoni, ai!
SKRODERS
(Turpinādams.)
«Trīs rub - -»
GRIETA
(Uz Andēlu.)
Ko ļauj ākstīties? Traks viņš pagaram!
(Kalpi brīnās par skrodera paša rēķinu, krata galvas un, atmezdami rokām uz skroderi, aiziet.)
GRIETA
(Uz skroderi.)
Pa ceļu!
KADS VIESIS
Bēdz, skroder, tev greizi vēl ies!
(Visi smejas, skroders bailīgi lūkojas apkārt un, neredzēdams kalpu, sāk atkāpties.)
SKRODERS
Viss kopā ir piecdesmit rubļu -
ANDĒLS
(Patētiski, paceļ rokas gaisā.)
Dievs! Dievs!
SKRODERS
(Domādams, ka roku pacelšana zīmējas uz viņu, nobīstas un aizmūk, nepabeigdams teicienu.)
ANDĒLS
Vai tāda tā pateicība man tautā, - Ka es to uz laimību gribēju vest, Tai sentēvu garu dvēselē dvest -? Jeb vai tā tik nesaprot -?
GRIETA
Ko tu vēl jautā? Visapkārt tik blēži un krāpnieki, - Tie sentēvi! - Pag, es gan zinu, ko daru.
ANDĒLS
Uz tautvīru jācer un Brūnaiti.
GRIETA
Jā, ceri! - Pret varu vajga ar varu.
3. skats
(G r i e t a, A n d ē l s. - Ienāk divi vecāki saimnieki; viesi jau pagalmā viņus apstājuši, un daži nāk viņiem līdzi istabā. - Abi saimnieki runā, viens otru pārtraukdami.)
PIRMAIS VECIS
Tas Brūnīts tev nenāk -
OTRAIS
(Viņu pārtraukdams.)
Vēl izsmēja mūs, Ka mēs ar varu jums brūtgānus ķerot -
PIRMAIS
- Lai stiprākus vedējus atsūtot jūs -
OTRAIS
- Lai meitai kur lētāku brūtgānu derot -
ANDĒLS
(Lepni un dusmīgi saslejas.)
Klus'!
PIRMAIS
(Turpinādams.)
- Logā tā lecot pēc brūtgāna -
OTRAIS
- Svešs krābants tai šķietot vēl partija -
ANDĒLS
(Lieliskā sašutumā.)
Klus'! - Izgaisti, neģēls!
OTRAIS
(Sabijies.)
Nu, ko tad es vainīgs?
PIRMAIS
Tas neķītrais Brūnīts, tas precībās mainīgs - Mēs paldies no jums vēl cerējām.
(Abi veči aiziet.)
4. skats
(A n d ē l s, G r i e t a. Pagalmā parādās Andrejs ar Jēci; kalpi viņus apsveic ļoti draudzīgi, A n d r e j u ar zināmu cienību, viesi saimnieki bijīgi dod Andrejam ceļu, kaut gan naidīgi noskatās uz viņu. - S k r o d e r s izgāž krūtis un uzkrītošā kārtā aizliek roku aiz muguras, bet tad tomēr slapstīdamies līdzi ielien istabā.)
ANDREJS
(Atklāti, droši.)
Sveiks!
ANDĒLS
Sveiks!
ANDREJS
Mēs nākam uz mīkūnām.
ANDĒLS
(Vēsi.)
Ko gribi?
ANDREJS
Jums strādāt gribam no jauna.
JĒCIS
(Runā skaļi un plaši.)
Mēs dzirdam, ka visi nu atstājot jūs.
KĀDS VIESIS
Jau mājas tutū!
ANDREJS
Jo vajdzīgāks būs Jums padoms un palīgs. -
(Uz Andēlu.)
Vai pieņemsat mūs?
ANDĒLS
(Sirsnīgi, bet atturīgs.)
Mans Andrej - par vēlu -
GRIETA
(It kā viņai piepeši iekristu kas prātā.)
Nau palīgs no ļauna. - Nāc, tev ko teikšu.
(Grieta paved Andēlu drusku nomalis, Andrejs un Jēcis atkāpjas. Jēcis atkāpdamies tīši uzmin uz kāju skroderim, kurš tuvu pielīdis. Skroders grūž viņu nost, bet Jēcis nekustas. - Grieta ierunā ko, Andēls krata galvu.)
SKRODERS
(Kliedz.)
Vai, vai!
JĒCIS
(Sapīcis.)
Ko šis spiedz?! Vēl grūstīsies!
SKRODERS
(Žēlīgi.)
Vai! tu man varžacis miedz!
JĒCIS
Ej, apsūdz tās vardis!
SKRODERS
(Vaimanādams aši aizklibo projām.)
Vai! vai man! vai, vai!
JĒCIS
(Dusmīgi un zobojoši, paskatīdamies uz citiem kalpiem.)
Ar «Līgo» šis krāps mūs! Lai līgo pats, lai!
(Uz skroderi.)
Dod atpakaļ kvartu un neņaud: vai, vai!
(Uz ļaudīm.)
Tas tautiskais tabaks tik pikts kā pats jods!
ANDREJS
(Uz Andēlu, kurš, pabeidzis sarunu ar Grietu, atnāk atpakaļ.)
Uz laiku, līdz jūs vēl še rīkotājs mājās, Mēs paliekam -
ANDĒLS
Man še tik devēja gods.
GRIETA
(Uz Andreju.)
Ņem mājas nost, visi pret viņu ir kājās.
ANDĒLS
(Pēc sarunas no jauna fanātiski eksaltēti runā vairāk pats par sevi, uz augšu acis pacēlis.)
It visu es tautai atdodu, Lai saprot un ciena tik ideju -
ANDREJS
Kas ir šī tauta? - Mēs darbnieki! Mums dodat šīs mājas: būs tautas nams, Kur tautas vairums būs attīstāms, Ne dziedot, bet ejot uz nākotni!
ANDĒLS
Bet senči -?
(Ļaudis ziņkārīgi un ieinteresēti, sačukstas.)
GRIETA
(Starpā, uz Andēlu.)
Nepalaid gadību garām. - Nāc!
(Uz Andreju un Jēci.)
Nākat, es teikšu jums, ko )ai mēs darām!
(Uz Jēci.)
Tev spēks kā zirgam.
JĒCIS
(Smiedamies.)
Tik iebaro vien.
GRIETA
(Smiedamās.)
Būs speķa un gaļas, un raušu, cik lien.
JĒCIS
(Sabrauka rokas un pacilā vesti.)
Davai tik!
GRIETA
Nu, nāc tad!
(Aiziet pa mazajām durvīm ar Andēlu, Andreju un Jēci.)
5. skats
(Vairāki k a l p i, sanāk s k r o d e r s un daži v i e s i.)
KĀDS VIESIS
A, paskat to Grietu! Kāds tai gan ir nodoms?
CITS VIESIS
Es manu to lietu, Tā grib likt piekaut to rīdznieku, Ja nāktu pēc mājas ar kontraktu.
KĀDS KALPS
Tas Jēcis, tas ir gan ellinieks!
OTRAIS
(Šķielēdams uz skroderi.)
Kad grābs tev kaut kuru, tas tūdaļ kvieks.
SKRODERS
(Vēl aizvien klusi kunkstot.)
Es viņu pašu vēl kviecināšu Pie strāpes tiesas, ka uzmina man.
(Visi ironiski smejas par skroderi.)
KĀDS VIESIS
(Uz skroderi.)
Klaus', to tu liec mierā, tas nesaprot spāšu!
SKRODERS
(Lieliski.)
Tāds varvērze! Ē, es tam rādīšu gan!
OTRAIS KALPS
(Piegājis pie durvīm pa labi.)
Dzi! rīb! nāk Jēcis!
SKRODERS
(Steidzīgi prom klibodams.)
Turi ciet tās durvis!
KĀDS VIESIS
(Smiedamies.)
Ek, varžacis beigtas, - tas Jēcis ir burvis!
PIRMAIS KALPS
(Ironiski, uz skroderi rādīdams.)
Lūk, tas mūsu aizstāvs!
OTRAIS KALPS
(Uz citiem.)
Vai dzirdējāt, Ko Andrejs teica, lai mums dodot mājas?
PIRMAIS KALPS
Tas gan mūs vis mudina vienkopus stāt.
CITS KALPS
Mums Ansons jau nedos.
6. skats
(T i e p a š i. Pagalmā parādās Ž a n i s; viņš nau vairs senciskos svārkos, rūtainās biksēs un vīzēs, bet melnā modernā apģērbā, tomēr vēl ar sirmu bārdu. Viņš klanās pagalmā uz visām pusēm; viņu tāpat apsveic ziņkārīgi kā svešnieku. Žanis ienāk pa lieveni istabā.)
ŽANIS
(Visapkārt klanīdamies.)
Sveiks! sveiki! Kā klājas? Kur saimnieks?
SKRODERS
(Glaimojoši, līdoši.)
Jūs pats tas, cien-tautieti!
ŽANIS
Es domāju Andēlu Tautvaldi.
(Ienāk pa mazajām durvīm G r i e t a, A n d ē l s, J ē c i s un A n d r e j s. Pēdējais iet projām uz lielajām durvīm; viņam negriboši un lēni seko Jēcis, raudzīdams viņu atturēt. Tikmēr pa lielajām durvīm no pagalma ienāk M a r i ņ a, kura priecīgi pārsteigta, ieraudzīdama Andreju; viņa attura to no aiziešanas, un viņš turas nomalis, domīgā un nogaidošā stāvoklī, ironiski noskatīdamies uz notiekošo.)
GRIETA
(Paklusi uz Jēci, rādīdama uz Žani.)
Tas ir viņš!
JĒCIS
(Tāpat klusi, rokas braucīdams.)
Tas bārzdains?
ANDĒLS
(Pirms uzliesmo sajūsminājumā, tad uzlūko brīnīdamies un šaubīdamies Žaņa svārkus, zābakus un bikses, bet beigās sajūsminājums tomēr pārvar.)
Ā, tomēr tu nāci! Vai nenievā mani, ka šaubījos Tev dot savu pērli? Ak, tu mani māci, Kā pats lai sevi es aizliedzos! - Ja ir vēl tavs prāts - es dodu - še viņa -
(Paņem Mariņu aiz rokas un pieved viņu Žanim.)
Jo Brūnaitis, brūtgāns, no mums jau mūk.
(Jēcis pa visu laiku lēni un glūnēdams staigā ap Žani. Žanis atkal tāpat vairās, skatīdamies uz Grietu un Jēci.)
ŽANIS
(Pārgalvīgā jautrībā, patētiski.)
Vai brūtgāna dēļ lai kāzas jūk?! Vai nelieša dēj lai tautība brūk? Es vietā stājos! Nāc, līgaviņa!
(Paņem Mariņu aiz rokas.)
ANDĒLS
(Ekstāzā.)
Tu apkauno mani, tu diženais vīrs! No pašlabuma tu vien esi tīrs!
(Metas Žanim ap kaklu. Šo acumirkli nomanījuši Grieta un Jēcis. Jēcis apkampj piepeši no muguras puses Žani, kurš Andēla dēļ nevarēja uz viņu uzmanīties un izvairīties; līdzi apkampts arī Andēls, kurš, tāpat kā Žanis, velti rauga atsvabināties. - Ziņkārīgo saskrien vairāk istabā, smejas un sarunājas.)
JĒCIS
Pag, putniņ!
BALSS IZ ZIŅKĀRĪGAJIEM
Arē! vai es neteicu?!
ŽANIS
Ē, ļaudis!
GRIETA
(Uz Žani.)
Ko ļaudis! Dod papīru! Tu krāpnieks! -
ANDĒLS
Laid vaļā! Ko darāt! Ak dievs!
JĒCIS
(Palaiž Andēlu, uz Žani.)
Tu nepaspruksi, stāv', neplosies!
MARIŅA
Laid, laid jel!
(Jēcis palaiž no apkampiena, bet tura vēl rokās.)
ŽANIS
Ko gribat? Man papīra nau -
ANDREJS
(Kurš visu laiku vērīgi nolūkojies, pazīdams Žani.)
Laid vaļā, Jēc!
JĒCIS
(Palaiž Žani vaļā.)
Skāde! ek, tāds tu, rau!
ŽANIS
Sen kontrakts guļ tiesā -
SKRODERS
(Uz Žani.)
Še varas darbs! Jums jāliek tie ķēdēs,
(Rāda uz Grietu un Andēlu.)
jo sods par to skarbs. - Man dodat vest lietu, cien-tautieti.
ANDREJS
(Atbīdīdams skroderi.)
Tas bija tik joks, klus', tu, cupliķi!
(Uz Žani.)
Jūs, kungs, man liekaties redzēti -?
(Žanis parausta tik plecus. Mariņa māj Andrejam un skatās uz viņu lūdzoši. Andrejs atiet un nostājas pie kāda galda.)
SKRODERS
(Paklusi.)
Brangs joks, kad svešnieku aplaupīt taisās!
JĒCIS
(Tuvodamies skroderim.)
Ē, atdod man kvartu!
(Skroders steidzīgi aizlien uz durvju pusi.)
JĒCIS
(Uz ļaudīm.)
Šis pulkā te maisās!
(Arī citi aiziet uz durvju pusi un sastājas uz lievena. Jēcis paliek pie durvīm, un citi nu baidās nākt iekšā.)
ŽANIS
(Ar augstprātīgu, ironisku labvēlīgu.)
Kaut dīvains še bija mans saņēmums - Un kļuvu par strauju apkampts no jums, - Es negribu tomēr šais svētkos, - tūlīt Tam tiesziņu padomam paklausīt. Es laipni jums visu piedošu Un ņemšu māju un līgavu. Mans vārds jau ir ierakstīts kontraktā, Un mājas ir manas, viss kārtībā.
GRIETA
(Izsamisumā, nikna.)
Ņem, ņem tad ar! aplaupi mūs tad līdz galam! Ņem, atstāj bez pajumtes ziemai un salam!
MARIŅA
(Saķer viņas roku, labinādama.)
Bet Grietiņ -!
(Grieta atgrūž viņas roku.)
ANDĒLS
(Uz Grietu.)
Klus', Grietiņ, mums norunāts Tur līgumā telpas un deputāts; Cits ziedots priekš tautas un sencības -
(Grieta, rokas nolaidusi, apātiski apsēstas un aizgriežas, aizklādamās ar lakatu. Andrejs pieiet pie viņas to mierināt.)
ANDĒLS
(Uz Grietu, vēlāk uz Žani.)
- Viss ziedots priekš tautas un sencības, Pēc tās tur ik soli būs jāturas -
(Uz Žani.)
Man tādēļ, tautiet, ir jābrīnās, Ka neredzu vīžu un tautisku bikšu.
ŽANIS
(Pavirši.)
Nau līdzi, - es pēc tās še, muzejā, likšu.
ANDĒLS
(Uzstājas ciešāk, pieķer pie Žaņa svārkiem.)
- Bet melni svārki, - balts kaklautiņš - ?
ŽANIS
(Dusmīgi, juzdamies pilnīgi drošs.)
Nu, - tiklīdz būs pabeigts tas kumēdiņš -
(Mariņa iegrūž viņam sānos.)
Ak, pārteicos - tiklīdz būs izvestas Pēc kārtas tās kāzu parašas: Pirms sadzeršanās, tad mičošana, Tad mielošana, vēl aizbēgšana, - Tad jārādās būs mums bez krikumiem, Tā ģērbtiem kā mācītiem cilvēkiem; Man tādēļ jau apakšā pavilkts ir fraks
(Andēls sasit rokas, Andrejs smejas.)
Un čabās ir kamašas -
MARIŅA
Dievs, vai tu traks?!
ŽANIS
(Augstprātīgi, pārsmejoši un pamācoši.)
Ko? Kāzas ir drošas, un mājas ir rokās, Kam ilgāk lai izliekos, slapstos un lokos? Gan negribu traucēt šo izrādi, Bet tad taču jārunā nopietni. Ikvienam savs untums, - tā, sievas tēv, jums Šis praktiski aplamais tautiskums.
(Andrejs ironiski pasmejas par Žani, Mariņa to pamana un sakustas.)
ANDĒLS
(Satrūcies, dziļi uzbudināts.)
Nau praktisks? - untums? - Tas neticams!!
(Ar spēcīgu patosu.)
Tam ziedots mans mūžs, viss mans spēks, viss mans spēks, viss mans nams! Līdz galam viss praktiski jāizved cauri! Tas ir mans mērķis!
ŽANIS
(Augstprātīgi, filistrozi.)
Caur sienu ar pauri!
ANDĒLS
(Aizturētā kaislībā.)
Par to es cīnījos mūžīgi, - Es cerēju jūs sev par vadoni. Es nesaprotu jūs - Mariņ, teic tu!
MARIŅA
(Pilna iekšēja augoša nemiera.)
Es, tētiņ, ticu to daiļumu, Kas senās teikās tik burvīgi laistās, Bet - ak, vai dzīve un ideāls saistās? Tie nau vairs viens, tie vairs nesaskan, -- Kā vienot tos, tētiņ, - ak, palīdzi man!
(Viņam uzticīgi un bailīgi pieglauzdamās.)
ANDĒLS
(Tāpat aizturēti, bet spēcīgi.)
Ar varu griezt dzīvi vecajās sliedēs! Tā noklīda vien, gan atkal tad ziedēs.
MARIŅA
(Maigi, nemierīgi.)
Bet vara jaunos asnus var lauzt, Kas nākotnei zēla - ?
ANDĒLS
(Skatās nopietni, gaidoši uz Mariņu, skarbā balsī.)
Lai lūst, - ko gaust?!
ANDREJS
(Iekšēji darbodamies, seko sarunām.)
Iz dzīves pašas tās mērķis lai dīgst, Ne dzīve lai lokās pēc mērķa un līkst.
ŽANIS
(Buršikozā augstprātībā.)
Lūk, filozofs-bauris!
ANDREJS
(Viegli pavīpsnājot.)
Tik turaties lomās!
(Mariņa lūdzoši paskatās uz Andreju.)
MARIŅA
(Uz Andēlu.)
Vai, tēt, tev nau žēl?
ANDĒLS
(Sākumā vēl tāpat aizturēti, tad, redzēdams, ka Žani maldījies, rūgti, sparīgi, patētiski, pret pašām beigām stipri paceltā balsi ļauj izplūst aizturētam sajūsminājumam un kaislībai.)
Es, bērns, savas domas - Tev teicu, - es grozīt tās nespēju, Bet es redzu, ka aplami cerēju, - Mans ideāls paliek tukšs un velts. Viņš nebija vis uz mani vien celts, Man pašam visu būs turēt un nest, Caur paša spēkiem to galā vest: Jums citi ceļi, - nu, ejat jūs tos,
(Uz Mariņu un Žani.)
Jums tēvs visu mantu priekš tautības dos - Man šķita, ka tauta jau gatava Priekš jaunotas dzīves, - bij maldība. Tā ir vēl mācāma, mācāma. _ Es pats no mājām uz mājām iešu, Es remdenās sirdīs tautību liešu, Kā ziedu liesma, - tās kvēlos un dzels, Iz plēnēm jaunotu dzimteni cels! -
ANDREJS
(Stipri sakustas, paklusi atkārto.)
- Iz plēnēm jaunotā dzīvība zels -
ANDĒLS
(Atkal klusā, skumīgā balsī.)
Tad sveiki!
(Māj Andrejam ar galvu.)
Mīļ-Mariņ un Grietiņ! - es eju -
GRIETA
(No Andēla pirmītējās skaļās runāšanas uztraukusies iz savas vienaldzības, skatās uz Andēlu, kurš aizskar, viņas plecu, viņa runā lēnā, neparasti gurdenā balsī.)
Kur iesi? - Ko raugies tik savādu seju - Vai dzen jau iz mājām?
ANDĒLS
Es aizeju pats -
(Steidzīgi uzceldamās un salasīdama savas lietas: lakatu, ar ko bij apsegusies, un mutautiņu, ar otru roku aiztura Andēlu.)
Es eju tev līdzi!
ŽANIS
(Kurš visu laiku noskatījies pusnicinoši, pusnaidīgi Andēlā.)
Priekš kam viss šis skats?! Neviens jau jūs nedzeni!
MARIŅA
(Vēl zem tēva vārdu iespaida.)
Mīļ-tētiņu!
ANDĒLS
(Priecīgi, jūtīgi.)
Tu, Grietiņ, tu, Grietiņ! - es domāju, Tik mājas tev rūp -
GRIETA
(Klusi, tāpat.)
Jā, mājas man rūp - Tu vairāk man rūpi, viss kopā nu drūp. Es mājas priekš tevis nespēju glābt, Un prāts un rokas jau sāka man slābt. Priekš tautas tu visu sev nolaupīt devi, Tu esi kā bērns, - man jāapkopj tevi. Šīs rokas spēj strādāt; priekš abiem mums tiks, Tu nebūsi izsalcis, neiesi pliks.
(Grieta, ņem Andēla pie rokas, pamāj ar galvu Andrejam un taisās iet. Mariņa stājas viņai celā; Andēls pats apstājas.)
ANDĒLS
(Dziļi aizgrābts.)
Lai dievs tevim, Grietiņ, atmaksā, - Bet vienam man jāiet, jo tautībai Tu netici; - tauta man, uzturu dos -
GRIETA
(Ciešā balsī.)
Es tevi ticu, ij ubagos Tev līdzi es eju.
MARIŅA
(Izplūstošā nemierā.)
Tēt, neej no mums! Tēt, neej, tu būsi mums lolojums, Tu labais, tu skaidrais! - es palieku viena -
(Nometas ceļos viņa priekšā un rokas izplezdama, nelaiž.)
ANDĒLS
(Lēni, uz Žani rādīdams.)
Mans bērns, starp mums ir cēlusies siena: Nedz upurēt tevi, nedz locīties - Es nespēju, - atliek tik:~ atkāpties Un tiekties pēc mērķa pa grūtāko ceļu.
(Uz Žani.)
Jūs jautājāt reiz: vai es iespējot Pats sevi ziedot? - Es vājš, bet es smeļu Iz tautas sev spēku jums atbildi dot: Jā, - ziedoties spēju es! tautā es eju: Mēs pūrā krāsim tās garu un dzeju -
ANDREJS
(Viņu pārtrauc, tomēr runādams vairāk pats uz sevi.)
Jā, krāt, bet vajga tai reiz ir ko nest, Tai spēku un apziņu krūtīs dvest!
(Mariņa pieceļas un lūkojas uz Andreju šaubīdamās un cerēdama, it kā ko meklēdama. Andrejs top mierīgāks, un viņa seja pieņem stingras noteiktības un apņēmuma izskatu, viņš no galda malas, kur sēdējis, paceļas.)
ANDĒLS
(Paskatās uz Andreju, tad turpina.)
Ne mūžam nebūs Latavai zust, Ne mūžam latviešu valodai klust! Reiz māsām līdzi tā nostāties spēs, Reiz saules mūžu tā pieredzēs!
ŽANIS
(Smejas nicīgi nekaunīgi.)
Aha! jūs būsat īsts vaidelots: Pus-ubags, pus-burtnieks, pilns Donkihots! Jūs iesat kā baptistu kolporters -
ANDĒLS
(Patētiski, nožēlojoši.)
Vai zini, ko smejies? - ne es esmu nerrs: Tu pats, - tu smejies par ideju, Par mūsu tautības mūžību.
ŽANIS
(Iekaisdamies.)
Uja! kas tā tāda mūžība? - Nekas nau mūžīgs. Tā ideja Ir gluži tukša, ir līdzeklis vien, Kas turīgo aprindu nolūkiem dien.
ANDREJS
(Kodīgi, bet nopietni.)
Tas noder jums aizklāt tik dziļās plaisas, Kad tās jūsu intreses izārdīt taisās.
ŽANIS
(Atklāti.)
Jā, jā, tā ir tikai līdzeklis, Raibs vizuls un garlaika kavēklis. Manas aprindas - tautas kodols un spēks, Iz viņām celsies tas pārcilvēks -
ANDREJS
(Ironiski.)
Viss miljons latviešu bojā lai iet, Kad vietā viens latviešu miljonārs zied!
MARIŅA
(Bij atkāpusies no Žaņa, tagad lūko viņu apturēt, bet Ž a n i s jūtas še kā pārvaldošais gars un liekas aizrauties pats no savu domu konsekvences arī A n d r e j a mierīgi zobgalīgais skatiens dzen viņu tālāk, nekā pats gribējis.)
ŽANIS
Vai latviets, vai nē, - kas daudz pēc tā prasa?
ANDREJS
(Mierīgi, ironiski.)
Nu, jā: jums krīt svarā tik rubuļu masa, Mums tautas masa.
ANDĒLS
(Izsamisis, vēlāk klusi.)
Vai latviets, vai nē! Tas arī, tas arī vēl jāzaudē!
(Uz Žani.)
Un tu to saki?
ŽANIS
Nu, kas tad?
ANDĒLS
(Vēl klusāk.)
Tu pats! - Man galva griežas kā ugunīgs rats -
MARIŅA
(Bažīgi, mīļi.)
Tēt! tēt!
ANDĒLS
(Atbīda to lēni nost.)
ŽANIS
(Redzēdams, ka ir par tāļu gājis.)
Nu, kas tad? Es neesmu pretī, - Es piekopju pats to, labprāt un ne reti, Tā ļaudis visvieglāk ir vadāmi, Bet kam tad jūs ņemat to nopietni?
ANDĒLS
(Sāk piepeši raudāt, aizklādams ģīmi.)
Jā, jā, es ņēmu to nopietni -
GRIETA
(Kura stāvējusi visu laiku nomalis vienaldzīga, nepacietīgi gaidīdama, kamēr varēs iet ar Andēlu, piesteidzas viņam klāt, apskauj viņu un mierina.)
MARIŅA
(Uz Žani, kurš ņem viņu aiz rokas.)
Ej! tēvu tu nemīli.
ŽANIS
(Arvien buršikozi-filistrozi, māksloti, - necik nenojēgdams Andēla nopietno cīņu.)
Vairāk gan tevi,
(Uz Andēlu.)
Tad jūs - un tad tautu, es latvju dēls!
(Tuvojas Andēlam.)
ANDREJS
(Nopietni un īgni uz Žani.)
Jel dod viņam mieru! - Tu mīlē tik sevi. Tev tauta - tukšs vārds, nekas tev nau cēls: Ne mirušais daiļums, ne darbnieku tauta, Kas dzīvības joņos uz priekšu tiek rauta.
ŽANIS
(Pārsteigts, tad tuvodamies.)
Ko uzdrīkstaties?!
GRIETA
(Piepešā sašutumā, pieskrien Žanim klāt.)
Tu neģēlis! Tu visus postā mūs iegrūdis! Kauns baltai bārdai!
(Aizskar to aiz bārdas, bārda nokrīt, viņa iekliedzas.)
Ak kungs un dievs!
MARIŅA
(Piesteidzas klāt un arī iekliedzas.)
ŽANIS
(Apjūk, tad ātri atjēdzas un sparīgi nomet garos svārkus un nomauc lielās čabas, tā ka nu stāv gluži modemā frakā un apavā, ar baltu elipsi, kā brūtgāns.)
ANDĒLS
(Izbrīnējies lūkojas uz Žani, runā lēni, kā salauzts.)
Jānis Upmals - kā tas še ir ieradies!
GRIETA
Tas garmants!
ANDĒLS
Jā, balss man kā dzirdēta šķita.
(Uz Mariņu.)
Un tu?
MARIŅA
(Stāv šaubīdamās.)
ŽANIS
(Glauni, laipni, klanīdamies.)
Viņas rokas es izlūdzos.
GRIETA
Nu, roka tev tagad būs jāmeklē cita. Ej vien!
ŽANIS
(Brutāli, bet tad nebēdīgi.)
Ko? Es lai nu atsakos?! Ne domāt!
(Viņš uzliek lieko bārdu un svārkus.)
Es paģēru komis'jas vārdā Šo Karaluni par līgavu!
GRIETA
Ko ķēmojies svešos svārkos un bārdā!
ŽANIS
(Pārgalvīgi, jautri.)
Šos svārkus un bārdu es nēsāju, Kad amata darbus izpildu. - Nu: meitu vai māju!
GRIETA
(Uz Andēlu, pusjokojoši.)
Tad dod viņam meitu, Ņem mājas! Dievs meitu tev citu var dot, Bet mājas ne mūžam! - Nu, Mariņa, ej tu!
ANDĒLS
(Skumīgi.)
Ak, Mariņa! to man bij piedzīvot!
ANDREJS
(Uz Mariņu, sarkastiski.)
Jūs tagad pilnīgi uzveicāt. Vai visiem nu gavilēt pavēlat?
ANDĒLS
(Gandrīz mierīgi.)
Ej, bērniņ, tad ej!
MARIŅA
(Paskatās sāpīgi uz Andreju, tad uz tēvu, galvu nolaizdama.)
Es palikšu, tēt.
ANDĒLS
(Nesapratis.)
Es neliedzu, ņem to.
ŽANIS
(Jautri.)
Nu, Mariņa, aidā!
(Izpleš rokas, kā gribēdams viņu saņemt. - Kad v i ņ a stāv, galvu nodūrusi, pēc brīža, piepeši apņemdamies.)
Tu domā, es nespējīgs upurēt? Jāns Upmals, tu domā, uz mājām tik gaida? Ne mājas man rūp, tu vienīga vien!
(Viņš teatrāliski nometas viņas priekšā uz vienu celi; M a r i ņ a pieiet viņam klāt un saņem viņa galvu savām rokām, tad paliek atkal stāvot. Ž a n i s brīnīdamies skatās, tad aši izrauj iz kabatas kontraktu un nosviež to zemē. - G r i e t a metas uz kontraktu un min to kājām.)
ŽANIS
Še atpakaļ līgums, es ziedoju viņu!
ANDĒLS
(Bailīgi uz Grietu.)
Ko, Grietiņ, tu -? Pacel jel rakstu ar ziņu!
GRIETA
(Plosa rakstu gabalos.)
Ar ziņu?! Uz postu viņš visiem mums dien, Tik lupatās saplēst!
ANDĒLS
Ko dari?
ŽANIS
(Uztrūkstas kājās.)
Ko dari?!
ANDĒLS
Tas iet man caur dvēsli -
GRIETA
Nu uzelpot vari.
JĒCIS
(Uz ļaudīm aiz durvīm.)
Ē, kuntraks pagalam, dzi, ļautiņi!
(Troksnis, ļaudis ieplūst istabā, dzīvi sarunājas, smejas. - Ž a n i s tuvojas M a r i ņ a i, kura arvien vēl stāv domās. - A n d r e j s pasmaida, aizņemts dziļākām domām.)
BALSS IZ ĻAUDĪM
Es skrienu paziņot Brūnaiti.
ANDĒLS
(Pacēlis gabaliņu saplēstā raksta.)
Ij tas nu zudis -!
GRIETA
(Mierinādama.)
Ko? mājas jau rokās?
ANDĒLS
(Gurdeni, sērīgi.)
Jā, mājas, - bet mērķis un ideja, Viss sapnis -
GRIETA
(Rokas sasizdama.)
Ak dievs, ko tas cilvēks nu mokās! Tā laime! Tev paldies tik jāsaka.
ANDĒLS
(Tāpat.)
Mans sapnis - glābt tautu iz atvara - Lauzt ceļu - tās kāzas uz jaunoto dzīvi -?
MARIŅA
(Atsvabina savu roku no Žaņa, nokrata enerģiski galvu, it kā nomezdama no sevis šaubas, pārbrauc ar rokām pār vaigiem, paņem tēvu aiz rokas. No sākuma sāpīgi - klusi, tad gandrīz jautri.)
Laid! - ilgāk šīs šaubas es nenesu - Man sāp, tevi redzot tik bēdīgu. Mīļ-tētiņ, tavs sapnis ir izpildāms brīvi -
ANDĒLS
(Nodarbodamies ar sevi.)
Ko, bērniņ?
MARIŅA
- Tās kāzas uz jaunoto dzīvi.
ANDĒLS
(Nesaprazdams, uz Žani rādīdams.)
Jā, ņem viņu.
MARIŅA
(Smaidīdama paņem Grietu aiz rokas un pieved viņu Andēlam.)
Ņem šo un precējies pats!
JĒCIS
(Skaļi un priecīgi.)
Jā, riktīgi, Grieta, es būšu tev brats. Še mājās sen jau tās saimnieces trūka, Te netika gudris ne suns vairs, ne cūka.
GRIETA
(Kaunīgi aizsedzas ar lakatu un aizgriežas, stipri sakustināta.)
ANDĒLS
(Viņai mīļi piegriezdamies un viņu aiz rokas ņemdams, bažīgi.)
Ko, Grietiņ, vai raudi?
GRIETA
(Aiz lakata.)
Tāpat.
ANDĒLS
Nu, jel beidz!
GRIETA
(Pusdusmīgi, pusžēli.)
Jā, tu jau nu atkal postā iet steidz.
ANDĒLS
(Mīksti, aizkustināts.)
Tu, Grietiņ, tu uzticīga man biji, Pie manis līdz pēdējam turējies,
(Atkal pārmetumu balsī.)
Bet sentēvus, tos tik tu necienīji, Par vispārību maz rūpējies -
GRIETA
(Jau gluži dusmīgi.)
Tai biedrībā dzer tik un danco, - ko ies? Kad mācīs ko krietnu, ko prātīgu lasīs, I sievietes ies, bet, lai nežūpo, prasīs.
ANDĒLS
(Nepacietīgi.)
Ak, nē jel -!
GRIETA
(Piekāpdamās.)
Nu, biedrībā dar' sev, ko prot, Bet mājās manim ļauj saimniekot. Ne koka grausti, bet dzelzsarkli, Kas bija jau Anniņas ievesti.
MARIŅA
(Uz tēvu.)
Ar dzīvi tavs ideāls nesaderas, Tēt, biedriskā dzīvē tev darba lauks veras -
GRIETA
Jā, biedrībā visu viņš šķirtin tev šķir Un runā tik skaisti, ka jāraud vien ir.
MARIŅA
(Turpina.)
Ņem cīņu par sātību savos plecos, Ej izskaust ļaudīs tos ļaunumus vecos!
ANDĒLS
(Dzīvāk, tad bažīgi.)
Jā, tiešām! - Bet tu - ?
MARIŅA
(Klusi, domīgi.)
Es nezinu, - Es šodien tik ieskatos nopietnā dzīvē. Viss jaucas un grūst, ko es ticēju, Un nemiers domas uz domām man blīvē. -
ŽANIS
(Visu laiku nemierīgi staigājis šurpu turpu lūkodams Mariņu ievilkt sarunā un nicinoši pasmiedamies par Andēlu un Grietu. - Tagad Mariņai laipni tuvodamies un rokas viņai pretī sniegdams.)
Tad tveries pie manis!
GRIETA
(Uz Andēlu.)
Nāc, atstāsim tos.
(Aiziet.)
(Viņiem līdzi aiziet arī ļaudis atkal pagalmā, tāpat J ē c i s.)
7. skats
(Ž a n i s. M a r i ņ a. A n d r e j s taisās aiziet, pie durvīm uz pagalmu vēl daži ziņkārīgie.)
ANDREJS
(Paklanīdamies pret Mariņu.)
Ij es tagad lieks, - es atvados.
MARIŅA
(Uztraukdamās.)
Tu, Andrej - ?
ANDREJS
Man jāiet.
MARIŅA
(Pilna nemiera un uztraukuma.)
Jūs ejat no tēva?
ANDREJS
Viņš labās rokās.
MARIŅA
(Piemīlīgi, ar uzsvaru.)
Bet jūsu še trūks!
ANDREJS
(Mīkstāk.)
Jūs paliekat viņam -
MARIŅA
(It kā gribēdama apslēpt iekšējās bailes, - gandrīz lūdzoši.)
Bet pati es gļēva - Es mulstu - zūd ceļš - jums jābūt - tēvs lūgs -
ANDREJS
(It kā padodamies, uzliesmojošām jūtām, steigdamies uz priekšu.)
Ā, jūs -!
ŽANIS
(Augstprātīgi, zobgalīgi.)
Jā, kalpu gan lūgs tev, ej gaidi!
MARIŅA
(Lepni un sparīgi.)
Tad pati es lūgšu! Vai mani tu baidi?
ANDREJS
(Pats sevi pārvarējis, aizturētā, bet reizēm pret gribu izplūstošā sajūsminājumā par kādu dziļāko svētumu, ko sirdī glabā un kas ir pārāks par jūtām priekš Mariņas.)
Nē, Mariņ! l a i viņš, viņš nenojēdz. Man jāiet, visapkārt mūs šaurums še slēdz; Ij tev trūkst brīves un plašuma, Kur krāšņi uzplauktu dzīvība -
MARIŅA
(Izbijusies, pus-laimīga par Andreja jūtām, pus-nesaprazdama, ka viņš tomēr grib aiziet.)
Tev jāiet -?
ANDREJS
(Kaislīgāk, bet aizvien aizturēti.)
Es nespēju ilgāk še ciest. Tur pašos dziļumos dzīvība briest, Tā meklē sev ceļu uz augšu lauzt, Uz augšu, kur saule priekš visiem aust. Man jāiet šis ceļš, man jāmeklē, Un kaut tas ar novestu nevēstē!
MARIŅA
(Sāk viņu saprast, lēnā protestā, ļoti klusi.)
Bet laime - ?
ANDREJS
(Tāpat klusi.)
Laime nau augstākais.
MARIŅA
(Tāpat.)
Nau augstākais -?
ŽANIS
(Skaļi, ironiski.)
N ē j e l, bet zilais gaiss!
MARIŅA
(Klusi, bet noteikti uz Andreju.)
Tad ej to ceļu, - es meklēšu arī.
ANDREJS
(Priecīgi uztraukts.)
Tur tiksimies!
ŽANIS
(Smejas.)
Ilgi tu meklēt tur vari.
MARIŅA
(Pēc starpbrīža, nospiesti.)
Tev jāiet -?
ANDREJS
(Klusi.)
Man jāiet.
MARIŅA
(Sēri.)
Vai saule tur silst?
ANDREJS
Vēl ne, vēl krūtis ar drebuļiem pilst - Liec manim uz krūtīm šo rociņu, Tā sildīs mani, līdz pārnāku, Līdz pārnāku, kad ceļš būs rasts Uz tālo malu, kur saulains krasts.
MARIŅA
(Klusi iekliedzas, tad lēnāk.)
A! - - Andrej - -!
ANDREJS
(Klusi.)
Ko?
MARIŅA
Neko (Lēnāk.) - neko - Tev jāiet -
ANDREJS
(It kā atmozdamies, maigi, bet noteikti.)
Man jāiet - uz redzēšanos!
(Lepni un pilns drošības, galvu pacēlis, aiziet.)
8. skats
(M a r i ņ a. Ž a n i s.)
MARIŅA
(Domīgi.)
Uz redzēšanos!
ŽANIS
(Nosauc Andrejam pakaļ.)
Nu, brauc, hallo! -
(Pēc starpbrīža uz Mariņu, kura palikusi domīgi stāvam.)
Ko klausies?
MARIŅA
(Sapņaini.)
Es klausos nākotnes zvanos -
ŽANIS
(Brutāli, jautri, smejas.)
Ha! ha! Kā to zēnu tu zoboji; Viņš, nabadziņš, ņēma to nopietni.
MARIŅA
(Nopietni, vienaldzīgi.)
Tu arī to nopietni ņemsi.
ŽANIS
(Grib visu griezt par joku un ar savu humoru pārvērst un pārvaldīt situāciju.)
Kā tā? - Tu dusmo? - Nāc, salīgsim bučiņā!
(Grib viņu apkampt.)
MARIŅA
(Auksti.)
Tu? - Tu esi ticis man vienaldzīgs.
ŽANIS
(Brutāli.)
Vai re! - Ā, tagad ar kalpiņu līgs, -
(Smejas.)
Bet tas tev dod kurvi, tam mērķis ir ceļš -
MARIŅA
(Mierīgi.)
Uz brīvi, - tev mērķis ir zelta teļš.
ŽANIS
(Redzēdams, ka ir paspēlējis savu spēli, nebēdīgi, sarkastiski.)
Jā! - Vesela, kalpa līgava! - Man zelta teļš mīļāks, ne zostiņa.
(Ironiski paklanās un aiziet svilpodams, rokas bikšu kabatās, naudu žvadzinādams. M a r i ņ a stalti un nicinoši noskatās viņā.)
MARIŅA
(Viena, domīgi, sāpīgi.)
Nau augstākais laime? - nau augstākais? - Bez saules, bez mīlas nedvašo gaiss - Viņš maldās: tā darbs un dzīve stingst - Bet tomēr es iešu. -
(Saņem galvu rokās.)
Kā galva džinkst -
(Viņa atsēstas uz krēsla, pēc brītiņa A n d ē l s un G r i e t a; Andēls parastos, ne senciskos, goda svārkos, Grieta jaunā aubītē, jaunā, ne pārāk greznā svētku kleitē.)
ANDĒLS
(Izbrīnījies.)
Bērns, ko tu tā sēdi? Kur palika viesi?
MARIŅA
(Paceldamās, lēni.)
Tie aizgāja.
ANDĒLS
(Vēl vairāk brīnīdamies.)
Aizgāja Upmalis -?!
MARIŅA
Jā.
GRIETA
(Vēl nesaprazdama.)
Marīte, kas tev ir noticis?
MARIŅA
(Mierīgi, grib aiziet.)
Es negribu viņa.
ANDĒLS
(Ļoti mīļi, it kā kaut ko apņemdamies.)
Mīļ-bērniņ, kur iesi?
MARIŅA
(Lēni kustēdamās, noskūpsta tēvu uz pieres.)
Sāp galva -
GRIETA
(Saprazdama, rūpīgi un mīļi iesedz meiteni savā lakatā, noskatās viņai dziļi vaigā, noglauda un viegli nopūšas, viņu atlaizdama.)
Še lakats, ej augšā, tur kluss.
(M a r i ņ a aiziet. Uz Andēlu.)
Tas nabadziņš!
ANDĒLS
(Bēdīgs un reizē laimīgs.)
Manis dēļ!
GRIETA
(Dusmīgi un nicīgi.)
Ej, ko tu zini!!
Pēdējais skats
(A n d ē l s. G r i e t a. - Ienāk B r u n o v i c s, aiz viņa vairāki viesi jautrā un ziņkārīgā barā, durvis plaši atvērtas.)
BRUNOVICS
(Senciskā uzvalkā, skaļi, jautri.)
Ē, kur tad tas sievas tēvs, miegā jau dus?!
ANDĒLS
(Priecīgi pārsteigts.)
Mans znotiņ!
BRUNOVICS
(Tāpat.)
Te ir viņš, ko projām tu dzini!
ANDĒLS
(No jauna iejūsminājas, aizmirsdams visu rūgto alošanos.)
Nāc manim pie sirds!
BRUNOVICS
(Lepni uzvaras cerībā.)
Vai tur neredzi?
ANDĒLS
(Paskatās uz pagalmu, Brūnaiša kalpi uzveduši koka ratus, nekaltiem riteņiem, ar eglīti puškotus, ar piekārtiem zvārguļiem pie ilksīm.)
Ai, pērkons! - rati!
BRUNOVICS
Un nekalti!
ANDĒLS
(Arvien vairāk sajūsminādamies.)
Ai, Vidvud! Un eglīte!
BRUNOVICS
Rīt būs ko braukt - Tais kāzās! Tik tās varēs senciskas saukt!
ANDĒLS
Tu, senčmīli Brūnait! tu dvēsli man laimo, Tu sentēvus balsti, kad visi tos zaimo! Pats izsamist sāku! - Tu ideāls gars, Tu svētumu sargā, - to nenomāks bars!
(Apkampj Brūnaiti vairākkārt, cilā priecīgi viņa svārku paldes, parausta bikses, iet pie ratiem, staigā ap tiem, gandrīz lēkādams, parausta tos, pazvana pie zvārgulīšiem. Gluži kā no jauna atdzīvojies.)
ANDĒLS
(Turpinādams.)
- Un svārki tik gari, un bikses ar rūtēm, Un vīzes, - tu līdzīgs senzudušām būtēm! - Lai dzīvo rati, kas nekalti!!
(Iz ratiem piepeši atskan vaimanas, un viņos paceļas miegains, neatjēgdams apkārtnes, v e c t ē v s.)
VECTĒVS
(Ratos.)
Ve-ve-ve-vec-ve-vec-
ANDĒLS
(Sabijies.)
Kas tas ir?!
BRUNOVICS
(Smiedamies.)
Tas vectēvs, mēs grāvī pacēlām viņu.
KĀDS KALPS
Viņš: veci laiki bij labi - grib teikt, Tik nevar tos jaunlaiku liķierus veikt.
VECTĒVS
Ve- veci laiki - ve- veci - laiki -
KALPS
Nu, dzirdat, bet nomāc tie jaunmodes tvaiki.
ANDĒLS
Ved gulēt!
KALPS
(Pūlas ap vectēvu, kurš ķepurojas pretim.)
Jā, ved!
ANDĒLS
(Ratus aplūkodams.)
I zvārguļi klāt.
(Vada Brunovicu aiz rokas atpakaļ istabā, līdz ar viesiem. - Uz Grietu, kura palikusi istabā un no tālienes noskatījusies ratos.)
Lai līgava steidz viņu sumināt!
(Grieta atmet ar roku un aizgriežas. Uz Brunovicu.)
Jā, Mariņai senču gars atteikties lika No vīra, kam sirdi tā devusi tika.
BRUNOVICS
(Pašapzinīgi.)
Nuja, es jau saimnieks, viņš švindleris.
ANDĒLS
(Jautri tērzēdams.)
Pēc bēdām dievs prieku man piešķīris -
(Grietu pie rokas paņemdams.)
Nāc, Grietiņ, - še sieviņu manim viņš balvo, Un tu manim dēls, kas par tautību galvo -
BRUNOVICS
(Izbijies.)
Ko? viņu tu precē?! Un kontrakts -?
ANDĒLS
(Mierīgi.)
Tas beigts. Kā radi mēs dzīvosim -
BRUNOVICS
(Rupji.)
Tas tik tā teikts, - Man kontrakta vajga!
ANDĒLS
Mums tautība ziedēs, Bez līguma ķildas un nemierus kliedēs, Mans dēls -
(Apkampj viņu, tas izraujas.)
BRUNOVICS
(Iekaisis.)
Dod kontraktu!
GRIETA
(Mierīgi smiedamās, rāda viņam garu degunu.)
Še tev!
BRUNOVICS
Velns rauj!
(Sašutumā nospļaujas.)
Tfju! tfju!
(Aizskrien, liek ratus grūst atpakaļ.)
ANDĒLS
(Nesaprazdams.)
Ko viņš piktojas? Ko viņš tā spļauj? Jo nu taču uzvar reiz tautība.
GRIETA
Nē, tevim paliek tā uzvara.
ANDĒLS
(Uz viesiem.)
Ē, saucat, lai dzīvo sentēvi! Lai dzīvo tie nekaltie riteņi!
ĻAUDIS
(Sauc: «Urrā!»)
Lai dzīvo saimnieks ar saimnieci!
(Priekškars.)